Mazjumpravas muižā ir radīts mākslas projekts Latvijas dižgari Mazjumpravas muižā. Viena no Rīgas pievārtes apkaimēm ir kļuvusi daudz viesmīlīgāka lielākoties savējiem – vietējiem iedzīvotājiem. Tā arī jābūt, jo visiem labumiem nebūt nav jāatrodas Latvijas galvaspilsētas centrā.
Mazjumpravas muižā var ērti nokļūt arī tie rīdzinieki, kuri dzīvo pretējā pilsētas pusē, kā arī aktīvas atpūtas piekritēji - viņi var soļot kājām vai braukt ar velosipēdu pa Ķengaraga promenādi. Veloceliņš ir izveidots līdz jaukām, labiekārtotām, dabiskajiem apstākļiem pietuvinātām atpūtas vietām Mazjumpravas muižas teritorijā.
Rīgas Austrumu izpilddirekcijas projektu vadītāja Aija Briede informē, ka jūlijā Mazjumpravas muižā noslēdzās mākslas projekts Latvijas dižgari Mazjumpravas muižā, kura ietvaros māksliniece Sindija Kļaviņa pēc Rīgas Austrumu izpilddirekcijas pasūtījuma apgleznoja betona sienu ar skatu uz muižu. Gleznojuma sižets saistīts ar Baltijas novadpētnieku Johanu Kristofu Broci un viņa zīmēto Mazjumpravas muižu un pazīstamo mednieku, literātu un animālistu Johanu Heinrihu Baumani, kurš savas dzīves pēdējos gadus dzīvojis un strādājis Mazjumpravas muižā. Viņš ticis dēvēts par zemnieku draugu, un viņa gleznas pat noliegtas kā nemāksla. S. Kļaviņas gleznojuma sižetā izmantotas arī latviešu tautas dziesmas un dabas motīvi.
Muižā pašlaik tiek rīkoti izklaidējoši un izzinoši pasākumi, iedzīvotājiem patīk šī vieta, lai vienkārši atpūstos dabā, jo apkārtne ar Rīgas Austrumu izpilddirekcijas gādību tiek labiekārtota. Vieta tiešām ir neticami dabiska, ņemot vērā urbānā Ķengaraga tiešo tuvumu.
Savā laikā Mazjumpravas muiža atradās deviņas verstis (apmēram 9,6 km) no Rīgas un to dēvēja Blūmendāli jeb puķu leju. Tā kā īpašnieces bija jumpravas, tautā muižu sāka dēvēt par Mazjumpravmuižu, lai atšķirtos no Lielvārdes draudzē esošās Jumpravmuižas. XVI gadsimtā muižu īpašumā ieguva jezuīti, vēlāk to piešķīra Rīgas monētu kaltuves meistaram Vulfam (kad viņš kļuva aristokrātiskāks, tad dēvējās par Vulfenšildu). Viņš muižu pārdeva Rīgas rātei. Pēcāk muižas teritoriju apdzīvoja nabadzīgi zemnieki un tā nebija ienesīga.
Neatkarīgā jau ir rakstījusi, ka Mazjumpravas muižiņu Rumbulas pievārtē, dārziņu kolonijas ielenkumā, varēja sākt iepazīt un pētīt tikai pēc tam, kad to atstāja padomju armijas daļa. Arheologiem muižiņas teritorijā ir bijuši interesanti atradumi. Arhitektūras doktors Ilmārs Dirveiks arhitektoniskajā vērtējumā ierakstījis, ka pārsteigumu un interesi izraisa atrastie ķieģeļi, kuri importēti no Vācijas, Lībekas, kur izgatavoti Sv. Pētera ķieģeļnīcā. Šādi ķieģeli Rīgas apbūvē izmantoti XVIII gadsimtā, arī Rīgas Doma remonta darbos. Uzieti arī tā sauktie holandiešu ķieģeļi, kas Latvijā izmantoti no XVII līdz XIX gadsimtam.
Savukārt vienīgā saglabājusies Rīgas seno dzirnavu taustāmā liecība ir XVII gadsimta Mazjumpravmuižas ūdensdzirnavu ēkas drupas Maskavas ielā 430. Šis ir vienīgais šāda veida kultūrvēsturisks objekts Rīgā un senākā saglabājusies ūdensdzirnavu vieta Latvijā, tāpēc dzirnavu ēkas drupas kompleksā ar dīķi atzīstamas par unikālu Rīgas pilsētas industriālās vēstures liecību, kura būtu saglabājama, eksponējama un popularizējama. Tas ietilpst Rīgas Austrumu izpilddirekcijas turpmākajos plānos.
MAZJUMPRAVAS MUIŽAS VĒSTURE
XIII gadsimts. Bīskaps Alberts dāvināja šo vietu cisterciešu klostera mūķenēm.
XVI gadsimts. Muižu īpašumā ieguva Rīgas jezuīti, un tai pievienoja plašu teritoriju līdz Ķīšezeram, kā arī zemes Pārdaugavā līdz pat Torņakalnam.
XVII gadsimts. Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs muižu piešķīra Rīgas monētu kaltuves meistaram Martinam Vulfam, kas vēlāk to par septiņiem tūkstošiem dālderu pārdeva Rīgas pilsētai. Tolaik līdzās muižai atradās viena no trim Rīgas pārceltuvēm, kā arī vējdzirnavas.
XVIII gadsimts. Šeit 1700. gadā Daugavu forsēja Pētera I karaspēks. 1709. gadā muižas īpašnieks Rīgas lauku virsfogts Pauls Brokhūzens krievu karaspēkam neļāva apmesties muižā un par to 1716. gadā tika izsūtīts uz Sibīriju. Muižu pārvaldīja viņa dēls, izslavēts skopulis. Kad viņš nopirka Duntes muižu, tad no Mazjumpravas muižas ēkām tika izņemti logi un durvis, noplēsti skursteņi un krāsnis un viss pārvests uz jauno īpašumu. Muiža bija izputināta. 1752. gadā to pārņēma Rīgas pilsēta. Gadsimta beigās muižā dzīvoja vairs tikai trūcīgi zemnieki.
XIX gadsimts. Kad 1877. gadā Rīgas pilsēta muižu iznomāja Johanam Ratfeldam, līguma aprakstā minētas 16 ēkas, ūdensdzirnavas un krogs. Piemēram, kungu mājai bijis dakstiņu jumts, divviru ieejas durvis, 13 logu, 7 iekšējās durvis. Muižiņā dzīvojis gleznotājs Johans Heinrihs Baumanis.
XX gadsimts. 1915. gadā muiža tika pamesta, 1919. gadā Bermonta karaspēks to izdemolēja, no 1925. līdz 1940. gadam tā bija iznomāta Ženijai Štobei. 30. gados šeit bija upju kuģu piestātne Jumpravmuiža. 1941. gada decembrī šeit 200 ha teritorijā iekārtoja koncentrācijas nometni, kurā ieslodzīja apmēram četrus tūkstošus Vācijas un Austrijas ebreju. Ieslodzītos nodarbināja muižas iekārtošanā, akmeņlauztuvēs pie Daugavas un amatnieku darbnīcās muižas apkārtnē. Aptuveni 800 no viņiem gāja bojā no bada, bet 1942. gada martā 1600-2000 ieslodzīto ebreju Biķernieku mežā nošāva. 1943. gadā dzīvi bija palikuši tikai apmēram 450 ieslodzīto. Ap šo laiku nometne tika likvidēta, taču vēl 1943. gada septembrī Mazjumpravas muižā uzskaitīts dažādos darbos nodarbināts 81 ebrejs. Pēc kara muižas teritorijā atradās padomju armijas daļas, kungu ēkā - lidotāju ambulance. Armijai aizejot, pēc 1991. gada atklājās, ka muižas ēkas ir ļoti sliktā stāvoklī.