Juris Tārs: lēmums jāpieņem ārstam, nevis grāmatvedim
Intervija ar Latvijas Onkoloģijas centra Galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītāju Juri Tāru un mikroķirurgu Kalvi Pastaru.
– Pēdējā laikā aizvien biežāk runā par aprūpes un diagnostikas uzlabošanu onkoloģiskajiem pacientiem, tajā skaitā zaļo koridoru. Vai runas ir devušas arī reālus rezultātus un situācija uzlabojas?
J.T.: – Tie ir tikai vārdi bez reāla seguma – nekāda zaļā koridora nav, sistēma paliek arvien sarežģītāka, un parādās jaunas tendences, kas nebūt neuzlabo pacientu stāvokli. Nesen bija gadījums, kas spilgti pierāda aplamības mūsu veselības aprūpē: ārstu konsilijs lēma, ka vienai no pacientēm ar mēles vēzi ir nepieciešamas tieši viņai piemērotas efektīvas ķīmijas terapijas zāles. Šis lēmums mums jānosūta tālāk ministrijai un administratīvajiem dienestiem un jāgaida atbilde. Faktiski paciente varētu sākt ārstēties pēc pusotra mēneša, kas onkoloģijā ir ļoti ilgs laika periods. Jāņem vērā, ka paciente jau bija gaidījusi mēnešiem rindā uz izmeklējumiem un pieņemšanas pie speciālistiem. Tajā pašā laikā paciente nolēma negaidīt un devās uz Vācijas klīniku – piektdien viņa tur ieradās un jau pirmdien uzsāka ārstēšanu.
Arī operācijas ir jāsaskaņo ar ierēdņiem, ar administratoriem – tas ir pilnīgs absurds, jo lēmumi ir jāpieņem ārstiem, nevis grāmatvežiem. Nu kā ierēdnis var atļaut vai neatļaut veikt operāciju, ja par tās nepieciešamību un izmantojamo tehnoloģiju ir lēmuši ārsti – ārstu konsilijs?!
– Zināms, ka audzēju gadījumos visefektīvākā ir radikāla ārstēšana – audzēja izņemšana. Vai operēt var visus audzējus?
J.T.: – Audzēju ķirurģiska izņemšana ir primārais onkoloģisko saslimšanu ārstēšanas veids, jo ātrāk audzējs tiek diagnosticēts, jo tas ir mazāks un vieglāk operējams. Diemžēl pieredze rāda, ka 70% kakla un galvas audzēju gadījumu pacienti pie ārsta griežas novēloti – audzēja 3. un 4. stadijā, kad vēzis jau ir ieguvis ievērojamus izmērus un ieaudzis blakus esošajos audos. Praktiski ik mēnesi mēs sastopamies ar lieliem audzējiem, kuru izņemšana saistās ar degunu, ausu, žokļu kaulu, mēles, balsenes vai citu orgānu amputāciju. Izņemot audzējus, cilvēki paliek bez orgāniem, ādas un muskuļu audiem lielā platībā – faktiski ar caurumiem galvā un kaklā. Senāk šādus audzējus pat neoperēja – cilvēks bija lemts nāvei lielās mokās un sāpēs. Tagad, kad attīstījusies mikroķirurģija un Latvijas Onkoloģijas centram pastāv iespēja piesaistīt labākos Latvijas mikroķirurgus, situācija ir mainījusies uz labo pusi – mēs varam veikt audzēju operācijas, aizvietojot izņemtās daļas ar paša pacienta audiem un kauliem no citas – veselas vietas.
K.P.: – Lai arī audzēji ir lieli un slimība ielaista, pēc šādām operācijām piecus gadus un ilgāk cilvēki dzīvo 40% gadījumu, turklāt ar pietiekami labu dzīves kvalitāti. Salīdzinājumam – bez operācijas šie cilvēki nomirtu, vēlākais, divu gadu laikā, ciešot lielas sāpes, smokot un badojoties. Mēs tiešām priecājamies, ka pat pēc ļoti smagām operācijām cilvēki atgriežas darbā. Nevaru noliegt – kompleksas onkoloģijas un mikroķirurgu operāciju izmaksas ir salīdzinoši lielas, bet mēs šobrīd runājam par cilvēka dzīvību un viņa dzīves kvalitāti. Pieņemsim, ka operē tikai onkologs un cilvēkam tiek noņemts apakšžoklis un mēle. Kā cilvēkam dzīvot tālāk, un vai viņš vispār spēj dzīvot? Mūsu praksē ir lieliski piemēri, kad cilvēks pēc audu un kaulu transplantācijas turpina pilnvērtīgu dzīvi. Cik vērts ir darbspējīgs cilvēks, un cik maksā operācija – tie ir vienīgie salīdzināmie lielumi. Domāju, ka ieguvumu valstij no strādājoša cilvēka ir vairāk nekā no invalīda vai mirušā. Nemaz nerunājot par pasaulē valdošajām tendencēm kritērijos, kad vērā tiek ņemta ne tikai dzīvildze, bet arī dzīves kvalitāte.
– Kāpēc cilvēki tik vēlu vēršas pie ārsta? Kaut gan teikšu atklāti – tikai sarunājoties ar jums, sāku saprast, ka audzēji dažādās kakla un galvas daļās nebūt nav retums.
K.P.: – No vienas puses, cilvēkiem trūkst informācijas un viņi nenovērtē situācijas nopietnību. Piemēram, čūla mutē tiek uztverta kā neliela trauma – kaut kas iedūrās, kaut kas noskrāpēja. Vai arī neliels bumbulītis uz vaiga vai citā galvas daļā, sajūta, ka kaklā kaut kas ir, bet tas netraucē dzīvot. Sākuma stadijās audzēji nerada diskomfortu, taču mēs tomēr iesakām doties pie ģimenes ārsta un tālāk pie mums, lai audzēju izņemtu. Arī tad, ja tas nav ļaundabīgs, audzējs var sabojāt visu dzīvi.
J.T.: – No otras puses, tas ir mūžīgais laika un naudas trūkums, ilgstošā gaidīšana rindās uz izmeklējumiem un pie speciālistiem – cilvēki vienkārši nejūtas tik slimi, lai apgrūtinātu sevi ar papildu lietām, viņiem ir citas prioritātes – pelnīt naudu elementārai izdzīvošanai. Diemžēl sekas tam visai bieži ir traģiskas.
– Jautājums dakterim Jurim Tāram: noprotu, ka sadarbība ar mikroķirurgiem sākas jau pacienta apskates laikā un kopā tiek pieņemti lēmumi par operācijas gaitu un sasniedzamajiem mērķiem. Vai ir iespējams, ka katrā operācijā tiek piesaistīts cits mikroķirurgs, tā teikt – konkursa kārtībā, kurš mazāk naudas par to prasa, tas saņem pasūtījumu?
J.T.: – Tas ir pilnīgs absurds! Mikroķirurģija, tajā skaitā rekonstruktīvā ķirurģija, ir ķirurģijas augstākā pakāpe, un man ir jābūt pārliecinātam, ka konkrētais ķirurgs zina, ko viņš dara, ka viņam ir pietiekami liela pieredze, lai mēs kopā varētu panākt vēlamo rezultātu. Jau pirms operācijas tiek izrunātas visas nianses. Latvija jau nemaz nav tik liela, un augstas raudzes mikroķirurgu nemaz nav tik daudz. Arī mikroķirurģijā katram speciālistam ir šaura darbības sfēra, kurā viņš ir spēcīgs. Piemēram, Kalvis Pastars daudzus gadus ir specializējies tieši kakla un galvas mikroķirurģijā, un kopā esam guvuši milzīgus panākumus, ko novērtē pasaules mēroga konferencēs.
– Par problēmu tiek uzskatīts fakts, ka Mikroķirurģijas centrs ir privāta struktūra, kas saņem valsts pasūtījumu. Vai ir iespējams izveidot līdzīgu, bet valsts pārziņā esošu struktūrvienību?
K.P.: – Tad ir jāstāsta no paša sākuma, kāpēc tika izveidots privāts mikroķirurģijas centrs. Mikroķirurģija ir ļoti šaura specialitāte ar lielām mācību izmaksām un ilgstošu praksi dažādās pasaules klīnikās, kas sevī ietver arī estētisko ķirurģiju. Kad estētiskās ķirurģijas nozare sāka Latvijā attīstīties, vairāki mikroķirurgi tai pievērsās, jo tā ir joma, kurā var labi nopelnīt. Ar šo atalgojumu valsts nevar konkurēt, tāpēc mikroķirurģija, kas nav saistīta ar estētiku, faktiski palika bez speciālistiem. Mēs izveidojām savu privātu centru, kas piesaista gan privātos pacientus, gan sniedz valsts apmaksātos pakalpojumus. Es neticu, ka valsts struktūras ietvaros pie esošās atalgojuma sistēmas iespējams izveidot spēcīgu mikroķirurgu komandu. Turklāt Latvija šajā jomā nemaz nav unikāla – daudzās attīstītajās pasaules valstīs mikroķirurģijas centri ir privāti, bet uz līguma pamata sniedz pakalpojumus valsts apmaksātās veselības aprūpes ietvaros.
– Cik sen ir sākusies Mikroķirurģijas centra un Onkoloģijas centra sadarbība?
K.P.: – Ja pareizi atceros, tad viss sākās 2008. gadā ar Valteru – cilvēku ar deguna audzēju. Faktiski deguna nemaz vairs nebija, bija tikai pūstoši un smirdīgi audi, kas traucēja dzīvot pašam un apkārtējiem. Nolēmām audzēju izoperēt un vietā transplantēt ādu no rokas. Operācija bija veiksmīga un cilvēks ar rezultātu apmierināts.
J.T.: – Ja viņam būtu pieejama deguna protēze, tad pat īsti nevarētu pamanīt, ka cilvēkam nav deguna. Jā, protēžu laboratorijas slēgšana pirms vairākiem gadiem ir vēl viens veids, kā tika pasliktināts onkoloģijas pacientu stāvoklis. Šķiet, ka onkoloģijas slimnieki tiek represēti visos iespējamos veidos. Tagad jau runā par sadarbības ierobežošanu arī ar mikroķirurgiem.
K.P.: – Pēc šīs operācijas nāca citas. Sākumā uz operācijām nācu ar savu mikroskopu un instrumentiem, jo Onkoloģijas centram šādas iekārtas nebija. Arī tagad nav, jo slimnīca nevar atļauties tādu iegādāties, tāpēc Mikroķirurģijas centrs vienu no saviem mikroskopiem pastāvīgi tur Onkoloģijas centrā. Dakteris Tārs neslēpj, ka nereti mikroskopu izmanto arī vienkāršāku onkoloģisko operāciju laikā, kur mikroķirurga klātbūtne nav nepieciešama, bet mikroskops ir vajadzīgs.
– Pēdējā laikā medijos plaši izskanēja informācija par unikālu balsenes operāciju, kas veikta Onkoloģijas centra un mikroķirurgu sadarbības rezultātā. Ar ko tā bija īpaša un kāds ir rezultāts?
K.P.: – Uz šo operāciju es gāju kādus gadus piecus, līdz jutos pietiekami spēcīgs, lai ko tādu paveiktu. Sākumā tās bija mazāka mēroga kakla operācijas, tad arvien sarežģītākas un grūtākas. Konkrētais audzējs bija dislocēts aiz balsenes sienas. Parasti šādos gadījumos tiek izņemta balsene un cilvēks turpmāk elpo pa caurumu kaklā un tiek barots caur caurulīti. Mēs izmantojām jaunu pieeju, kā rezultātā cilvēks ir saglabājis spēju normāli elpot un ēst.
– Kā jūs paši vērtējat savus darba rezultātus, salīdzinot ar citu valstu speciālistu paveikto?
K.P.: – Sevi ir ļoti grūti vērtēt, bet pasaules kongresos un konferencēs mums ir ko parādīt. Biju ļoti patīkami pārsteigts, ka pēc prezentācijas kongresā, kuru organizē IFHNOS (International Federation of Head and Neck Onkologic Societies), saņēmām ļoti pozitīvu vērtējumu. Pašiem šķita, ka prezentētā operācija nav nekas īpašs, bet kolēģi bija citās domās. Tas apliecina, ka mēs tiešām spējam daudz izdarīt.
J.T.: – Laikam jau mūs augstu vērtē – tikko saņēmu uzaicinājumu kā vadošajam lektoram piedalīties starptautiskajā konferencē Abū Dabī. Runāsim tieši par onkoloģisko un rekonstruktīvo mikroķirurģiju. Tā būs jauna pieredze gan man, gan maniem kolēģiem, ko turpmāk varēsim izmantot mūsu pacientu ārstēšanai Latvijā.