Dabas skaitīšanā ūdens un politiska izrēķināšanās

 
SKAITĪŠANA. Saldūdeņu biotopu eksperte Lauma Vizule-Kahovska rāda, kas no Lilastes ezera izķeksējams. Retu augu tur pamaz, jo ezers ir pārbarots ©F64 Photo Agency

Vislatvijas dabas skaitīšanas projekta noslēdzošajā lauka darbu sezonā eksperti uzskaita Latvijas ūdeņus, un pēc pirmajiem secinājumiem izbrāķēta aptuveni puse saldūdens biotopu – upes ir pārtaisītas par meliorācijas grāvjiem, bet ezeri piedzīti ar notekūdeņiem un aizauguši. Šī ir kārtējā kritikas deva, kas apšauba Latvijas zaļumu, un Dabas aizsardzības pārvaldes direktors Juris Jātnieks uzskata, ka tās dēļ arī ir no pirmdienas atlaists. Par maz optimisma.

9,5 miljonus eiro vērtajā biotopu skaitīšanas projektā arī iepriekšējās divās sezonās iegūtie rezultāti ir tulkoti kā slikti. Maz bioloģiski daudzveidīgu pļavu, maz dabisku mežu, un tikai akmeņu biotopi atzīti par lieliskā stāvoklī esošiem. Par šādiem secinājumiem sevišķi noraizējušies ir lauksaimnieki un mežu īpašnieki, jo vēl rūpīgāka dabas aizsardzība un vērtīgu biotopu atrašana var pārvērsties jaunos saimnieciskās darbības ierobežojumos. Pašlaik gan joprojām spēkā ir valdības apsolījums, ka politiskais lēmums, ko darīt ar projektā iegūtajiem datiem, tiks pieņemts tikai pēc projekta pilnīgas pabeigšanas. Tātad pagaidām eksperti nedrīkst uz jaunatrastu dabas vērtību pamata pieprasīt mikroliegumu veidošanu vai aizsardzības režīma pastiprināšanu. Šajā sezonā atlikušajā trešdaļā Latvijas pļavu un mežu apsekojumi turpinās, bet eksperti ķērušies klāt arī Latvijas saldūdens biotopu uzskaitei. Un zīmīgi, ka šajā sadaļā parasto ļaužu vēlme pēc atpūtas patīkamā vidē pilnībā saskan ar vides vajadzības pēc attīrīšanās. Nekāda savstarpēja konflikta.

Te peldas tikai lobēlija!

Projekta publicitātes pasākumu Dabas aizsardzības pārvalde rīkoja pie diviem Rīgas apkaimes ezeriem. Viens ir izcili tīrs eksemplārs, kurā saskaņā ar apsaimniekošanas noteikumiem vasaras vidū ir aizliegts peldēties, jo vienīgā, kas to drīkst darīt, ir Dortmaņa lobēlija. Neparasta puķīte ar trauslu kātiņu, saknēm ūdenī un baltiem sīkiem ziediņiem. Aizsargājams augs, kas atrodams tikai dažos īpaši tīros Latvijas ezeros, un Ummis ir viens no tiem. Atrodas Carnikavas novadā, platība 25 hektāri, dziļums līdz septiņiem metriem. Ezerā nekas neietek un nekas neiztek. Tas barojas tikai no lietus un gruntsūdeņiem. Vecums - kādi četri līdz seši tūkstoši gadu, tātad ļoti jauns un barības vielām nabadzīgs, kas virknei brīnišķīgu augu nodrošina piemērotu vidi un, protams, arī piesaista cilvēkus. Dortmaņa lobēlijas ziedēšanas un peldēšanās aizlieguma laikā cilvēkus no šejienes prom trenkā Pašvaldības policija un vides inspektori. Tomēr visā pārējā laikā abu pušu intereses sakrīt.

Ļaužu plūsmas jāvada

Biologs Uvis Uško šo ezeru pēta kopš 1985. gada un secina, ka ezera bioloģiskais stāvoklis šajā laikā ir pasliktinājies. Palielinoties minerālvielu daudzumam, ūdenī blīvi saaugušas niedres, krastā zeļ lapu koki, kas rudeņos pārbaro ezeru. Tāpēc niedres nepieciešams izpļaut, krūmus un lapu kokus izcirst, lai ezers ilgāk saglabā savu jaunību, tīrību un lobēlijas aug griezdamās. Un savs labums no tā arī cilvēkiem, jo pie tīra ezera ir patīkami atpūsties, tajā patīkami iebrist un patīkami peldēties. Peldēšanās aizliegums kā metode ezera saudzēšanai ir absolūts izņēmums un pielietots vēl tikai vienā Latvijas ūdenstilpē - Mazuikas ezerā, bet tas tāpat atrodas armijas poligonā un plašai sabiedrībai nav pieejams pat aplūkošanai pa gabalu. Toties pieejams ir lielais vairums citu ūdeņu, un tiem dabas skaitītāji nemaz negrasās ieteikt kādus rekreācijas ierobežojumus. Tā vismaz Neatkarīgajai apgalvo dabas skaitīšanas projekta vadītāja Īrisa Mukāne. Cita lieta, ka cilvēku plūsmas ir nepieciešams regulēt un vadīt, lai glīti izpļautais ezers un skrajais krasts pāris sezonu laikā netiktu noplicināts. Kā atzīst dabas tūrisma un izglītības eksperts Andris Soms, svarīgi ir izlīdzsvarot cilvēka un vides intereses:

«Ja negribam pieļaut lielas plūsmas, jāaizmirst par labiekārtojumiem. Ja cilvēki dabā nāk tāpat, tad labāk viņus virzīt ar infrastruktūras palīdzību.» Tās pašas koka laipas ir brīnišķīgs risinājums. Un dabai labi, un cilvēkam ērti.

Pesimists zaudē darbu

Otra ūdenstilpe, uz kuru projekta īstenotāji vakar aizveda parādīt dabas skaitīšanu praksē, bija Lilastes ezers. Tā stāvoklis ir novērtēts kā sliktāks nekā Ummim. Niedru te stipri vairāk, bet uz grunts teju metru biezs melnu dūņu slānis. Un te gan pie vainas ir cilvēks. Precīzāk - Lilastes ciemata lokālās attīrīšanas iekārtas. Kaut ko jau tās attīra, taču jauda acīmredzot ir pārāk maza, tāpēc ezera dibens pārklājas ar mēsliem līdzīgu masu, kas pārbaro augus, un ezers rezultātā pastiprināti aizaug. Saldūdeņu biotopu eksperte Lauma Vizule-Kahovska atzīst, ka arī te nepieciešama pļaušana, taču vispirms būtu jāatrisina galvenā problēma - notekūdeņi.

Latvijā ir vairāk nekā 2000 ezeru ar platību virs viena hektāra un upes 40 000 kilometru kopgarumā. Visi šie ūdeņi jāaprūpē. Tas ir daudz, bet, kā uzsver dabas skaitītāji, daudz nebūt nenozīmē labi. 52% apsekoto ezeru un 38% upju posmu nav apmierinošā kvalitātē.

Dabas aizsardzības pārvalde nekad nav kavējusies vēstīt, ka Latvijas vide ir sliktā stāvoklī, ko savukārt apstrīd mežsaimniecības un lauksaimniecības industrijas. Arī tagad iestādes ģenerāldirektors Juris Jātnieks Neatkarīgajai saka: «Dabas skaitīšanas rezultāti rāda, ka mūsu zaļā Latvija ir ilūzija.» Ar pirmdienu Jātnieks tiek atbrīvots no amata. Pirms aiziešanas viņš izplatīja vēstījumu, kura zemtekstos ir runāts par politisku spiedienu un saistību ar dabas skaitīšanas projektu: «Iespējams, ir aprindas, kam var nepatikt mūsu atklātais vēstījums par dabas stāvokli un saglabāšanu, ko paužam publiskajā telpā.» Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija tikmēr vēsta, ka jauns priekšnieks Dabas aizsardzības pārvaldei tiks meklēts, jo nepieciešama labāka pārvaldība un efektīvāka tās kompetences jautājumu risināšana.