ABSURDS: darbiniekam jāpiemaksā, lai varētu strādāt

 
Diskusijas dalībnieku novērojumi par Latvijas darba tirgu liecina, ka līdz kvalitatīva darba koncepta iedzīvināšanai mums vēl patālu ©Publicitātes foto

Viltus pašnodarbinātie, nulles stundu līgumi un citas nedrošas nodarbinātības formas Latvijas darba tirgū kļuvušas par sērgu, secina diskusijas Kvalitatīvs darbs, darbaspēka vajadzības un arodbiedrību loma dalībnieki, norādot, ka Latvijā nodarbinātības kultūra ir zema. No vietējā darbaspēka daudzi darba devēji cenšas izspiest pēdējo sulu, turklāt, kā norāda Valsts darba inspekcija, uzņēmumi nesmādē arī darba rokas no trešajām pasaules valstīm – iebraucēji, kuriem nav nedz uzturēšanās atļaujas, nedz darba līgumu, esot jau satraucoši daudz.

Pašnodarbināto straume

Pēdējā laikā gan visā Eiropas telpā tiek aktīvi runāts par stratēģijas Eiropa 2020 cēlo mērķi – uzlabot nodarbinātības līmeni (75% cilvēku darbspējas vecumā no 20 līdz 64 gadiem būtu jāstrādā). Lai to sasniegtu, Eiropas Savienības dalībvalstīs ir jāizveido miljoniem jaunu darba vietu. Eiropas arodbiedrības atbalsta šo apņemšanos, tomēr vienlaikus atgādina, lai uzmanība tiktu pievērsta ne tikai darba vietu skaitam, bet arī esošo un jauno darba vietu kvalitātei, jo verdzību arī var uzskatīt par darba formu. Tātad priekšplānā izvirzīt kvalitāti, ne kvantitāti. Daudzas Eiropas institūcijas ir pētījušas kvalitatīva darba konceptu un tā rādītājus, un galvenie kvalitatīva darba raksturojošie elementi ir konkurētspējīgs atalgojums, darba vide (darba aizsardzība, draudzīga atmosfēra darbavietā), iespēja strādājošajiem attīstīties un sociālais dialogs.

Diskusijas dalībnieku novērojumi par Latvijas darba tirgu liecina, ka līdz kvalitatīva darba koncepta iedzīvināšanai mums vēl patālu. Mūsdienu darba tirgus tendences neveicina darba vietu kvalitātes uzlabošanos.

Speciālisti stāsta, ka pēdējā laikā darba tirgū ienāk daudz pašnodarbināto, tostarp viltus pašnodarbinātie: tas nozīmē, ka cilvēks ir darba attiecībās, pilda darba devēja rīkojumus, bet vienlaikus pats maksā visus nodokļus, neviens viņam negarantē atmaksātu atvaļinājumu, darba aizsardzību, pilnvērtīgu iespēju atpūsties – visus riskus darbinieks uzņemas pats. Viltus pašnodarbinātie visbiežāk sastopami celtniecībā, transporta nozarē un intelektuālā darba nozarēs.

Negrib uzskaitīt faktisko darba laiku

Arī mikrouzņēmumi aug kā sēnes pēc lietus. «Piemēram, pirms uzrādās mikrouzņēmuma modelis, zāģētavā strādāja 25 darbinieki. Tagad tā kļuvusi par pieciem mikoruzņēmumiem. Līdz ar to faktiskais darba devējs, kam būtu jāgādā, lai zāģi būtu droši, darbinieki jānodrošina ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, jāpiešķir atvaļinājums, no sevis noņem šo atbildības nastu un uzgrūž to pašiem strādājošajiem, bet pats gūst peļņu kā līdz šim,» stāsta Rīgas reģionālās Valsts darba inspekcijas vadītāja Baiba Puķukalne. Viņa norāda uz vēl kādu negatīvu tendenci – nodarbināto darba laika neuzskaitīšana. «Piemēram, tiek pieņemti darbā 40 darbinieku, bet katru mēnesi viņiem tiek uzskaitītas tikai trīs darba stundas. Arī nodokļus maksā tikai no attiecīgās darba samaksas. Darbinieki saprot, uz ko ir parakstījušies, tikai tad, kad ir vajadzība pēc atvaļinājuma vai slimības lapas. Pierādīt faktisko nostrādāto darba laiku ir praktiski neiespējami,» stāsta B. Puķukalne. Viņa uzskata, ka darba laika neuzskaitīšana ir mēģinājums izvairīties no nodokļu maksāšanas, tāpēc inspekcijas ierosinājums ir noteikt, ka par visiem darbiniekiem (arī par tiem, kas strādā nepilnu laiku) būtu jāmaksā nodokļi no minimālās algas.

Viņa arī stāsta, ka apsekojumos arvien biežāk nākas konstatēt, ka darba devēji nodarbina trešo valstu pilsoņus, kuriem nav ne uzturēšanas atļaujas, ne darba atļaujas, ne darba līguma.

Savukārt Latvijas Aviācijas arodbiedrības valdes priekšsēdētājs Dainis Lubarts norāda, ka aviācijas nozarē bieži redzamas situācijas, ka darba devēji cenšas maksimāli nodarbināt strādājošos, pilnībā ignorējot viņu vajadzības pēc atpūtas, laika, kas vajadzīgs ģimenes dzīvei un veselības stiprināšanai. «Ja cilvēks ieplāno atvaļinājumu, lai tā laikā apprecētos, bet atvaļinājumā tomēr viņu nepalaiž un kāzas arī ir jāatceļ, tad tas ir traģiski,» akcentē D. Lubarts.

Gribi strādāt – maksā

Vēl viens liels izaicinājums, ar ko arodbiedrība savā darbā saskaras, ir saistīts ar jaunajiem pilotiem, proti, viņi ir beiguši apmācības, ieguvuši specializāciju, kas kopumā viņiem izmaksājusi vairākus desmitus tūkstošus eiro, tomēr darbā neviens viņus negaida atplestām rokām, jo nav praktiskās darba pieredzes. «Lai pieredzi iegūtu, atrodas kompānijas, kas piedāvā šīs iemaņas iegūt par naudu. Jaunais pilots samaksā kompānijai un var lidot, bet algā saņem aptuveni 400 eiro uz papīra. Šī prakse arī rada bažas par drošību aviācijā. Turklāt īpaša interese paturēt darbā pieredzi ieguvušos pilotus nav, jo tad viņiem ir jāmaksā pienācīgs atalgojums. Lai arī likumdošana Latvijā ir sakārtota, tomēr šie likumi netiek ievēroti un arodbiedrībai regulāri ir jāvēršas Valsts darba inspekcijā vai tiesā, lai piespiestu darba devējus ievērot vismaz to minimumu, kas noteikts likumos. Parasti tiesās uzvaram, taču tiesāšanās process ir ilgstošs: no viena līdz pusotram gadam,» skaudru ainu iezīmē D. Lubarts.

Bet a/s Augstsprieguma tīkls arodorganizācijas priekšsēdētājs Aivis Dišlers uzskata, ka valstiskā līmenī ir beidzot jārisina problēma, kas saistīta ar jaunu speciālistu apmācībām un sagatavošanu darba tirgum. «Kvalitatīva darba nodrošināšana nenoliedzami ir saistīta ar izmaksām. Tomēr redzams, ka darba devēji daudz resursu iegulda jaunu speciālistu apmācībās un jaunais darbinieks gana ātri nevar sākt pildīt tiešos pienākumus. Ja izglītības sistēma šos speciālistus jau laikus spētu kvalitatīvi sagatavot, darba devēju finanses, kas līdz šim jātērē jauno apmācībām, varētu novirzīt darba algām un darba vides pilnveidei,» stāsta A. Dišlers, piebilstot, ka arī paši darba devēji varētu būt aktīvāki, sniedzot skaidru vēstījumu mācību iestādēm, kādus speciālistus viņi gaida.

Nezinoša sabiedrība

A/s Latvijas finieris personāla attīstības dienesta direktore Anda Būmane uzskata, ka ne visi uzņēmumi ir peļami – tie darba devēji, kas vēlas būt ilgtspējīgi un attīstīties, par kvalitatīva darba aspektiem domājot arī bez arodbiedrību uzraudzības un bikstīšanas.

Bet Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) eksperte izglītības un sociālajos jautājumos Ruta Porniece novērojusi, ka Latvijā darba ņēmēji nezina, kas ir arodbiedrības, nepārzina, kādas ir atšķirības starp mikrouzņēmuma nodokļu maksātāju un parastu darba ņēmēju. «Darbinieki lepojas, ka saņem algu aploksnē. Bet viņiem nav izpratnes, kas notiks tad, ja ar viņiem, piemēram, darbā notiks nelaimes gadījums,» teic R. Porniece. Viņasprāt, LBAS vairāk būtu jāiesaistās sabiedrības izglītošanā par nodarbinātības formām.