Inta Brikše (26.08.1956.–01.11.2014.).
Enerģijas pilna, optimistiska, atsaucīga un gudra – tādu Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāni profesori Intu Brikši atceras kolēģi, studenti, draugi, paziņas. Arī preses ļaudis, kas nereti lūdza viņai izteikt viedokli par dažādiem ar mediju politiku (un ne tikai) saistītiem jautājumiem. Viņas pēkšņā aiziešana 58 gadu vecumā visiem bija negaidīts likteņa pavērsiens. «Ļoti skumji apzināties, ka cilvēks aiziet pašā spēku pilnbriedā. Tas ir liels zaudējums ne tikai tuviniekiem, bet visai Latvijas Universitātei,» saka viņas kolēģis profesors Ojārs Skudra, kurš kopā ar Intu Brikši nostrādājis teju gadsimta ceturksni – sākotnēji vienā katedrā, pēc tam vienā – Komunikāciju studiju – nodaļā. Arī kolēģis profesors Juris Rozenvalds viņu nosauc par fantastisku cilvēku, «no kura pludoja dzīvesprieks un mērķtiecība. Ne mirkli viņa to nezaudēja, bija ideju un plānu pārpilna». Gan viņš, gan pārējie kolēģi uzsver, ka bez viņas diez vai Sociālo zinātņu katedra būtu tāda, kāda tā ir šobrīd. Tā ir viņas izlolota un izveidota.
Savai alma mater profesore palika uzticīga visu mūžu – sākot no 1981. gada, kad kā pasniedzēja sāka strādāt LU Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas katedrā. Fakultātē, kuru tikai pirms dažiem gadiem pati bija beigusi. Tajā viens no viņas pasniedzējiem bija Ābrams Kleckins, kurš starp daudzajiem tūkstošiem studentu Intu atceras kā vienu no visspilgtākajām un vistalantīgākajām. Intas Brikšes gājumam pasniedzējs sekojis līdzi ne tikai no studiju gadiem, bet jau no agras bērnības: «Patiesībā visa viņas dzīve ir pagājusi manā tuvumā. Piecdesmito gadu beigās, kad Inta bija tikko divus gadus veca, sāku strādāt Auces vidusskolā, kur Intas vecāki bija mani kolēģi. Redzēju, kā viņa veidojas par personību – tā nebija ļoti vienkārša. Tomēr pāri visam bija milzīga enerģija un atbildības sajūta.» Ābrams Kleckins domā, ka viņas spējas netika pilnībā izmantotas: profesore pilnīgi droši varējusi kļūt arī par izglītības un zinātnes ministri. Varbūt iespēja izteikt sevi plašāk būtu devusi lielāku dzīvessparu un ilgākus dzīves gadus. «Intai patika uzņemties atbildību un risināt sarežģītas problēmas. Nekad nenokāra degunu it kā strupceļa priekšā. Varēja tikai pabrīnīties par viņas dzīvessparu. Jā, dažkārt darbu un pienākumu mutulī varēja sastrēbt karstu un neieklausījās līdzcilvēkos, kādam nodarīja arī pāri. Bet tā jau ar tādiem radoši kūsājošiem cilvēkiem dažkārt notiek – viņiem šķiet, ka visi var padarīt tikpat daudz, cik viņi,» teic Ā. Kleckins, piebilstot, ka ne tikai viņam, bet sabiedrībai šā cilvēka pietrūks.
Kā pasniedzēja, kas nenoveco, I. Brikše palikusi atmiņā tiem, kas pie viņas mācījušies. Arī SIA Mediju nams valdes priekšsēdētājam, žurnālistam Armandam Pučem: «Viņai mēs bijām pirmais žurnālistu kurss, un viņa mums viena no pirmajām pasniedzējām. Pedagogs, kurš nekad nenovecoja ne savā domu lidojumā, ne laikmetīguma izjūtā, ne radošajā brīvībā. Grūti atcerēties vēl kādu citu pasniedzēju, kurš bija tik tuvs studentiem. Varēja tikai apbrīnot viņas humora izjūtu, atvērtību. Nejutu ne kripatiņas augstprātības vai akadēmiskas neaizsniedzamības. Patiess cilvēks, kas iztika bez uzspēles.»
Atvadīšanās no Intas Brikšes notiks ceturtdien, 6. novembrī, no plkst. 10 līdz 12 LU Lielajā aulā.