Mākslas augstskolas pārtaps par koledžām?

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādātais konceptuālais ziņojums par augstākās izglītības iestāžu pārvaldības modeļa maiņu, kurā skatīts arī augstskolu tipoloģijas jautājums, izpelnījies asu nozares kritiku. Bažīgas par savu statusu ir ne tikai Liepājas un Daugavpils universitāte, bet arī Latvijas Mūzikas, Mākslas un Kultūras akadēmija, jo nespētu izpildīt uzstādītos kritērijus, pirmkārt, jau studentu skaita ziņā.

IZM koncepcijā, kurā iecerēts sadalīt Latvijas augstskolas universitāšu un nozaru augstskolu statusā, nosakot abām grupām savus kritērijus, mākslas augstskolām nav atstāta vieta, norāda Augstākās izglītības padomes (AIP) pārstāvis un Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors Andris Teikmanis.

Nereālas prasības

Viena no prasībām, lai būtu nozares augstskolas statusā, ir studentu skaits, proti, tam jābūt ne mazākam kā 1000 (universitātēm tas būtu 4000). Pat Eiropā ir vien pāris mākslas augstskolas, kur ir tik daudz studējošo, bet Latvijā šāds skaitlis ir nereāls un nebūtu arī pamatots, jo šajās jomās nav vajadzības pēc tik liela speciālistu skaita. A. Teikmanis rosina ņemt paraugu no mūsu kaimiņiem - igauņiem, kuri ir likumā iestrādājuši to, kuras tieši augstskolas ir universitāšu statusā, šajā grupā ietverot arī mākslas augstskolas. Savukārt lietišķo zinātņu (angļu valodā - applied science) universitāšu grupā ieskaitīta, piemēram, bijusī Tartu mākslas koledža.

Viņam vispār neesot skaidrs, kāpēc tipoloģija būtu jāmaina, jo jau esošajā sistēmā grūti saskatāmi kādi ieguvumi. Turklāt pastāv bažas, ka statusa izmaiņas skars finansējuma, tai skaitā dažādu fondu, pieejamību attiecībā uz pētniecību, lai gan visās mākslas augstskolās ir arī doktorantūras programmas, tiek aizstāvēti promocijas darbi un piešķirti zinātniskie grādi (gan akadēmiskie, gan profesionālie). Vai tikai pēc šādām reformām galu galā mākslas augstskolas tiešām nenonāks koledžu statusā, kas neatbilstu patiesībai - retoriski vaicā A. Teikmanis.

Jau iepriekš aktualizēts

«Piedāvātā tipoloģija ir gauži zaļa un nenostrādāta, pat saviem akadēmijas studentiem neļaujam ko tādu publiskot, kur nu vēl tad, ja tas skar veselu rindu augstskolu. Nevaru arī piekrist koncepcijas izstrādātāju uzstādījumam, it kā neviens iepriekš nebūtu par šo jautājumu ne rūpējies, ne domājis,» teic LMA prorektors. Patiesībā kopš 2009. gada tas jau ticis aktualizēts, un 2016. gadā augstskolām bija jādefinē sava specializācija un jāapstiprina attīstības stratēģija, kur tas viss arī izklāstīts. Līdz ar to apgalvot, ka līdz šim visi dzīvojuši anarhijā un haosā un ka šis konceptuālais ziņojums to novērsīs, ir nepatiesi. Tas pats jāsakot par IZM paziņojumu, ka dokuments tapis sadarbībā ar nozari, jo tādas neesot bijis, ja vien par tādu nesaucot vienu tikšanos novembra sākumā.

Nekoordinētas darbības

Arī AIP priekšsēdētājs Jānis Vētra pievienojas tam, ka tipoloģija nebūt nav tas jautājums, pie kura būtu steidzami jāstrādā, jo tas neko būtisku neatrisina un izglītības kvalitāti neuzlabo. Ja mērķis ir no pārējām valsts augstskolām atdalīt universitātes, kam ir intensīva pētnieciskā darbība, tad vajag šo galveno mērķi arī izvirzīt, nevis mainīt visu sistēmu. AIP paliekot jau pie iepriekš paustā, ka tad, ja augstskolā ir gan bakalaura, gan maģistra, gan doktorantūras programmas, tad tā ir pieskaitāma pie universitāšu tipa. Savukārt pie neuniversitāšu tipa augstskolām piederētu koledžas, kas piedāvā pirmā līmeņa augstāko izglītību.

Diemžēl attiecībā uz mākslas augstskolām IZM neko nekomentējot, vienīgi solot, ka būs jauns piedāvājums. Kāds tas būs, varot tikai minēt. Ir arī izskanējuši citi iespējamie risinājumi, līdz ar to rodoties sajūta, ka vienlaikus notiek vairākas nekoordinētas darbības, kas neved pie konkrēta rezultāta.

Jāmeklē savs risinājums

Saeimas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju apakškomisijas priekšsēdētājs Ilmārs Dūrītis piekrīt: mākslas augstskolu bažas ir saprotamas. Lai tās kliedētu, tām būtu jāmeklē savs īpašs risinājums starp diviem tipiem: universitātes un nozares augstskolām, izvirzot tām atsevišķus kritērijus, jo tām tie sasnieguma novērtēšanai ir savi, specifiski. Viņš uzskatot, ka mākslas augstskolas ir pelnījušas būt izglītības iestādes visaugstākajā - universitātes - līmenī, tām nevajadzētu būt zemākās kategorijas augstskolām. Varbūt tās būtu iekļaujamas univesitāšu tipa augstskolu grupā, pieļaujot izņēmumus, jo skaidrs, ka tās nekad nevarēs nodrošināt tik lielu studentu skaitu.

I. Dūrītis pieļauj - tā kā šādas augstskolas ir trīs, tad tās varētu nākotnē veidot ciešāku sadarbību, neizslēdzot arī apvienošanās iespēju. Tādējādi tiktu tikai iegūts studējošo un docētāju skaita ziņā. Apakškomisijas vadītājs vērš uzmanību uz to, ka lielākie tēriņi algu ziņā šobrīd ir tieši infrastruktūrai, administrācijai un atbalsta personālam, nevis mācībspēkiem, līdz ar to apvienojoties arī tas būtu ieguvums. Katrā ziņā Saeimā plānots tikties ar mākslas augstskolu vadību un par šo jautājumu runāt, jo līdz šim sarunas lielākoties bijušas neformālas.