Reti kurais, kas ciemojies Ludzā, nebūs iegriezies Amatniecības centrā. Šī vieta jau vairākus gadus ir kā spilgta pieturas zīme šīs Austrumlatvijas pilsētas viducī, un tur gan mazam, gan lielam ir ko redzēt un dzirdēt, bet turpat pāri ielai – Latgaļu kukņā – arī garšu kārpiņas iepriecēt.
Tālavijas ielā, kur savulaik bijusi vesela rinda ebreju tirgotāju bodīšu, akmeņiem bruģētā pagalmiņā ieslēpusies bijusī noliktavas ēka, kas nu pārtapusi par Ludzys amatnīku centru. Šajā vietā aizvien vēl jūtama senatnīguma elpa, un arī namam izdevies to saglabāt.
Saimniecībā noderīgas lietas
Pirmais stāvs, kur ir gan veikaliņš, gan Saimes istaba, atstāts maksimāli neuzlabots, ar eiroremontiem nesagandēts. Vien otrais stāvs, kā pirms tam te nav bijis, vairāk uzpucēts un labiekārtots. Kā stāsta mājas saimnieks latgaliešu virsaitis Ēriks Kondrāts: centra kodols ir ap 40 šīs puses amatnieku, kuru radīto te var aplūkot un iegādāties – un tam vajadzīga vide, kur lietas dzīvo un elpo, nevis izskatās kā sastinguši muzeja eskponāti. Pamatā te rodamas saimniecībā noderīgas lietas, bet – ja ir kādi suvenīri, tad tie noteikti ir saistīti ar Latgali. Ik pa laikam pagalmā notiekot tirgus, bet Lielais saulgriežu tirgus gan tiek rīkots uz pilskalna. Reizēm Ludzas amatnieki dodoties ārpus sava novada: uz Lietuvu un pat vēl tālāk – uz Vāciju, kur uzaicināti piedalīties ar pilnu programmu – darbiem, muzikantiem un dejotājiem, ēdieniem un dzērieniem.
Bet kā radies pats centrs? Pirms desmit gadiem Ludzas Tūrisma informācijas centrs sarosījies un sācis prātot, ko gan pilsētas ciemiņiem te piedāvāt. Diemžēl nācies atzīt, ka ludzāniešiem nav daudz ko rādīt – tik vien kā brīvdabas muzejs. Bet tur arī galvenais akcents bijusi Kuļņevu muiža (to te uzcēla Krievijas virsnieks, kas par nopelniem Ludzā dabūjis zemi), bet par Latgali un tās kultūru – nekā! «Tad nu salikām kopā galvas un nolēmām veidot Amatniecības centru,» teic centra vadītājs. Atbalsta tolaik no pilsētas puses gan neesot bijis nekāda (pašlaik gan varot teikt to labāko), bet daudz neskumuši, jo nostāja bijusi tāda – ja esi amatnieks, tad pašam arī jāatrod iespēja nopelnīt un centru pievilcīgu tūristiem padarīt.
Seno arodu prasmes
Par viesu trūkumu sūdzēties nevarot, bieži ciemiņi te ir arī skolēni, kam patīk iejusties seno arodu pasaulē – skatīt un pašiem izmēģināt roku virvju vīšanā, adīšanā, vērpšanā, kalēja, podnieka un citos amata noslēpumos. Ē. Konrāds tā, starp citu, uzvaicā: vai zinot, cik daudz senajā Latgalē bijis jāzina puikam un meitenei, kad viņiem apritējis divpadsmitais gads un bērns kļuvis par pilntiesīgu sabiedrības locekli. Nu tad tā – meitenei bija jāspēj pa vienu dienu cimdus uzadīt, jāprot bija celu jostu uzaust, vērpt dziju un linus, kā arī ļoti labi zināt visas baltu zīmes. Puikām vajadzēja prast pagatavot dažādas saimniecībā noderīgas lietas, vīt virves un linu auklu apavus, sauktus par peternēm. Tikai tad, ja pārbaudījumus izturēja godam, zēns dabūja īstu vīra kārtu – bikses un personisko nazi, bet meitene – svārkus un galvas rotu – apgalvi. Izrādās, pa visiem Saimes istabas pastāvēšanas gadiem tikai viena meitene tikusi galā ar visiem uzdevumiem. Bet vai pats virsaitis arī to visu mācējis tajā vecumā? Protams, pārliecināti attrauc Ē. Kondrāts, kurš, izrādās, šajā pusē ir dziļi sakņots – no mātes puses ir slavenā keramiķu Šmulānu dzimta, tāpēc nav jābrīnās, ka arī Ērikam amatniecība ir asinīs. Lai gan esot dzimis un audzis Rīgā, vasaras pagājušas laukos, un tur iemācījies gan pļaut, gan izkapti izkapināt, gan grābeklim tapas izgatavot, gan visus citus vīra darbus apgūt.
Meditācija, ne tirgošanās
Par tirgošanos vaicāts, Ē. Kondrāts attrauc, ka vispār jau latgalieši ar tādu talantu neesot apveltīti, Rēzeknes špeka veirs Andris Mejers esot rets izņēmums. Pavisam senos laikos, 9.–12. gadsimtā, vispār bijis aizliegts amatniekiem ar to nodarboties. Krīvi uzskatījuši, ka jāmāk pašam nopelnīt ar savām rokām. Vēl 60. gados Latgales vecmamma par pārdevēja vai kanotora darbinieka amatu galvu vien grozījusi – kas tad tas par darbu? Lūk, galdnieks, jā, tā ir cita lieta. «Amatniecība ir sava veida meditācija, tu nevari nodarboties ar divām lietām vienlaikus. Raugi, īsts tirgotājs mīl piepušķot, palielīt savu preci. Tas nozīmē – piemelot, un bērns to redz: ā, tātad tas nav nekas peļams. Amatniecībā tas nav labi. Piemēram, slavenais keramiķis Antons Šmulāns visus traukus ar vissīkāko brāķi bez žēlastības sadauzīja. Arī šodien haltūra šajā jomā nav izplatīta,» uzsver centra vadītājs, piebilstot, ka mazliet jau nomācot tā kosmoplītisma ienākšana un tradīciju un vērtību izzušana.
Uzsvars uz tautas tērpiem
Amatniecības centra galvenā specializācija ir tautas tērpu darināšana, tāpēc nācies padziļināti pētīt arheoloģijas grāmatas, sadarboties ar pētniekiem, piemēram, rakstnieku Jāni Lejiņu, arheologu Juri Urtānu, Hamburgas profesoru Franku Andraško. Zināmus mājienus devušas arī tautas dziesmas. Šobrīd mēģinot tulkot dainas no latviešu uz latgaļu mēli, jo Barontēvs lielā mērā tās latviskojis, piemēram, «As dzīsmiņu nūdzīduoju, neba līlas lustes dieļ, dzīžu laiku kovēdama, sav’ siersniņu remdēdama». Ē. Kondrāts uzskata, ka šobrīd latgaliskais ir pacēlis vairāk galvu, to rādot arī Boņuka balva – ja pirmajos gados lāga nebijis pretendentu uz tās 17 nominācijām, tad tagad to skaits ir krietni audzis.
Arī Ērikam pašam ir savs tautas tērps, kas tapis uz visu šo pētījumu pamata. Viņš atzīst, ka tas tiešām ir kas īpašs – kad to uzvelkot, gribas iztaisnot muguru. Tāpēc ekskursijas vadot, tā tērpies. Lai arī centra ciemiņiem rastos priekšstats, kā tas izskatījās. Turpat redzama arī autentiskā sieviešu drēbju kārta. Un kur tad vēl rotaslietas?! Ja svētkos salika visus kakla un roku riņķus, gredzenus, tad tas viss svēra 15–20 kilogramu. Zinot visas šīs nianses, nereti nākot smiekls, redzot, ka daudzi vīrieši nēsā pūces saktas. Patiesībā šo viedo ļaužu simbolu ļāva lietot tikai cienījamā vecumā, sākot no 63 gadiem. Kapu laukā, kas tapis 300 gadu laikā, atraduši vien divas tādas saktas. Ko pats nēsā? Vienu gredzenu enerģētiskajai aizsardzībai, otru – aiz cieņas pret Autīnes novadu.