Ojārs Spārītis: Globālās katastrofas draudi ir pārcelti no 2050.uz 2030.gadu

 
©Dmitrijs Suļžics, F64 Photo Agency

«Kioto konference notika piecpadsmito reizi, un es uz šo pasākumu biju uzaicināts jau sesto reizi. Tas bija Science Technology for Society forums, kurā piedalās ap 800 zinātnes administratoru un menedžeru, zinātnisko institūtu un pasaules lielāko firmu vadītāju. Šajās firmās attīstās modernā industrija, kam ir zinātniska bāze, jo šīs firmas nodarbina zinātniekus. Tās salāgo moderno tehnoloģiju attīstības virzienus, atrodot valsti, kuru konkrētais virziens varētu interesēt un ar kuru sadarbojoties inovāciju atklājusī valsts varētu pelnīt,» savu stāstījumu iesāk Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents.

Labi, ja tehnoloģijas dzen biznesu un bizness mudina tehnoloģiju attīstību, savukārt peļņa paliek cilvēkiem un valstij. Kā ir Latvijā?

Par to un daudz ko citu Neatkarīgā intervē Ojāru Spārīti.

- Vai Latvija arī varētu pelnīt?

- Mums vispirms jārada patentgatavs izgudrojums, kuru pasaule kārotu mums izraut no rokām. Kioto pasākumā, uz kuru ierodas lielvalstu pirmrindas zinātnieki un Nobela prēmijas laureāti un kuriem pretim ir, piemēram, Lockheed Martin, Mitsubishi, Canon, Siemens un citu firmu vadītāji, visi pēta, kurā pasaules malā dzimst jaunās idejas, kāds katrai valstij ir ekonomiskās drošības «spilvens», ko tās var likt lietā un finansēt tehnoloģiju attīstību, lai varētu savā industrijā ieviest jaunās tehnoloģijas un ar tām pelnīt. Ja valsts to nespēj un domā, ka ir jāpelna tikai ar publikācijām, par kurām, piemēram, mūsu Izglītības un zinātnes ministrija «cepas» kā par vienīgo kritēriju zinātnieku sekmīgumam, tas nozīmē, ka nekādi ekonomiskās sekmības rādītāji no zinātniekiem netiek gaidīti. Tikpat nevarīgi domā arī Ekonomikas ministrija. Cik daudz mūsu industrija nodarbina un uztur zinātnieku un zinātnisko institūtu? Gandrīz nevienu. Cik daudz industrija, pateicoties zinātniekiem, mēģina uzlabot savu produkciju? Pavisam maz. Viens no nedaudzajiem uzņēmumiem, kas sadarbojas ar zinātniekiem, ir LNK Industries - ar specializāciju aviācijā, ostu, sarežģītu būvju un tiltu celtniecībā. Arī Iļjas Gerčikova vadītā akciju sabiedrība Dzintars cenšas savās laboratorijās attīstīt kosmētikas industriju tā, lai varētu sacensties ar pasaulē pazīstamiem zīmoliem. Mēs varētu izvērtēt Latvijas industriālos uzņēmumus, kuri spētu uzturēt zinātnieku personālu laboratorijas vai institūta apmērā. Izņemot Grindex, tādu gandrīz nav. Lielākais koksnes resursu turētājs a/s Latvijas valsts meži sadarbojas ar zinātniskās pētniecības institūtu Silava, un tādā gadījumā institūtam nav nepieciešams atrasties šīs akciju sabiedrības paspārnē.

Pasaulē jau ir noskanējis trauksmes zvans: globālās katastrofas draudi ir pārcelti no 2050. gada uz 2030. gadu... Šī katastrofa var kļūt nenovēršana, ja ņem vērā ātrumu, ar kādu pasaule dedzina fosilo degvielu, piesārņo atmosfēru, ūdeni un zemi, ignorē atkritumu pārstrādes nepieciešamību.

- Atgriezīsimies pie Japānas. Kas šajā Kioto konferencē šķita pārsteidzoši?

- Sākšu ar kontrastu. Atcerieties, šopavasar, pirms Krievijas prezidents Putins kārtējo reizi stājās savā amatā, viņš teica «kroņa runu», kuras laikā nodrebēja visa pasaule. Viņš lielījās ar Krievijas jaunajiem ieročiem, kurus nav iespējams apturēt vai iznīcināt. Savukārt Japānas premjerministrs Šindzo Abe, uzrunājot foruma dalībniekus, nevienu nebiedēja un nelielījās, vien pateica, ka Japāna savus satelītus kosmosā ir palaidusi, pateicoties materiālzinātņu un tehnoloģiju attīstības prioritātei valstī, un tāpēc, viņš teica, mēs redzam visu, kas notiek uz Zemes. Minēšu Cietvielu fizikas institūtu, jo arī tas pēta keramisko materiālu izturību, jaunu sakausējumu īpašības un, pateicoties starptautiska projekta finansējumam, var sadarboties ar pasaules vadošo valstu zinātniekiem līdzīgos pētījumos. Japāna, pateicoties savas valsts vadītāju tālredzībai un zinātnieku mērķtiecībai, ir sasniegusi tādu līmeni, ka ikviena lielvara ir atkarīga no Japānas atklājumiem, un tad tām jāsāk domāt: vai nu draudzēsimies ar Japānu, vai mēģināsim kaut ko no viņiem nozagt... Japānas premjera prezentācija bija signāls pasaulei: mēs esam pirmie un vislabākie. To pašu ir pateikušas arī Dienvidaustrumāzijas valstis, nosakot prioritātes enerģētikā un drošības pasākumos pret klimata pārmaiņām. Pasaulē jau ir noskanējis trauksmes zvans: globālās katastrofas draudi ir pārcelti no 2050. gada uz 2030. gadu... Šī katastrofa var kļūt nenovēršana, ja ņem vērā ātrumu, ar kādu pasaule dedzina fosilo degvielu, piesārņo atmosfēru, ūdeni un zemi, ignorē atkritumu pārstrādes nepieciešamību.

- Vai šis 2030. gads ir brīdinājums zinātniekiem?

- Drīzāk jau politiķiem, jo viņiem ir jāpasaka sabiedrībai: mēs piebremzēsim ekstensīvo ražošanu! Mēs zinām, ka par piebremzēšanu nedomās militārais sektors, turklāt ASV prezidents Tramps šobrīd noņēmis ierobežojumus raķešu bruņošanās sacensībā. Tad industrijas ekspansija jābremzē citās sfērās. Ķīna to dara un pārslēdz savus fosilās degvielas autodzinējus uz hibrīddzinējiem. Netālu no Šanhajas ir autorūpnīca, kas katru gadu izlaiž ap 5000 autobusu ar hibrīddzinējiem, un drīz visa Ķīna pārvietosies ar šādu dzinēju transportu, kas nepiesārņo gaisu. Ķīnas militārā tehnika jau darbojas ar šādiem ūdeņraža dzinējiem. Dienvidkoreja pēc pāris gadiem būs līdere, piedāvājot pasaulei ekoloģiski drošas ūdeņraža dzinēju vieglās automašīnas, savukārt japāņi sola mājas apkures mezglus, kas darbosies uz ūdeņraža hibrīdģeneratora bāzes.

- Cik gan tas maksās?

- Tas maksās tieši tik maz, lai to būtu izdevīgi ieviest. Piemēram, Rīgas satiksme sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju un tās paspārnē strādājošajiem Ūdeņraža asociācijas pētniekiem ir veikusi aprēķinus, maršrutu izpēti, kā arī rosinājusi Rīgai pāriet uz ūdeņraža trolejbusu transportu. Ar to Rīga šobrīd cenšas ieviest pasaulē progresīvāko transporta tehniku, kuras attīstību atbalsta Eiropas Savienība.

- Klausoties jūsu stāstījumā, domāju: vai tik mēs nedzīvojam aizvēsturē?...

- Kaut kādā mērā - jā. Daudzējādā ziņā mēs joprojām esam agrāra valsts, kas ražo gaļu, pienu, graudus. Pievienotā vērtība - tirgošanas un iepakošanas cena. Austrumu robežas slēgšana mūsu attīstībai ir nesusi zaudējumus. Taču pāri šai austrumu robežai mēs varētu būt interesanti Ķīnai, Taivanai, Japānai, Korejai... Arī tur cilvēki grib ēst ekoloģiskus produktus, kas ražoti Latvijā. Taču mēs pārāk vēlu esam nonākuši līdz atziņai, ka pasaules uzdāvinātos struktūrfondu līdzekļus vajag ieguldīt attīstīto pilsētu struktūrā, kur ir pieejams darbaspēks, radot tur tehnoloģiskos parkus, brīvās ekonomiskās zonas un smart cities, kuras ar atvieglotiem noteikumiem būtu gatavas uzņemt ražotājus. Tas jau notiek Ventspilī, to pašu dara Jelgava, un seko Liepāja un Valmiera.

- Vai, klausoties priekšvēlēšanu debates, jūs kaut ko dzirdējāt par rūpniecības un zinātnes sadarbību?

- Visi partiju kandidāti, kuri pretendēja (un joprojām pretendē) uz premjera amatu, runāja tikai par to, kā viņi PĀRDALĪS budžetu, bet neviens nerunāja par to, kā un ar ko pelnīt. Septembrī mēs uzaicinājām uz Zinātņu akadēmiju visu partiju pārstāvjus, atnāca tikai daļa. Starp viņiem bija arī Juris Pūce (Attīstībai/PAR). Viņš, kā zināms, nāk no augstskolu vides. Viņš pateica, ka zinātnieki šajā brīdī viņa pārstāvētajam politiskajam spēkam ir nenozīmīgs spēlētājs, jo pensionāru ir vairāk. Pensionāru balsis bija tās, ar kurām rēķinājās šis politiskais spēks, jo vēlējās tikt ievēlēts... Atrazdamies komandējumā, datorā redzēju, kā topošie Saeimas deputāti no priekiem dejo. Nodomāju: kā gan es varētu paskaidrot saviem japāņu kolēģiem savu deputātu prieka lēkmes? Ko viņi jau ir sasnieguši, lai dancotu? Vai viņi svin uzvaru pār «reņģēdāju tautu», kuru ir muļķojuši ar histēriskām klaigām un nereāliem solījumiem? Pēc šīs «uzvaras» taču vajadzēs sākt pragmatiski saimniekot. No vienas puses, es priecājos: Saeimā iekļūs teju divas trešdaļas jaunu seju, tā ir jauna enerģija bez noguruma un rutīnas. Bet pēc tam sāku lūkoties, kāda šīm jaunajām sejām ir kvalifikācija, profesionalitāte, mācību iestāžu diplomi... Ir daži juristi, ekonomisti, zinātnieki. Daži! Bet kāpēc, piemēram, Mārcis Auziņš, Vjačeslavs Kaščejevs un Andris Ambainis, kuri tik ļoti reklamēja Attīstībai/PAR, paši palika ārpusē? Iespējams, tāpēc, ka, palikdami ārpusē, viņi nopelnīs vairāk, nekā būdami Saeimā, turklāt - zinātnē tu vienmēr vari palikt pozitīvs, bet Saeimā ir risks kļūt nepopulāram... Uzvarētāju dejas man šķita amorāla un bezatbildīga reakcija, jo ar to šis piecus procentus pārvarējušais kopums izrādīja savu nievājošo attieksmi pret tiem, kurus Juris Pūce nodēvēja par «nenozīmīgiem». Un atkal atbilde no Japānas. To teica Hirauki Nakaniši, Japānas biznesa federācijas prezidents: «Japānā ir daudz sabiedrisku institūciju, tāpēc zinātnes sasniegumi ātri tiek darīti zināmi sabiedrībai, un sabiedrība kļūst par inovāciju atbalstītāju.» Vai Pūce izdomāja izglītot pensionārus inovāciju apguvē, lai viņi visi sauktu - jā, mums jāatbalsta inovācijas zinātnē, jo tās valstij dos lielākus budžeta ieņēmumus, līdz ar to mums būs lielākas pensijas! Acīmredzot tā tas tomēr nenotika...

- Jā, jo politiskā kopa Attīstībai/PAR - tāpat kā pārējās premjervietu gribošās - zina, ka šajā situācijā pensijas var palielināt, vien pārdalot budžetu, proti, atņemot finansējumu kaut kam citam. Bet pensijas - tas ir tikai viens izdevumu slānis. Ir arī daudzi citi, kas «prasa» finansējumu. Kur to iegūt? Un kā salāgot tehnoloģiju attīstību ar sabiedrības attīstību? Šķiet, tehnoloģijas skrien pa priekšu...

- Jā, arī Kioto konferencē izskanēja doma, ka paralēli tehnoloģiju attīstībai ir jāmodelē arī sociālā dimensija, proti, vajag pētīt un prognozēt sabiedrības attīstību.

- Līmenis, kurā mēs atrodamies, ir totāla province. Lai šo salīdzinājumu man piedod īstie lauki un īstā, skaistā province... Es runāju tikai par morālās attīstības provinci. Šo Saeimas vēlēšanu rezultāti to parādīja: ja ļoti daudzu (!) vēlētāju sauklis bija «balsošu par spīti tam un tam», tad jāvaicā - kam spītējat? Sev?

- Man šīm vēlēšanām bija sagatavota dāvana, bet politiskās partijas to nesaprata, lai gan tā tika nogādāta katrā birojā. Tas ir Zinātņu akadēmijas rosināts pētījums, kura autors ir Kopenhāgenas universitātes un arī Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eižens Eteris, eksperts - ekonomists, analītiķis. Tā bija rokasgrāmata Latvijas politiķiem pirms vēlēšanām, bet derēs arī pēc vēlēšanām. Tur ir viss par to, kā attīstāma veselības aprūpe un ekonomika, kā Latvijas apstākļos ieviešama viedās specializācijas stratēģija, kādu nākotni sola digitālā ekonomika un alternatīvo enerģiju meklējumi. Tās nav izdomātas gudrības, bet gan Eiropas Savienības ekspertu līmenī aprobēti priekšlikumi, kuri ir adaptēti tieši Latvijas specifikai, lai tās ekonomikai būtu vilkme pelnīt.

- Ekonomikas mērķtiecīga attīstīšana - tā, līdzībās runājot, jau ir augstākā izglītība. Savukārt izglītības sistēma - tā dēvētā kompetenču izglītība, kas patlaban tiek ieviesta, skanot nepārejošām ovācijām, atrodas tajā pašā provinciālajā aizvēsturē, kurā skolas abiturients, piemēram, pratīs pieskrūvēt auto riteni, bet nezinās, kā šis auto darbojas...

- Iespējams, ka neesmu varējis pietiekami iepazīt šīs kompetenču izglītības struktūru un apguves metodes. Bet katru gadu 1. septembrī es iepazīstos ar tās rezultātu, kad uz lekcijām atnāk kompetenču izglītības «produkts». Piedodiet, tas atnāk ne īpaši gudrs, bez prasmēm un bez spējas patstāvīgi domāt. Vai kompetenču izglītība radīs indivīdā tehniskas prasmes kļūt par robotu un pusautomātu piedēkli? Bet pa kuru laiku viņš domās? Kad šis tehnoloģiju apkalpotājs kļūs par inženieri un attīstīs tālāk šīs tehnoloģijas, par kuru skrūvīti viņu vēlas padarīt izglītība? Mūsu paaudze, paldies Dievam, vēl ir 19. gadsimta universālās izglītības koncepcijas produkts, kam pēc skolas beigšanas vajadzēja kaut ko zināt no filozofijas, mūzikas, literatūras un vēstures, lai viņš, nonācis VIP sabiedrībā, varētu uzturēt sarunu. Baidos, ka kompetenču izglītība nav atnākusi vienlaikus ar jaunu mācīšanās metodiku, kas garantēs, lai jaunais cilvēks spētu operatīvi reaģēt uz jauniem faktiem un situācijām, lai prastu to visu adaptēt savai nozarei un tajā pašā laikā orientētos apkārtējās pasaules un sociālās vides novitātēs. Vācijā turīgās ģimenes savas atvases sūta uz privātām augstskolām, un viņi panāks to, ka sabiedrību reiz pārvaldīs šajās augstskolās izglītotie cilvēki. Amerika un Anglija dara tāpat. Viszemākais - «trijnieciņu» - līmenis šajās zemēs ir publisko jeb valsts skolu sektorā, kurā izglītības līmeni degradē spiesta orientēšanās uz imigrantu pēctečiem un zemo ienākumu sabiedrības bērniem, bet šis valsts sektors diemžēl atražo arī nākamos skolotājus un profesorus... un valstu vadības. Pie mums jau vērojams tāds pats process.

- Jaunā parlamenta sastāvs, šķiet, atbilst jūsu minētajam «trijnieciņam».

- Ja parlamentu vada īkšķis, kas pacelts uz augšu vai nolaists uz leju, ja deputātam pašam nav ļauts domāt, bet jābalso tā, kā partijā nolemts, tas nozīmē, ka valsts sev apcērt spārnus. Es jūtos brīvāks un radošāks šeit, Zinātņu akadēmijā, kuras kā institūcijas tieši Kioto konferencē aicināja atbalstīt, stiprināt visos līmeņos, jo tās ar zinātnieku racionālo prātu palīdz pieņemt adekvātus lēmumus. Ja politiskā dzīve orientējas uz nihilismu, sabiedrības dezinformēšanu un apzinātu attīstības kavēšanu, tad es nevaru tajā piedalīties, jo tad man jākļūst par līdzvainīgo šādas politikas veidošanā.

- Tomēr jūs piekritāt balotēties Saeimas vēlēšanās.

- Pēc akadēmiķu lūguma es nemitīgi klauvēju pie valdības, pie parlamenta, pie Valsts prezidenta durvīm ar rosinājumiem: darām to, palielinām finansējumu, pārskatām kritērijus utt. Bet, klauvējot no šīs puses, mēs neko neesam varējuši panākt. Aktīvajā vēlēšanu pozīcijā mani iedzina izmisums. Domāju, ka jāiet durvis vērt no otras puses - kā likumdevējam vai kā izpildvarai. Man neizdevās. Kopā ar kolēģiem akadēmiskajās aprindās turpināšu drupināt politiķu stūrgalvības, pasivitātes un nezināšanas mūri.