VĒSTURE: Neatkarība – mūsu galvenā vērtība

Aizraujoties ar Latvijas valstiskuma ilgtspējas nostiprināšanu, mūsu valstsvīri aizvadītajos 25 gados novārtā pametuši ne mazāk svarīgu valsts drošības aspektu – tās iedzīvotāju labklājību. Tā, vērtējot mūsu valsts attīstību, rezumē kādreiz tās nākotni noteikušie politiķi.

Pirms 25 gadiem, 1990. gada 4. maijā, Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Kopš tā laika esam piedzīvojuši gan trīs valūtas reformas, gan dažas ekonomiskās krīzes un iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Tās personas, kas bija cieši saistītas ar šiem procesiem, neuzskata, ka visus saņemtos trumpjus esam izspēlējuši ar apdomu. Lielā mērā tāpēc, ka bijis pārāk grūti atbrīvoties no padomijas iepotētā domāšanas veida.

Cerības pārspētas

Kādreizējais Latvijas Tautas frontes (LTF) aktīvists un tās pirmā priekšsēdētāja Daiņa Īvāna pēctecis Romualds Ražuks, kas kopš trešās atmodas laikiem pabijis vairākos Latvijas nākotni formējošajos politiskajos spēkos, ir pārliecināts, ka valstsvīri dažos jautājumos paveikuši pat vairāk, nekā LTF savulaik pat uzdrošinājusies cerēt.

«No valsts ilgtspējīgas pastāvēšanas viedokļa esam izdarījuši vairāk nekā cerējām LTF laikā – ārpolitiskie mērķi, iestāšanās Eiropas Savienība, NATO,» saka R. Ražuks. Taču cerības par ekonomisko attīstību un tautas labklājību nav piepildījušās, spiests atzīt politiķis.

Aizsardzības budžets vēl nav viss

Arī kādreizējais Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretārs un LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs, 73 gadus vecais Anatolijs Gorbunovs, kas atbalstījis LTF izveidi un balsoja par neatkarības atjaunošanu, uzskata, ka daudz esam panākuši ārpolitikas jomā, bet aizmirsuši sociālo jautājumu nozīmi valsts drošības veidošanā.

«Toreiz bija sauklis – brīvi, kaut pastalās... Tagad tas nav aktuāli. Aktuāli ir pielīdzināties Eiropas Savienības dalībvalstu dzīves līmenim,» saka kādreizējā Latvijas lielās politikas orķestra pirmā vijole.

Pēc viņa domām, tieši sociālie, divkopienu sabiedrības savstarpējās integrācijas jautājumi ir noteicošie, kas šobrīd apdraud Latvijas drošību. «Finansējumu aizsardzībai līdz 2% [no IKP] mēs sasniegsim, varbūt sasniegsim arī atbilstošu prasmju un tehniskā nodrošinājuma līmeni... Bet toreiz, pieņemot neatkarības deklarāciju, galvenās diskusijas bija par vēstures faktu interpretāciju. Otru kopienu izveidojušo interpretācija nekur tālu no 1990. gada interpretācijas nav aizgājusi,» pauž A. Gorbunovs un izsaka nožēlu, ka viņa cerības par veiksmīgāku dialogu starp abām kopienām nav piepildījušās.

«Man likās, ka būs veiksmīgāks dialogs starp abām šīm kopienām, bet tāda dialoga nav un nav pat komunikācijas. Saprotu, ka tas grūti izdarāms, bet, ja to nedarīs, nekas labs nebūs.»

Trūkst degsmes

Latvijas valstiskumu garantējošos panākumus valsts neatkarības atgūšanas 25. gadadienā piemin arī pirmais atjaunotās republikas premjerministrs Valdis Birkavs, kurš norāda uz stabilas demokrātijas izveidošanas, Krievijas armijas izvešanas un Latvijas iestāšanās ES un NATO nozīmi valstiskuma ilgtspējas nodrošināšanā.

Tāpat lielākā neveiksme, pēc viņa domām, ir nespēja izveidot sabiedrību ar «kopīgu domu un kopīgu rīcību», kuras vietā ir sabiedrība, kas ekonomisku apsvērumu dēļ izvēlas pamest valsti. «Tas nav galīgi nosodāms, bet tas diemžēl atstāj būtisku ietekmi uz valsts tālāko attīstību,» saka atjaunotās valsts pirmais premjerministrs.

V. Birkavs uzskata, ka šajās neveiksmēs vainojams politiķu profesionalitātes deficīts un bailes realizēt nepieciešamās reformas. «Problēmas ierauga, bet zināšanas un drosmes, tās enerģiskās aizrautības, kas bija 90. gadu sākumā, kad mums bija tikai melns un balts, vairāk nav. Reformām ir vajadzīgs temps.»

Neveiksmīga privatizācija

No 1997. gada augusta līdz 1998. gada novembrim Latvijas valdību vadījušais Guntars Krasts savukārt uzskata – neraugoties uz to, ka valsts sasniegtais gluži nav tas, ko bijām gaidījuši, «situācija nav bezcerīga», bet joprojām ļauj vēlēties ko vairāk.

Aktuālās ģeopolitiskās situācijas kontekstā šķiet, ka viņa termiņa laikā uzsāktā aizsardzības budžeta palielināšana [G. Krasta interpretācija] nepamatoti atstāta novārtā un vēlāk pat piedzīvojusi samazinājumu. Nepamatoti apstādinātas arī iesāktās reformas valsts pārvaldē, kuras iestāšanās ES pārrunu laikā uzlielījuši Eiropas ietekmīgie. Savukārt tautsaimniecības panīkumā, kas joprojām ietekmē arī iekšējo drošību, vaina jāuzņemas privatizācijas procesa «sliktās kvalitātes» vaininiekiem.

Dzīvotspējīgais homo soveticus

Uz neveiksmīgo privatizācijas procesa ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un līdz ar to uz iekšējo drošību norāda arī G. Krasta pēcnācējs premjerministra amatā Vilis Krištopans. «Mūsu privatizācijas process bija ļoti nemākulīgs, bet atkal – kāds bija, tāds bija. Sabiedrības ieguvums būtu bijis daudz lielāks, bet tas tika tā izpļurināts. Nevis izzagts, bet notrallināts,» saka kādreizējais politiķis un joprojām veiksmīgais uzņēmējs V. Krištopans, kuram nepamatoti [V. Krištopana interpretācija] tiek piedēvēts jau folklorizējies citāts par Latviju kā «muļķu zemi».

Atskatoties uz vairāk nekā 20 gadus seno pagātni, viņš skaidro, ka daudzas kļūdas pieļautas nevilšus, padomiskās domāšanas dēļ. «Morāles vērtības ir vieglāk pieņemt, bet ekonomiskās – tās var pieņemt, tikai gadiem ritot. Tādu nebija visai sabiedrībai, ne tikai politiķiem, prasmes mums bija no padomju laikiem,» skaidro V. Krištopans.

LATVIJAS PADOMJU SOCIĀLISTISKĀS REPUBLIKAS

AUGSTĀKĀS PADOMES DEKLARĀCIJA (FRAGMENTS)

Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu

Latvijas PSR Augstākā Padome nolemj:

1. Atzīt starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valsts tiesību normām. Uzskatīt par prettiesisku PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augusta vienošanos un no tās izrietošo 1940. gada 17. jūnija Latvijas Republikas suverēnās valsts varas likvidēšanu PSRS militārās agresijas rezultātā.

2. Pasludināt par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža Latvijas Saeimas 1940. gada 21. jūlijā pieņemto deklarāciju «Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā».

3. Atjaunot Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā.

Latvijas valsts oficiālais nosaukums ir LATVIJAS REPUBLIKA, saīsināti — LATVIJA.

4. Līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Latvijas Republikas Satversmi, izņemot tos pantus, kuri nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77. pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu, proti:

1. pants — Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika;

2. pants — Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai;

3. pants — Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale;

6. pants — Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Satversmes 6. pants piemērojams, atjaunojoties tām neatkarīgās Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes struktūrām, kuras garantē brīvu vēlēšanu norisi.

5. (Zaudējis spēku ar 21.08.1991. likumu, kas stājas spēkā 21.08.1991.)

6. Uzskatīt par iespējamu pārejas periodā piemērot Latvijas PSR Konstitūcijas normas un citus likumdošanas aktus, kas šīs Deklarācijas pieņemšanas brīdī darbojas Latvijas teritorijā, ciktāl tie nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu.

Strīdus gadījumos jautājumus par likumdošanas aktu piemērošanu izšķir Latvijas Republikas Konstitucionālā tiesa.

Pārejas periodā jaunus likumdošanas aktus pieņem vai esošos aktus groza tikai Latvijas Republikas Augstākā Padome.

7. Izveidot komisiju, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju, kas atbilstu Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim.

8. Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām.

Tas pilnā mērā attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kuri izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību.

9. Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Sarunām ar PSRS izveidot Valdības komisiju.

Deklarācija stājas spēkā ar pieņemšanas brīdi.

Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. GORBUNOVS

Latvijas PSR Augstākās Padomes sekretārs I. DAUDIŠS