Aleksandra Grīna gads! Aleksandram Grīnam 120!

 
©Kaspars Sēlis

Skaitlis trīs savu īpašo nozīmi ir iemantojis laikam jau no kristīgās reliģijas izcelsmes laikiem. Tur tas saistās ar svēto trīsvienību. Izrādās ka šim skaitlim ir īpaša nozīme arī mūsu dienās. Tikai reizēm mēs paši to piemirstam vai nepamanam. Tā jau labu laiku runā par to, ka 2015-ais ir latviešu literatūras divu lielo slavenību atceres gads. Pirms 150 gadiem ir dzimis Jānis Rainis un ir dzimusi Aspazija. Bet mūsu kultūrai ne mazāku pienesumu ir devis rakstnieks un vēsturnieks Aleksandrs Grīns, kura dzimšanas diena bija pirms 120 gadiem 1895. gada 15. augustā. Tikai padomju režīms veicināja viena popularitāti un otra aizmirstību.

Rainis bija īpaša vērtība komunistiskajām latviešu literatūras stundām 50 gadu garumā. Tam atbilda jau viņa biogrāfija. Šķiru cīņa cariskajā Krievijā, cietums un izsūtījums, sociālistu partija.  Tai šķeļoties vēlāk izveidojās boļševiki, kaut gan Rainis pats  līdz mūža beigām palika sociāldemokrāts. Arī viņa daiļradi padomju skolā varēja ļoti veiksmīgi izmantot. Daudzi darbi ir pārbagāti ar alegorijām. Un tās jau var tulkot tā, kā pasūtītājs vēlas. Tāpēc bija izdevīgi likt mīlēt Raini.  Tika tiražēti presē daudzi fotoattēli, kuros dzejnieks redzams dažādās dzīves situācijās.

Par viņu atgādināja jaunieceltais piemineklis Rīgas centrā un muzejs Dzintaros. Pieminēt nedrīkstēja tikai viņa Sērdieņu dziesmu „Daugava”, kura parādījās burtiski dažas dienas pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai un kuru Daugavmalas ierakumos kā pamācību lasīja kareivji. Bez no Šveices trimdas uz Latviju atsūtītajām lugām Daugava bija viens no iemesliem tai sajūsmai, ar kādu tauta sagaidīja dzejnieku pāri Rīgas stacijā atgriežamies no ilgās emigrācijas.

Diametrāli pretēji ir ar Aleksandru Grīnu. Viņa darbi padomju laikā bija aizliegti.  Tos ne tikai nedrīkstēja lasīt, bet pat ne pieminēt. Tāpat tabu bija arī viņa vārds. Tādēļ 50 gadus gan latviešu literatūras stundās skolā, gan studiju procesā augstskolās viņš neeksistēja. Un šajā laikā izauga vairākas skolotāju paaudzes, kuras arī pēc 1991. gada nepazina Grīnu. Un tādēļ viņa dzīves stāsts un devums latviešu kultūrā arī vēl līdz šim nav pietiekoši izvērtēts.

Rakstnieks, īstajā vārdā Jēkabs Grīns, ir dzimis Biržu tuvumā Jēkabpils novada Kalna pagasta Ziedos, kur tagad dzimtas mājās ir memoriāla istaba. Mācības notika gan Biržu un Jēkabpils skolās, gan Rūjienas proģimnāzijā un Cēsu reālskolā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Grīnu iesauc krieva armijā, nosūta uz kara skolu Maskavā un tad uz latviešu strēlniekiem, kuru rindās ir arī viņa vecākais brālis. 1917. gadā viņu ievaino. Pēc ārstēšanās Tērbatas (Tartu) hospitālī Grīns uzsāk medicīnas studijas Igaunijas vecākajā universitātē. No 1919. gada studijas tiek turpinātas Latvijas Universitātē, paralēli medicīnai klausoties arī lekcijas vēsturē.

Līdz 1924. gadam Grīns ir virsnieks Latvijas armijā. Šajā laikā viņš pievēršas žurnālistikai, ir vairāku redakciju loceklis un sāk rakstīt stāstus. Viņa vārds kļūst Latvijā plaši pazīstams ar vēsturiskajiem stāstiem, kuru apkopojumi atsevišķos krājumos kopš 1921. gada seko cits citam gandrīz ik gadus.

 Vislielāko popularitāti gan Aleksandrs Grīns ieguva ar triloģiju „Dvēseļu putenis”, kurā literāra romāna veidā atainotas tautas mīlēto un slavēto 8 latviešu strēlnieku bataljonu likteņi. Pirmās daļas atvērumā pirms romāna kā veltījums rakstīti sekojoši vārdi: „Jauno dienu draugiem, kas mira Tīreļpurvā, un tuviem un tāliem, kam acis sedz Brāļu kapu smilts.” Otrās daļas atvērumā ir Edvarda Virzas  „Nakts balāde”, kurā stāstīts, ka dzejnieks katru gadu Ziemassvētku naktī redz, kā Tīreļpurvā plosās putenis un tajā it kā cīnās mirušie kareivji. Un viņš šo puteni nosauc per dvēseļu puteni. Iespējams, ka no šīs balādes rakstnieks arī aizguvis triloģijas vārdu. Visus tur atainotos notikumus viņam bija iespējams tik reāli atainot tādēļ, ka viņš pats bija to līdzdalībnieks.

„Dvēseļu putenis” pirmās brīvvalsts laikā bija tik populārs, ka piedzīvoja vairākus atkārtotus izdevumus, un to varēja sastapt daudzu  Latvijas lauku sētu saimnieku istabās. Bet „Dvēseļu putenis” nav vienīgais ar Latvijas vēsturi saistītais Grīna darbs.

Par Lielo ziemeļu karu stāsta cita viņa romānu triloģija, kuras kopējais nosaukums ir „Saderinātie”. To veidojošās atsevišķās grāmatas ir „Pelēkais jātnieks”, „Sarkanais jātnieks” un „Melnais jātnieks”, kuri simbolizē badu, karu un mēri. Bez zviedru karaļiem Kārļa XI un Kārļa XII, Polijas karaļa Sakšu Augusta un Krievijas cara Pētera I romānā darbojas arī latviešu Bībeles tēvs mācītājs Gliks un viņa audžumeita, vēlākā cariene Katrīna I.  Seno zemgaļu cīņas pret ordeni ir atainotas romānā „Nameja gredzens”, bet par Kurzemes hercoga Jēkaba mērķtiecīgās saimniecības rezultātā gūto koloniju stāstīts romānā „Tobāgo”. Par latviešu lauku ļaužu dzīvi hercogistē Jēkaba laikos var lasīt divdaļīgā  romānā „Zemes atjaunotāji”. Atsevišķo daļu nosaukumi ir „Meža bērni” un „Atdzimusī cilts”. Mūsu vēsturei veltīts arī romāns „Trīs vanagi”.

Lielais skaits stāstu apkopots daudzās atsevišķās grāmatās. Un par to, ka vēsturiskie apraksti atbilst īstenībai, ļauj secināt tas, ka no 1929. līdz 1931.gadam izdevniecība „Grāmatu draugs” laida klajā A. Grīna rediģēto liela apjoma „Pasaules vēsturi” (4 sējumi), kurā paralēli pasaules vēsturisko notikumu gaitai atainots arī atbilstošais laiks Latvijā. Vispirms „Pasaules vēsture” tika drukāta lēti iegūstamās un ērti lasāmas, viena otrai sekojošās burtnīcās, kuras  vēlāk apkopotas greznos lielformāta sējumos, katrā gandrīz 700 lapaspuses. Šajā pašā laikā A.Grīns kopā ar 3 citiem zinātniekiem rediģē vēl otru gandrīz tikpat apjomīgu Grāmatu drauga darbu „Zeme un tautas”. Šī izdevuma 4 grāmatas ir tikpat skaistas kā „Pasaules vēsture”, tikai par kādām 50 lpp. plānākas, un tajās ir aprakstīta un ilustrēta cita zinātne, proti - pasaules ģeogrāfija.

Šīs zināšanas A.Grīns realizē arī 1936. gadā izdotajā 283 lappušu biezajā Latvijas vēsturē. To ar īpaši iestrādātu pirmo lapaspusi Latvijas armijas virsnieki pasniedza saviem obligāto dienestu beigušajiem kareivjiem un apakšvirsniekiem. Domāju, ka šī grāmata būtu arī ļoti piemērots mācību līdzeklis mūsdienu Latvijas skolēniem.

Daudziem A.Grīna romāniem un stāstu krājumiem tika piešķirta Tēvzemes balva, bet pats autors saņēma Trīszvaigžņu un Viestura ordeņus. Tā kā viņa romānos ir arī aprakstīta Lietuvas varonīgā vēsture, viņš saņēma arī Gedimina ordeni.

 A.Grīns ir strādājis arī kā tulkotājs. Krievu valodā pārcelto darbu skaitā ir arī Kārļa Skalbes pasakas, bet no vācu valodas tulkots populārais Ērika Marija Remarka romāns „Rietumu frontē bez pārmaiņām”.

Diemžēl  šim saspringtajam un ražīgajam darbam atvēlētais laiks bija īss. Patiesi jābrīnās, ka viens cilvēks knapu 20 gadu laikā ir spējis tik daudz paveikt. Eiropā politiskā situācija kļuva arvien nemierīgāka. To saprotot, Aleksandrs Grīns atgriezās Latvijas armijā. Tad sekoja okupācija un 1941. gadā padomju vara Latvijas virsniekus it kā uz vasaras nometni nometināja Litenē, no kurienes viņi tika deportēti. Šo nelaimīgo vidū bija arī Aleksandrs Grīns un tajā pašā gadā cietumā viņš arī tika nošauts.

Tādā veidā ne tikai rakstnieka dzīvesstāsts, bet arī viņa darbos atainoto vēsturisko notikumu interpretācija bija nepieņemama padomju ideoloģijai. Jau „Dvēseļu putenī” aprakstītās Pirmā pasaules kara ainas Rīgas frontē parāda krievu armijas pavēlniecības ambīcijas, kuru apmierināšanai viņi dzina nāvē latviešu strēlnieku tūkstošus. Trešajā triloģijas daļā savukārt  atainotas lielinieku terora šausmas Latvijā 1919.gadā. Arī Sarkanajā jātniekā aprakstītais krievu armijas iebrukums Vidzemē  Ziemeļu kara pirmajos gados 18. gadsimta pašā sākumā spilgti parāda iebrucēju necilvēcisko apiešanos ar vietējiem iedzīvotājiem.

Ne pārāk glaimojošs Krievijas vēsturei ir arī apraksts par to, kā kareivju  vardarbīgi izmantoto  Alūksnes mācītāja Glika audžumeitu paņēma pie sevis komandieris grafs Šeremetjevs, kuram to savukārt atņēma cara tuvākais draugs Meņšikovs. Viņš savu mīļāko slēpa no cara, tomēr vienreiz tas neizdevās un meitene nokļuva pie viņa un vēlāk ar jauno vārdu tapa par carieni Katrīnu.

Šādi vēsturiski pamatoti fakti Grīna darbos ir ļoti daudz. Tos caurvij  mūsu zemes mīlestība, cieņa un sirsnība attiecībā pret tiem cilvēkiem, kuri ar savu darbu, uzupurēšanos un varonību ir kļuvuši par Latvijas vēstures sastāvdaļu. Ar savu dzīvi un saviem darbiem Aleksandrs Grīns tur ar vistreknākajiem burtiem ir ierakstījis savu vārdu. Un tagad, kad aprit 120 gadi kopš viņa dzimšanas, mums ir pienākums ne tikai atcerēties viņu, bet atdzīvināt tautā interesi par viņa darbiem, kuru nozīme mūsu pašcieņas un latviskā gara uzturēšanā ir neatsverama. Jēkabpils novada pašvaldība organizē lielus atceres pasākumus 15. augustā. To programma ir izsūtīta plašsaziņas līdzekļiem, un tajā ir arī skaists Aleksandra Grīna domu grauds: „Tikai tas  cilvēks pilnīgi pazīst sevi, kas pazīst savu senču mūžus, un tikai tā tauta  var justies līdzīga citām, kurai nav palikuši sveši viņas tēvu likteņi.”

Ir gadadiena, tātad ir iemesls rakstīt, raidīt, pieminēt. Kino ļaudis jau labu laiku grib realizēt „Dvēseļu puteņa” ekranizāciju mākslas filmā. Diemžēl ieceru īstenošanai  grūtības sagādā neatrisināmās finansiālas problēmas.