Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija pieprasījusi savas padotības iestādes paskaidrojumus – nav nekāda pamata uzskatīt, ka Latvijas iedzīvotāju mājokļos pastāv radiācijas draudi.
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) cilvēku biedēšanas kampaņu mēģināja sākt tikai un vienīgi peļņas nolūkos. Neatkarīgā jau vēstīja, ka centra izplatītais paziņojums Latvijā pastāv radona gāzu bīstamība, kā arī sižets televīzijā ticis veidots, lai mākslīgi radītu pieprasījumu jaunam, taču objektīvi nevajadzīgam maksas pakalpojumam, proti, radona klātbūtnes mērījumam mitekļos. Ministrija ar šādu biznesa jaunradi nav mierā. Par radiācijas jautājumiem atbildīgā ierēdne Dace Šatrovska secina: «Radiācija ir lieta, ko nevajadzētu komercializēt.»
Direktīva eksistē
Tomēr Latviju šajā jomā vēl sagaida prāvi izdevumi. Kaut gan Ekonomikas ministrija apgalvo, ka nekādas papildu prasības attiecībā uz radonu no Briseles netiek izvirzītas, vides ministrija saka – tādas eksistē. Eiropas Padomes direktīva 2013/59/EURATOM, ar ko nosaka drošības pamatstandartus aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajiem draudiem, un šis dokuments dalībvalstīs jāievieš līdz 2018. gadam. Jāveic pētījumi, jāsacer rīcības plāns. Nepieciešamības gadījumā jāveic kādas darbības – piemēram, vietās ar paaugstinātu radiācijas fonu zem mājām jāliek speciāla materiāla slānis, kas aizšķērsotu ceļu indīgajai gāzei.
Direktīvas 74. pants noteic, ka «dalībvalstis veicina pasākumus, lai apzinātu mājokļus, kuros radona koncentrācija (kā gada vidējā vērtība) pārsniedz standartlīmeni, un attiecīgā gadījumā ar tehnisku vai citu līdzekļu palīdzību sekmē radona koncentrācijas samazināšanas pasākumus šajos mājokļos». Radioaktivitātes koncentrācija gaisā nedrīkst pārsniegt 300 bekerelus. Direktīvā ir atsauce uz Pasaules Veselības organizācijas atzinumu, ka smēķēšana kombinācijā ar paaugstinātu apstarojumu ar radonu rada ievērojami augstāku individuālu risku saslimt ar plaušu vēzi nekā katrs no šiem faktoriem atsevišķi.
Naudu jau tērē
Tātad dalībvalstīm jācīnās gan pret tautas pīpēšanu, kas pats par sevi saprotams, gan arī radonu. Tiešām paaugstināta bīstamība esot konstatēta Skandināvijā, Čehijā, arī Austrijā. Taču Latvijai radona briesmas nedraud. Draud vienīgi obligāta naudas tērēšana, lai to pierādītu. Pirmie 7777 eiro jau piešķirti projektam Sākotnējais radona novērtējums Latvijas teritorijā. Tajā jānoskaidro, ar kādām metodēm iztērēt daudz lielāku naudu laika un darba ietilpīgākiem radona mērījumiem visas Latvijas teritorijā. Iespējams, sākotnēji mērījumi varētu tikt veikti, piemēram, valsts iestādēs vai bērnudārzos. Itālijā, piemēram, valsts slēdza līgumus ar vienu nacionāla mēroga telekomunikāciju kompāniju. Tās darbinieki strādā un dzīvo izkaisīti pa visu valsti – tādējādi radona mērierīces vienmērīgi izvietotas pa mājām un arī droši pieskatītas.
Vecais pētījums – riska nav
Vides ministrijas rīcībā ir pirms 20 gadiem Latvijā jau veikta samērā plaša pētījuma rezultāti. Tajā augstākie rādītāji konstatēti mērījumu vietās Liepājas rajonā, arī ap Talsiem. Kopumā tika pārbaudīti 400 mājokļi, taču radiācijas līmenis nekur nav sasniedzis pat pusi no maksimāli pieļaujamās normas. Maksimums bija 142 bekereli. Nav nekāda zinātniska pamata uzskatīt, ka radona saturs vidē būtu palielinājies, tomēr, kā skaidro Dace Šatrovska, šo pētījumu iesniegt Eiropas Komisijai nav iespējams tā vienkāršā iemesla dēļ, ka toreizējais ievākto datu pieraksts neatbilst mūsdienu prasībām. Proti, katrai izpētītajai mājai nav uzrādītas precīzas koordinātas. Tātad tagad viss darbs veicams no jauna. Par pētīšanas apjomiem un izmaksām pat ministrijai pašlaik trūkst priekšstata. Vispirms jāsagaida sākotnējais novērtējums, ko veic uzņēmums GeoConsultants.
Pēc tam esot padomā dibināt starpinstitūciju Radiācijas darba grupu, kurai tad arī būs jākoordinē radona tālāka pētīšana un nepieciešamības gadījumā – apkarošana. «Ja teorētiski risks pastāv, tas jāizpēta un jāizdara secinājumi, lai nerodas lieki tēriņi nākotnē,» rezumē Dace Šatrovska. «Taču teikt, ka pie mums ir radona bīstamība, nevar.»
Šāds secinājums jau pašā dižpētījuma sākumā ļauj cerēt, ka būvniecības process un būvmateriālu ražošana Latvijā tomēr netiks birokrātiski vēl vairāk apgrūtināta.
