RECENZIJA: The Libertines - "Anthems For Doomed Youth"

Savulaik „The Libertines” ar skandalozo, bet nenoliedzami talantīgo Pītu Dohertiju pie mikrofona, tika sludināti kā britu „Oasis” un „The Strokes” tradīciju cienīgi turpinātāji, taču 90. gadu beigas un šī gadsimta sākums tika pavadīts nebeidzamos konfliktos, strīdos un kašķos ar likumsargiem, par ko lielākoties rūpējās Dohertijs.

Rezultātā tika izdoti tikai divi albumi – „Up The Bracket” (2002) un „The Libertines” (2004), no kuriem otrais ieņēma britu topa pirmo aili. Pēc tam Dohertijs sadomājās, ka nu viņš būs varens solokarjerists, nedaudz paspokojās ar projektu „Babyshambles” un atzīmējās vēl dažos projektos, bet vēl biežāk – dzeltenajos medijos, tomēr laikam jau beidzot nācis pie prāta un sapratis, ka visiem kopā, tas ir, „The Libertines” sastāvā viņiem sanāk vislabāk. Ko pa šo laiku darīja pārējie? Grupas līdzdibinātājs un soloģitārists Karls Barats iesaistījās vairākos veiksmīgos projektos, kā arī izveidoja savu blici „The Jackals”, ar kuru, cita starpā, jau 6. decembrī uzstāsies koncertzālē „Palladium”. Par abiem pārējiem mūziķiem, basistu Džonu Heselu un bundzinieku Geriju Pauelu, informācija ir trūcīgāka. Atkal sanākuši kopā pagājušā gada aprīlī, „The Libertines” kodols Dohertija un Barata izskatā visnotaļ ātri sagatavojuši kaut ko saviem faniem pieņemamu, proti, albumu „Anthems For Doomed Youth”, kas britu topā ieņēma trešo vietu. Interesanti, ka albuma ieraksts veikts „Karma Sound Studios” Taizemē – īsi pēc tam, kad šajā zemē savu kārtējo ārstēšanās kursu no nelāgām vielām bija veicis Dohertijs, laikam jau viņam te bija radoši iepaticies. Starp citu, beidzot „The Libertines” tik tiešām atgādina „Oasis”: intervijās Dohertijs saka, ka grupas dalībniekus saista tikai mūzika, nekas cits, kas atgādina brāļu Galaheru varen „siltās” attiecības. Ko tikai visu neizdarīsi naudas dēļ...

PAR. Albumam nav ne vainas, „The Libertines” joprojām spēj piedāvāt gana labu „garāžniecisku” indīroku, kas skan nepieradināti, avangardiski un pietiekami dzīvnieciski, taču tajā pat laikā draudzējas ar melodijas mākslu un labiem tekstiem. Ieteikums paklausīties „Fame And Fortune” un/vai „Heart Of The Matter” – tās, šķiet, ir labākās šī albuma dziesmas, lai gan arī vairākās citās ir savs sāls un pipariņš.

PRET. Ja šī gadsimta sākumā šāda mūzika šķita kaut kas īpašs, tad kopš tiem laikiem jau daudz ūdens aiztecējis. „The Libertines” jaunais albums šķiet tāda pašu mūziķu nostalģiska gremdēšanās atmiņās, kad zāle bija zaļāka (vai labāka) un debesis zilākas – viens otram paraud uz pleca par aizgājušajiem gadiem, kas skrien kā stirnas un nenāks atpakaļ. Dziesmas gan no tā labākas nekļūst, pāris ciešami gabali, bet viss pārējais ir tikai un vienīgi fona mūzika. Žēl.

* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.