Nereti bērni vai mazbērni, labu gribēdami, saviem vecākiem vai vecvecākiem sagādā mājdzīvnieku, visbiežāk kaķi vai suni. Lai senioriem nav garlaicīgi. Lai būtu, ko darīt.
Labi, ja pirms tam aprunājas, bet gadās, ka jaunie ļaudis izlemj pēc saviem ieskatiem un nepadomā, ka dažu šķirņu suņi ir pārāk kustīgi vai spēcīgi gados vecam cilvēkam - tādu uz ielas nenoturēt saitē, ja izdomās skriet. Suns vairākas reizes dienā jāved ārā - kādam senioram patīk izkustēties, bet cits nemaz nevēlas tādu dienas režīmu.
Simona Grundule no Tukuma dzīvnieku patversmes, runājot par omīšu dzīvniekiem, daudz neceremonējas: «Atbrauc uz patversmi mazbērni - ņemšot omītei takša kucēnu. Nedodu! Es viņiem stāstu: taksis rok, grauž, skrien. Paskrien taksītis zem kājām, omīte krīt un salauž gūžu, un beidz savu skaisto dzīvi slimnīcā 80 gadu vecumā. Nevajag omītei tādu suni, atvediet omīti uz dzīvnieku patversmi, lai viņa ar suni aizstaigā līdz vārtiņiem. Bet bērniem pie omēm negribas iet, un tad nu uzgrūž viņām suņus un kaķus. Kad omītes vairs nav, tad dzīvniekus atved uz patversmi.»
Suni aprūpēt uz laiku viņa ļauj. Tukuma dzīvnieku patversmei kaimiņos ir dārziņi, un kāda kundze aprīlī atnāk pēc sunīša, bet oktobrī, kad dārziņkopšanas sezona beidzas un jāpārceļas uz pilsētas dzīvokli, to atved uz patversmi. «Mēs zinām un pieskatām, kā mūsu sunim klājas. Es nekad suni nedodu cilvēkam uzreiz, saku - padomājiet, apsveriet, līdz lēmuma pieņemšanai pagaidīsim divas nedēļas,» viņa saka. Simona strikti noteic, ka mīļdzīvnieka izvēlē emocijas nav labākais padomdevējs - «atnāk, ierauga un nu tik ņems». Viņai ir savs paņēmiens - pajautā, vai cilvēks būs gatavs dzīvniekam veltīt daudzus tūkstošus dienu. Parēķināsim: ja gados vecam cilvēkam uzdāvina suni vai kaķi, tas nozīmē, ka apmēram 10-15 gadu viņam par šo dzīvnieku vajadzēs rūpēties.
Ja gados vecāks cilvēks nevēlas vai nevar uzņemties atbildību par dzīvnieku regulāri (jāved pastaigās, jāpērk barība, jāārstē, jāčipē, jāsterilizē, jāpērk smiltis kaķu tualetei u.tml.), tad pie daudzdzīvokļu mājām nereti tiek iekārtotas barotavas, kur mielojas ne tikai kaķi, bet arī kaijas un vārnas. Ja līdzcietīgie barotāji ir apzinīgi, tad kaķi tiek sterilizēti un nepieciešamības gadījumā ārstēti, taču tas, kā zinams, maksā naudu. Un kaķi turpina vairoties ģeometriskā progresijā.
Simona aicina padomāt par pārprastu humānismu, kas nereti sakņojas nezināšanā: «Mēs pa pagrabiem staigājam un redzam kaķu līķus, bet barotājas redz tikai ēdienu traukus. Starp kaķiem ir vīrusu nēsātāji, kas aplipina arvien citus dzīvniekus, kaķi nomirst. Ja kāds saka, ka neglābjami slimu dzīvnieku iemidzināt ir šausmīgi, tad šausmīgāk ir, ja pagraba lūkā sēž kaķēni, izpuvušām actiņām, un tā sauktās kaķu glābējas turpina stāstīt, ka visi izdzīvos. Tas, ka patversmēs dzīvniekus iemidzina citu pēc cita, ir klajas muļķības. Licencēts vetārsts to dara atsevišķos gadījumos - ja dzīvnieks ir slims. Arī man ir žēl katra kaķēna. Mēs ārstējam, smērējam actiņas, ja infekcija ir vieglā formā, bet nevar brīnumus paveikt, ja kaķim slimība ir hroniska. Patversmē dzīvo kaķēns, kuram nesen izņēma actiņu. Vai izdzīvos, nezinu, bet, ja cilvēks pāri visai Latvijai piezvana un aicina braukt un glābt, kā lai pasaka nē?»
Ja Simona vai Vilnis aizbrauc uz izsaukumu un pārliecinās, ka kaķim ir gādīgs barotājs, tad minka tiek sterilizēts un palaists atpakaļ ierastajā vidē - lai dzīvo, bet lai nevairojas. Ja nav neviena, kurš par klaiņojošo kaķi rūpētos, tad dzīvnieciņš nonāk patversmē.