Bijušais ST tiesnesis Ķinis: No kibernoziedzības var pasargāt sevi tie, kas nav muļķi

 
©F64

Lai gan vēl tikai marta sākumā Uldi Ķini kolēģi, izrādot cieņu, ievēlēja par Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāja vietnieku, jau neilgi pēc tam Ķinis pēc desmit gadu ilga darba līdz ar pilnvaru termiņa beigām atstāja tiesneša amatu ST. Par ST ietekmi uz demokrātiju un cilvēku izpratni par viņu pamattiesībām, kā arī lielāku uzmanību izraisījušām lietām Neatkarīgās intervija ar Uldi Ķini.

Neatkarīgā: - Jūsu specializācija krimināllietas, kibernoziegumi, bet ST esat iztiesājis arī citas lietas, arī tādas, kas saistās ar politisko procesu, sociālo politiku.

Uldis Ķinis: - Zinātniskā specializācija ir viena lieta, bet ST saskaramies praktiski ar visu, ar ko saskaras cilvēki dzīvē. Ja pirms desmit gadiem tiesā tika iesniegti pārsvarā pieteikumi saistībā ar pensijām, cietumnieki strīdējās par dažām normām, tad šobrīd ST nonākušo sūdzību loks ir ļoti plašs, sākot no datiem, beidzot ar sociālām lietām. Cilvēki vairāk apjauš savas iespējas, mācās no ST nolēmumiem, komentāriem, kur ir plaši skaidrojumi, analīze, arī par to, kāpēc atteikts ierosināt konstitucionālo tiesvedību. Bet mums ir ļoti spēcīgs filtrs, no apmēram 500 iesniegumiem gadā ierosina labi ja 20 lietas. Likums paredz virknes striktu kritēriju izpildi, lai tiesvedība varētu virzīties tālāk. Galvenais - vai personai ir konkrēts gadījums, kur aizskartas tās pamattiesības. Un sūdzība ir jāpamato. Latiņu esam noteikuši diezgan augstu.

- Šogad ar jūsu dalību pieņemts lēmums lietā par priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumiem internetā vēlēšanu dienā, iebilstot pret vārda «internetā» plašo interpretāciju. Likuma grozījumi stājās spēkā 2013. gadā, pieņemti 2012. gadā. Kopš tā laika likums vairākkārt grozīts, norma zaudējusi spēku, precizēta. Līdzīgi ar virkni citu lietu. Ja tik ilgi, lēni notiek tiesvedība lietās, kas ietekmē demokrātiju, jājautā, cik efektīvi tiesa strādā?

- Vēl ne reizi ST nav pārkāpusi likumā noteikto lietas izskatīšanas termiņu, kas kopā ir 9-10 mēneši. Pēc lietas ierosināšanas mums ir noteikts tās sagatavošanas termiņš, piemēram, līdz pieciem mēnešiem, kurā tiesnesis vāc materiālus, aptaujā ekspertus. Pēc tam gan ir versijas, vai to sākam skatīt rudenī vai pavasarī, atkarībā no tā, vai varam to pabeigt viena mēneša laikā, kurā mums tā jāizskata. Faktiski gandrīz jebkuru lietu, varbūt izņemot aktuālo solidaritātes nodokļa lietu, kas ir ļoti sarežģīta, kur bija jāpagarina termiņš, 9-10 mēnešos pabeidzam.

- Bet, piemēram, tikai tagad ST skatīs lietu par maternitātes likuma izmaiņām 2012.-2013. gadā, par tā paša gada liegumu strādāt par pedagogu personai, kas sodīta par smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Visticamāk, arī daudzās sūdzības par solidaritātes nodokli izspriedīs, kad tas jau būs atcelts. Jūs sakāt - mēneši, mēs redzam - gadus!

- Jebkuru ierosinātu lietu izskatām, ilgākais, gada laikā. Bet ST pati neierosina lietu, varam sākt skatīt problēmu tad, kad cilvēks vēršas pie mums. Ja norma pieņemta 2013. gadā, bet tā personai pamattiesības sākusi ierobežot, piemēram, 2015. gadā, bet Augstākās tiesas spriedums pieņemts, pamatojoties uz apstrīdēto normu, 2016. gada decembrī, varam sākt skaitīt sešus mēnešus no tās dienas. Ja cilvēks šodien vēlas apstrīdēt konkrēto normu, kas pieņemta 2013. gadā, uzskatot, ka viņam jau tobrīd bijis tiesību aizskārums, mēs atsakām, jo ir nokavēts termiņš.

ST ir principu tiesa, mēs tik daudz neskatīsim konkrēto situāciju, cik to, kā konkrētā situācija var ietekmēt cilvēku grupu vai, piemēram, uzņēmējdarbību kā tādu. Tiklīdz ierosinām lietu, uzreiz nododam Saeimai, Ministru kabinetam vai pašvaldībai, un šīm institūcijām atbildes raksts ir jāsagatavo divu mēnešu laikā. Tikai pēc tā saņemšanas varam sākt strādāt pie lietas sagatavošanas iztiesāšanai.

Ir grupa cilvēku, īpaši pēdējā laikā, kas mēģina ST iesaistīt spēlē, padarīt par instrumentu tiesas procesa izpildes novilcināšanai - mēs ļoti strikti iestājamies par šādiem gadījumiem.

- Bieži ir tā, ka, iesniedzat varas pārstāvjiem sagatavot atbildes rakstu un redzot šo sūdzību, Saeima vai valdība labo normu?

- Jā, ir tādi gadījumi, un tad ir iespēja tiesvedību izbeigt, ja pamattiesību aizskārums vairs neturpinās un nav iespējams spriedumu piemērot ar atpakaļejošu datumu. Bet ir gadījumi, kad turpinām tiesvedību, neraugoties uz to, ka Saeima labojusi normu. Arī aktuālajā solidaritātes nodokļa gadījumā nebūs tik vienkārši, ja Saeima izdomās mainīt regulējumu - aizskārums cilvēkiem jau būs bijis.

- Ja tiesa secinās, ka bijis aizskārums, viņi varēs atgūt iekasētos līdzekļus?

- Ja normu atzīs par neatbilstošu Satversmei no pieņemšanas brīža, tad valstij būs jāmaksā iekasētie nodokļi. Varam pateikt, ka redzam problēmu, kā bija ar pielaidēm valsts noslēpumam, vienlaikus nevaram sagraut sistēmu un dodam likumdevējam laiku, lai izstrādātu jaunu regulējumu. Ja neizlabos, stāsies spēkā ST spriedums.

- Šā likuma labošanai termiņš noteikts 2018. gada jūlijs - nav pārāk ilgs laiks konstitucionālo pārkāpumu turpināšanai?

- Domāju, ka tur nav tik daudz runa par Satversmes pārkāpumu, jo attiecībā uz pamatproblēmu, cilvēka neuzklausīšanu, pirms ģenerālprokurors pieņem lēmumu, pateicām, ka tas jāmaina jau ar sprieduma pieņemšanas dienu. Tur visu esam pateikuši. Bet mēs neteicām, ka tas attieksies uz pielaidēm uz valsts noslēpumu, kad, piemēram, cilvēkam, vēloties ieņemt kādu amatu pirmoreiz, šo pielaidi atsaka. Tā ir pilnīgi cita situācija - nevienā pasaules valstī cilvēkam nav subjektīvā tiesība uz valsts noslēpumu!

- Tad jāmaina pamatā tikai pārsūdzības kārtība, vai vēl kaut kas?

- Tas ir galvenais. Jābūt neatkarīgai institūcijai, vai tā ir tiesa, vai kāda institūcija pie parlamenta, vai kas cits pēc likumdevēja ieskata, kura izvērtētu sūdzības un kura nebūtu pakļauta Ģenerālprokuratūrai. Saeima to ir sapratusi un strādā pie plašiem grozījumiem.

Ja vispārīgā tiesā spriedums iedarbojas uz konkrētu personu, tad ST gadījumā - uz valsti. Tāpēc jāuzmanās, lai, atrisinot vienu problēmu, nesagrautu visu sistēmu un lai neiestājas likuma caurums.

- Par ko liecina ilgus gadus eksistējusi sistēma? Tiesiskuma robi, policejiska, necaurspīdīga valsts pārvalde, politiskas spēles ar tiesībsargājošajiem orgāniem, pārcentība NATO drošības prasību ievērošanā, ilgstoši nemainīga politiska konjunktūra, kas nevēlas mainīt sev izdevīgu kārtību?

- Nav manā kompetencē to izvērtēt. Personai, kas vērsās ST (Raimonds Lazdiņš - B.L.), atņēma pielaidi laikā, kad viņš jau pildīja noteiktu amatu, kad viņam arī radās tiesību aizskārums. Sākām vērtēt likuma kvalitāti ar brīdi, kad viņam šis aizskārums radās. Likums var darboties 10-20 gadus, kamēr kāds nesāk argumentēt, ka kaut kas nav pareizi, neraujam nevienu no ielas iekšā un nesākam vērtēt likumu.

Bet pieteikums ST ir nopietns darbs. Ja pieteikums ir sliktas kvalitātes, tad arī lietā grūti savākt dokumentus.

- Varbūt šīs jūsu augstās prasības neattur dažu labu vērsties ST un mainīt lietas pēc būtības, kas būtu maināmas!

- Nevar piecās lappusītēs izlikt tādus argumentus, kuri pēc tam varētu palīdzēt visām pārējām iesaistītajām personām, piemēram, Saeimai sagatavot kvalitatīvu atbildi, lai varētu sākt lietu vērtēt principu un likumu līmenī, jo nefokusējamies uz konkrēto tiesisko situāciju. Nevērtējam konkrētu soda apmēru vai kā, piemēram, fotoradaru lietā, ka ierīce, fiksējot pārkāpumu, nedrīkstētu sodīt īpašnieku - Rietumos tā ir absolūti normāla parādība. Vērtējam principu.

- Tīri tiesiski varbūt nav pareizi sodīt īpašnieku, kas nav bijis pie stūres, ar soda punktiem, no otras puses, redzam, ka ir daži autovadītāji, kurus naudas sods nedisciplinē, kuri savukārt ar savu pārgalvību apdraud citus satiksmes dalībniekus. Vienu intereses saduras ar citām.

- Protams, tāpēc jau ST ļoti uzmanīgi vērtē, piemēram, likumdevēja tiesības. ST bija mantas konfiskācijas lieta - persona apstrīdēja visu krimināllikuma regulējumu, līdz pat tam, ka mantas konfiskācija vispār nevar būt sods, nav noteikta minimālā robeža, nav samērīga. Lietu ierosinājām, bet nevaram Saeimas, politiķu vietā pateikt, kāds sods jānosaka likumā. Pateicām, ka samērīgumu vērtē tiesa, un tas arī konkrētajā gadījumā ir darīts. Tā ir likumdevēja tiesība izšķirties par konfiskāciju kā soda veidu.

Cits jautājums, ka lietās nereti saduras vairāki tiesību pamati, piemēram, drošība un tiesības uz informāciju vai tiesības uz īpašumu un valsts tiesības noteikt krimināltiesisko politiku, ierobežot tiesības uz īpašumu. Nevienas tiesības Satversmē, izņemot tiesības uz dzīvību, nav absolūtas, visas valsts var ierobežot atbilstoši leģitīmam mērķim vai aizsargā valsts intereses vai citu cilvēku tiesības un likumiskās intereses. Piemēram, tiesas ļoti izvairīgi skatās uz jautājumiem, kas saistīti ar budžetu, arī referendumu rosināšana attiecībā uz budžetu Satversmē ir ierobežota, tas nozīmē, ka likumdevējiem te ir ļoti plaša rīcības brīvība.

- Tomēr - vai drīkst ar budžetu šaut kā ar lielgabalu?

- Mēs skatāmies, vai tas ir pieņemts atbilstošā procedūrā, vai ir notikusi apspriede par to visu, vai ir izdiskutēti visi jautājumi, izvērtētas alternatīvas, kas varētu būt mazāk ierobežojošas. Bet nevaram pateikt, kā tad, kad tika ieviests subsidētās elektroenerģijas nodoklis, ka nodokļa ieviešana būtu kaut kas pretlikumīgs. Piemēram, profesors un izcils nodokļu tiesību speciālists Kārlis Ketners, kas bija kā eksperts tiesā, teica, ka teorētiski valsts var pieņemt nodokli kaut 100% apmērā, jautājums tikai, kāds ir tā mērķis un vai nodoklis būs piemērots mērķa sasniegšanai.

- Kā ar nekustamā īpašuma nodokli (NĪN), kam ir būtisks kāpums, ko daudzi cilvēki nevar samaksāt? Šiem cilvēkiem nav jēgas vērsties ST? Tā ir attaisnojama valsts un pašvaldību politika šādi iegūt līdzekļus to funkciju realizēšanai?

- Man grūti pateikt, uz kāda pamata viņi varētu vērsties ST, neesmu tik smalki to pētījis. Bet jebkuram ir tiesības vērsties ST. Vai tiesa uzsāks konstitucionālo tiesvedību, ir ST kompetencē. Tāpēc jau mums ir kolēģijas un šos jautājumus vērtējam.

- Esat kibernoziegumu speciālists, par ko arī esat sarakstījis grāmatas, esat bijis Eiropas Padomes Kibernoziegumu ekspertu komitejas eksperts. Cik liela sērga Latvijā ir šāda veida noziegumi, un cik spējīga ir mūsu tiesībaizsardzības sistēma tos atklāt, izmeklēt, sodīt? Varbūt arī ST ir bijis kāds pieteikums par šo jautājumu?

- ST nekas tāds nav bijis, un nevaru iedomāties, kā kas tāds varētu nonākt.

Bet pasaulē kibernoziedzība ir neapturama, to var ierobežot, bet ne apturēt. Jo tā ir globāla, mēs nevaram nobloķēt pieeju globālajam tīmeklim. Otrs aspekts - ir grūti izmērīt kibernoziedzības līmeni un tās nodarītos zaudējumus - tā ir diezgan liela fikcija. Trešā problēma ir tā, ka mums nav labas statistikas, ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un visā pasaulē, kādēļ ir ļoti grūti izstrādāt preventīvus pasākumus. Eksperti uzskata, ka reģistrēta tiek varbūt kāda tūkstošā daļa no visiem kibernoziegumiem. Protams, policija strādā ar personu iesniegumiem, kas cietuši no kiberuzbrukumiem, un tādu ir daudz. 2013. gadā papētīju šo jautājumu un konstatēju, ka vidēji no policijā reģistrētajiem simt iesniegumiem uz prokuratūru kriminālvajāšanai aiziet apmēram 25.

- Kāpēc? Nav prasmes izmeklēt?

- Tas jau ir jautājums. Vienu problēmu mēģinām atrisināt - Krimināllikumā mainījām definīcijas. Bet, kamēr nav informācijas, nezini, ko uzlabot. Pēdējā laikā situācija nedaudz uzlabojas, veikta tiesnešu, prokuroru apmācība. Arī kriminālistika iet uz priekšu kā zinātne, tiek izstrādāti kaut kādi pretlīdzekļi, nav tā, ka strādā tikai noziedznieki. Vislielākā problēma ir tā, ka kibernoziegumu izmeklēšana, atklāšana saistīta ar pierādījumu iegūšanu no ārpuses, kas ir sarežģīts un dārgs process.

Ja pasaulē pēkšņi vienā dienā beigtos noziedzība, iestātos krahs, apmēram trešdaļa cilvēku paliktu bez darba - drošības kompānijas, atslēgu, drošības sistēmu izgatavotāji, nemaz nerunājot par tiesnešiem, prokuroriem, policistiem! Pat kino industrija - cik tad var rādīt filmas, kur visi tikai mīlējas un nevienu nenošauj!

- Par Čalovska gadījumu esat izteicies - ja Latvijā šāds process tiktu sākts, tad līdz tiesai neaizietu, jo Latvijā spētu konstatēt nodarījumu, bet nespētu tālāk virzīt lietu.

- Tā tas ir!

- Kopš tā laika nekas nav mainījies?

- Manis teiktais par Čalovska lietu apstiprinājās. Amerikāņiem ir tāda pozīcija: ja kāds noziedznieks ir iekļuvis viņu īpaši aizsargājamā sistēmā, viņi nekur ārā savus noslēpumus neizdos. Kā sabiedrība vērtētu procesu, ja pateiktu, ka šā procesa iztiesāšanai un izmeklēšanai mums vajadzētu kādus 10 miljonus eiro? Kā tad pensionāri bļautu? Vajadzētu tulkot visus pierādījumus no angļu valodas, saukt ekspertus no turienes utt. Ja lieta tiktu līdz tiesai, tā tiktu galā, tiesai ir likums, bet prokurors un policisti nesavāktu pierādījumus un nebūtu pamata vispār kaut ko uzsākt. Sabiedrība vienmēr kaut kā nostājas hakeru pusē. Labs piemērs ir Ilmārs Poikāns jeb Neo, kuru redzu bieži intervijās.

- Jūsuprāt, viņš bija ļaunprātīgs likumpārkāpējs, nevis varonis?

- Viennozīmīgi! Tas bija izcils mūsu tiesību sistēmas vājuma paraugs. Nespējam saprast, kas ir nodarītais kaitējums! Tāpēc kā asociētais profesors universitātē uzskatu par savu pienākumu to dzīt studentiem iekšā, lai viņi to saprastu, piecelti nakts laikā. Neredzot šo kaitējumu, cieš sabiedrība, ir neskaitāmi iesniegumi policijā, kas netiek tālāk virzīti, un cilvēki, redzot to, zaudē uzticību policijai.

Ja kaut kādi pierādījumi atrodas kaut kur ārzemēs, instrumenti to iegūšanai ir ļoti smagnēji. Daudz labāk strādā personiskie kontakti, tāpēc ES ļoti labi dara, organizējot starptautiskus tiesnešu, prokuroru, policistu seminārus, kuros viņi iepazīstas.

Kibernoziedzība ir tāda, no kuras vari pasargāties, ja pats neesi muļķis.

- Vai, arī neesot muļķis, vienmēr vari pasargāties?

- Principā var. Galvenais - neveriet vaļā nevienu nepazīstamu epastu ar pielikumu! Protams, ir arī metodes, kad var uzķerties, ielādējot aplikāciju, bet apmēram 80% cietušo cietuši savas muļķības, ziņkāres dēļ. Latvijā bija eksperiments, kurā tika sūtīts imitēts vīruss - no 10 adresēm 8 atvēra! Noziedznieki jau arī ir labi izpētījuši cilvēku psiholoģiju. Man inteliģenti cilvēki, pat tiesneši ir stāstījuši, ka viņiem Amerikā atklājies mantojums, būs jākārto vīza... Mēs par to smejamies, bet ļoti daudzi cilvēki iekrīt.

- Pēc darba beigām ST turpināsiet kā profesors LU vai vēl kaut ko darīsiet?

- Darbs parasti mani atrod. Protams, es varētu turpināt karjeru arī tiesneša amatā ārpus ST, likums mums ļauj strādāt līdz 70 gadiem, bet svarīgi, lai nāk jauni cilvēki ar jaunu domāšanu. Nevajag sēdēt līdz 70 gadiem, kad jau varbūt sāk atmiekšķēties dažas smadzeņu krokas, kā varbūt dažam labam starptautiskajās institūcijās strādājošajam, kur vecuma cenza nav vispār, kur dažs labs tiesnesis pēc 80 gadiem tādus brīnumus runā! Eiropas Savienības tiesā dažiem tiesnešiem vienkārši palūdz aiziet. Lai gan ir arī tādi šajā vecumā, kuriem smadzenes ir kā naži!

Man ir plāns uzrakstīt grāmatu, strādājam pie jauna studiju kursa izveides. Savam priekam, radošai attīstībai vēl šo to izdarīšu Latvijas labā.