Meža dienas Latvijā ir tikpat dzīvīgas kā mežs
Meža dienu norises Latvijā ir mainījušās atbilstoši politisko režīmu prasībām, zinātnes un tehnikas progresam un sabiedrības uzvedības modeļiem, bet tik un tā palikušas Meža dienas 90 gadu garumā.
Meža dienu ideja Latvijā ir importēta, bet pieņemta ar apbrīnojamu atsaucību.
Paldies kādreizējai Latvijas Mežu darbinieku biedrībai, kuras izdotā žurnāla Meža Dzīve 1927. gada marta numura 609. lpp. (toreiz bija pieņemts numurēt lappuses ne vienā žurnāla numurā, bet viena gada gājumā) rakstā par Somijas mežu politiku starp daudz ko citu minēts, ka esot tur kāda liela mežkopju savienība, kas «sarīko meža dienas, ekskursijas un skolu audzēkņiem ierāda mežu sēšanu un stādīšanu». Visticamāk, ka tā bija pirmā reize, kad latviešu valodā lietots vārdu salikums «meža dienas».
Jau nākamajā gadā meža dienas pārtapa no vārdiem par darbiem. Tā paša žurnāla 1928. gada jūnija numura 1091. lpp. atzīmēts, ka «skaistu pasākumu devuse Varakļānu nodaļa, kura š. g. 12. maijā sarīkojuse «meža dienu» un kopā ar skolu jaunatni iestādījuse 300 krāšņumkociņus Varakļānu pilsētiņā, likdama pamatu pilsētas parkam. Cerēsim, ka arī citas nodaļas drīzumā sekos šai skaistai priekšzīmei». Turpat 1066. lpp. mežkopis Pēteris Purviņš (1895-1966) nekautrējās norādīt, ka «uz manu ierosinājumu... tika ierīkots topošās pilsētiņas bulvāris, ieskoloti kādi 300 kociņi - mežeņi, kurus domāts rudenī izstādīt pilsētas parka ierīkošanai. Dažādu apstākļu dēļ šoreiz plašāk nostādīt «meža dienu» neizdevās, bet, kā paruna saka - dārgs iesākums, un gribās domāt, ka uz priekšu šis pasākums progresēs». Žurnāla novembra numurā pirmās Meža dienas Varakļānos un visā Latvijā apliecinātas ar foto attēlu. Toreizējās cerības ir piepildītas un pārpildītas.
Kur visu uzzināt visprecīzāk
Meža dienu tagadējā vēriena un krāšņumu kopskatu sniedz pasākuma programma, kas Zemkopības ministrijas mājaslapā atrodama sadaļas Meža nozare apakšsadaļā Meža dienas. Turpat atrodami vēl piecu iepriekšējo Meža dienu programmu oriģināli un atstāstījums par nozīmīgākajiem pavērsieniem Meža dienu atjaunošanā pēc Latvijas Republikas atjaunošanas. Vēl konspektīvāk salikti pieturas punkti Meža dienu vēsturē līdz pat 1928. gadam.
Šā gada Meža dienu programmas salīdzinājums ar iepriekšējo gadu programmām ir aktuāls tāpēc, lai pārliecinātu, ka 2018. gada Meža dienas nav liekamas starp tiem Latvijas Republikas pasludināšanas simtgadei veltītajiem pasākumiem, kuriem turpinājums pazudīs līdz ar iztērēto simtgades budžetu. Meža dienām ir nodrošināts finansējums un organizatoriskā struktūra, kas spējīga funkcionēt arī uz priekšu tik ilgi, cik ilgi vispār iespējams kaut ko saredzēt nākotnē.
Ja šā gada Meža dienas ar kaut ko jāizceļ, tad ar nepārprotamo apliecinājumu, ka meža stādīšana Meža dienu programmā iekļauta nevis kā pamatnodarbošanās, bet kā atsevišķi izņēmumi. Ekskluzīvās tiesības stādīt kociņus pienācās par meža nozari atbildīgajam zemkopības ministram Jāni Dūklavam kopā ar Latvijā akreditēto ārvalstu vēstniekiem. Viņi jūnija sākumā iestādīja Latvijas simtgadei veltītu birzi līdzās jau esošajam Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis pārstāvošajam koku stādījumam Eiropas birzs. Šīs birzis zaļos pie Talsu novada Laucienes pagastā esošā meža izpētes un mācību centra Mežmāja.
Jāpatur vērā Tērvete
Meža dienas šogad vainagoja ne viens vienīgs, bet veseli trīs lieli pasākumi ar desmitos tūkstošu mērāmu apmeklētāju skaitu.
Vispirms 18. aprīlī Jelgavā ar devīzi Mežs ienāk pilsētā Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Meža fakultāte sadarbībā ar LVM un daudziem citiem partneriem iepazīstināja ar meža apsaimniekošanas ciklu no augsnes sagatavošanas līdz koksnes pārstrādei. Sekoja meža īpašnieku biedrības Meža konsultants un tā sapulcināto partneru pasākums Meža ABC 10. un 11. maijā Struņķukrogā pie Kuldīgas. Ar devīzi Meža nozare Latvijai! skolēni un visi citi interesenti tika iepazīstināti ar meža audzēšanas ciklu un procesiem mežā. Trešā variācija par to pašu tēmu bija meža izziņas pasākums Latvijas Meža dienas 25. un 26. maijā Tērvetes dabas parka jaunākajā daļā, kas nodēvēts par Kurbada zemi.
Kurbada zemes nosaukums smelts no latviešu teiksmas par ķēves dēlu ar tādu spēku, ka tā pielietojums visā viņa mūža garumā bijušas cīņas ar daudzgalvainiem milžiem, velniem un raganām. Šo un līdzīgu būtņu atveidojumi aizvien kuplākā skaitā redzami LVM uzturētajā Tērvetes dabas parkā ar Tērvetes pilskalnu, Annas Brigaderes muzeju Sprīdīši un vēl citiem objektiem, kuru dēļ starp pēdējo trīs četru paaudžu Latvijas iedzīvotājiem maz ir tādu, kuri Tērvetē nekad nebūtu bijuši. Visi šie jaukumi atrodas Bauskas-Dobeles šosejas (P103) vienā pusē, bet otrā bija tikai mežs kā mežs. Tagad var izpaust, ka tā uzdevums kādreiz bija Padomju armijas bāzes slēpšana. Šādas bāzes sen vairs nav, toties priedes izaugušas varenas. Šajā mežā izcirsta vieta grants ceļam pāris kilometru garumā, bet ceļa malās izveidoti laukumi, kuros ļoti koncentrētā veidā parādīt visu mežizstrādes ciklu no stādīšanas līdz ciršanai. Šā ceļa galā virzienā uz Tērvetes dabas parka ieeju ir izveidots viens lielāks laukums, kurā Latvijas kokapstrādes uzņēmumi Meža dienu laikā rādīja, ko tie prot izgatavot no koka. To jau var solīt, ka arī nākamajā gadā līdzīgs pasākums Tērvetē būs, tāpēc vēlams rezervēt laiku, lai apmeklētu Tērveti gan Meža dienu, gan Tērvetes dabas parka dēļ. Kurš pēdējo reizi tur bijis pirms pārdesmit gadiem, tas ieraudzīs pavisam ko citu, nekā glabā savās atmiņās. Kādreiz dabas parkā uzsvars bija liekams uz vārdu «daba» - tagad uz vārdu «parks».
Par Meža dienu bezmaksas pasākumu rūpēties apņēmušās biedrība Tērvetes meža izglītības centrs un Tērvetes novada pašvaldība kopā ar biedrībām Zaļās mājas un Zaļā josta, Latvijas Meža īpašnieku biedrību, Latvijas Kokrūpniecības federāciju un, protams, kopā ar LVM.
Meža dienu saknes demokrātijā
Vēlreiz ielūkoties Latvijas Meža dienu vēsturē ir vērts tāpēc, lai gūtu pārliecību, ka Meža dienas nav 2005. gadā izveidotās Meža dienu komitejas pašsaglabāšanās paņēmiens. Komitejā zemkopības ministra vadībā darbojas vēl divi ministri (izglītības un zinātnes ministrs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs), Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis, Latvijas Kokrūpniecības federācijas prezidents, Latvijas Meža īpašnieku biedrības prezidents un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes profesors. Šajos amatos mainījušies cilvēki ir organizējuši Meža dienas tāpēc, ka pēc tām ir pieprasījums sabiedrībā.
Meža dienas kļuva par masveidīgu pasākumu ne tāpēc, ka pagājušā gadsimta 20./30. gadu mijā kāds varēja kaut ko diktēt Latvijas ne tikai demokrātiski pārvaldītajai, bet arī kašķīgajai sabiedrībai. Varbūt tieši tāpēc Meža dienas kļuva tik populāras, ka tās deva ieganstu vismaz par kaut ko vienoties, pievienoties un apvienoties, par spīti cilvēku sociālajam statusam, dzimumam, vecumam. Prese un publika vienlīdz jūsmoja par mazpulcēniem un skautiem, kas stāda par sevi lielākus kociņus, gan par vecajiem strēlniekiem, kas ātri vien iemina taciņas, lai uzturētu kārtībā Nāves salu un Ložmetējkalnu. Politiķiem atlika vien grozīties visiem pa priekšu. 1934. gada 21. februārī, lūk, avīze Latvijas Kareivis informēja, ka Meža dienas notiks no 22. aprīļa līdz 22. maijam un to vadīšanas goda pienākumus uzņēmies vienlaicīgi zemkopības un izglītības ministrs Vilis Gulbis (1890-1942), praktisko vadīšanu - Mežu darbinieku biedrības pārstāvis Kārlis Birnbaums (1895-1963) utt. apmēram tāpat, kā pienākumi tiek dalīti mūsu dienās. Tātad - bija vēl tikai 1934. gada sākums, vēl pat tā valdība nebija pie varas, ko Kārlis Ulmanis (1877-1942) nogāza 15. maijā.
Meža vietā alejas
Kad varu Latvijā sagrāba K. Ulmanis, viņš ļoti mērķtiecīgi centās kāpināt jebko, kas publikai bija paticis demokrātiskās pārvaldes laikā. Meža dienas neapšaubāmi bija virziens, kurā viņam atmaksājās pielikt lielas pūles. Skaitlisku liecību par K. Ulmaņa pūlēm Meža dienu izvēršanā ir atstājusi Meža Dzīve 1936. gada maija numurā. Piesakot kārtējās Meža dienas, bija īstais laiks atzīmēt, kā autoritāri vadītas Meža dienas pārspēj demokrātiskas Meža dienas, pat ja to vadītāju (K. Ulmaņa ministru u.c. uzticības personu) sastāvs nebija daudz mainījies kopš 30. gadu sākuma. Jaunievedums bija Meža dienu goda priekšsēdētāju nomaiņa ar protektoriem vispār un K. Ulmani kā galveno protektoru. Skaitliskie rezultāti šīm pārmaiņām izrādījās sekojoši: ja 1934. gadā 67 tūkstoši talcinieku 920 vietās iestādījuši 195 000 koku, tad 1935. gadā - 225 tūkstoši cilvēku 5400 vietās izstādījuši 1 400 000 kociņu.
Par 30. gadu otrās puses gigantomāniju jāprecizē, ka tās mērvienība bija ne stādījumu laukums, bet garums. 1939. gada 20. aprīlī Rīgas Vēstnesis operatīvi informēja, ka 16. aprīlī izstādīti ķiršu koki 200 km garā alejā no Ventspils līdz robežai ar Lietuvu; savukārt par latviešu karavīra ikonu veidotā Oskara Kalpaka (1882-1919) vārdā nosauktā gatve ieguvusi vēl 57 km garu posmu utt.
Meža dienu daudznozīmība
Ar 1940. gadā notikušo Latvijas okupāciju saistītās jukas neizbēgami mazināja Meža dienu vērienu, bet saglabāja ideju, par ko 1941. gada 5. maijā vienlaicīgi informēja Latvijas PSRS Augstākas Padomes Prezidija Ziņotājs un komunistu oficiozs Cīņa: Latvijas PSR valdība esot nolēmusi rīkot Meža dienas līdz 31. maijam.
Līdz nākamajam gadam mainījies bija tikai oficioza nosaukums. 1942. gada 15. maijā Tēvija zem nosaukuma Maijs - meža dienu mēnesis pamācīja: šogad no krāšņuma kociņu un krūmu dēstīšanas atturēties, bet sevišķi izlietot bērzu, liepu un ozolu mežeņus, kas pieprasāmi virsmežniecībās. 1944. gada aprīlī žurnāls Mana Māja jau varēja atļauties parādīt pigu kabatā vācu okupantiem ar prātojumu, kāpēc Latvijā neesot vajadzīgi svešzemju koki (lasiet - svešzemnieki).
Kad atkal bija pagājis viens gads, pie vārda atgriezās jau minētais Ziņotājs ar Latvijas PSR Tautas komisāru padomes lēmumu Nr. 393 par Meža dienu rīkošanu: «Uzlikt par pienākumu apriņķu un pilsētu izpildu komitejām meža dēstīšanas darbu organizēšanai sastādīt komisijas» ar pamatotām cerībām, ka sastādīti tiks ne tikai šo komisiju locekļi, bet arī koki. Centrālajās un vietējās avīzēs parādījās daudzas reportāžas, ka koku stādīšana tiešām notikusi. Avīze Padomju Jaunatne 1945. gada 8. maijā sniedza Jāņa Grota (1901-1968) dzejoli Meža dienās kā pamācību meža stādīšanu izjust gan tā, kā padomju okupanti gribēja, gan arī tā, kā viņi negribēja, bet pieļāva:
Tas ir tas jaunais darba rīts,
Kas noskan ar uzvaras zvanu.
Ik koks, kas zemē šeit iedēstīts,
Cels augstāk vēl dzimteni manu.
Kā mēs atmodāmies mežā
Meža dienas Latvijā no pagājušā gadsimta 60. līdz 80. gadu vidum var salīdzināt ar lietiņu, kuras saimnieki uz to reizēm paskatās un atkal nobāž malā. Piemēram, 1984. gada 25. aprīlī Cīņa mudināja nepalaist garām Mežu un dārzu dienas, lai beidzot tiktu izpildīti apzaļumošanas plāni un uzdevumi. Par apzaļumošanu padomju laikā atgādināja nemitīgi, bet pavasaros nebūt ne obligāti Mežu un dārzu dienas vai dienu (kampaņas) sakarā. Varbūt prioritāte tika atdota ap to pašu laiku rīkotajai Komunistiskās sestdienas talkai, bet sasaukt ļaudis uz divām dažādām talkām padomju funkcionāriem jau bija par grūtu. Skolēni un arī pilsētās strādājošie uz lauku un arī meža darbiem tika sūtīti obligāti, bet talkot gribētāji uz mežiem devās dzejnieka Imanta Ziedoņa (1933-2013) dižkoku atbrīvotāju grupu sastāvā. Šīs grupas kokus nestādīja, bet viņu labā griba veidot skaisto Latviju bija tāda pati, kā Meža dienās.
Talkot gribošu cilvēku masu arī mežiem atdeva Atmoda, kas uz brīdi padarīja savākšanos uz piketiem, mītiņiem, manifestācijām, sapulcēm, vēlēšanām vai referendumiem par ikdienu. 1987. gada 22. aprīlī Padomju Jaunatne apliecināja, ka jau gadu iepriekš talkas ar Mežu un dārzu dienu zīmolu notikušas un šogad «visi ejam talkā». Latviešu periodikas arhīvā pamanāmi ir Jelgavas Ziņotāja centieni precizēt, ka mums jāatgriežas pie Meža dienām, kā sacīts ulmaņlaikos. 1991. gada 28. februārī arī Diena atzīmēja, ka «mums ir brīvās Latvijas Meža dienu pieredze». 1992. gada 24. aprīlī Lauku Avīze citēja toreizējo meža ministru Kazimiru Šļakotu: «Meža dienas Latvijā - tā ir ilggadēja un izkopta tradīcija, kas savu uzplaukumu piedzīvoja 30. gados. Tautas atmiņā arī pēckara gadu dienas saglabājušās kā sakoptības un cilvēka un dabas vienotības svētki.» Tas bija labs pamats tagadējo Meža dienu uzbūvēšanai.