Diskusija: Kas notiek sabiedrībā, kurā (ne)aizstāv bērnus

Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācija vasarā izsūtīja atklāto vēstuli, kurā izteica satraukumu par pēdējā laikā vērojamām tendencēm mazināt bāriņtiesu darba nozīmi.

 Sarunā ar Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas vadītāju Baibu Melderi, Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāju Aivaru Krasnogolovu un Jelgavas novada bāriņtiesas priekšsēdētāju Olgu Rudaku skaidrojam, kas notiek sabiedrībā, kurā (ne)aizstāv bērnus.

– Savu sāpi izteicāt vasarā asociācijas atklātajā vēstulē. Un tomēr – kāpēc tā tapa?

Baiba Meldere: – Mūsu sāpe ir par to, ka ne tikai amatpersonu vidū, bet arī sabiedrībā ir neizpratne par mūsu darbu. Mēs šos pienākumus neveicam pirmo dienu, asociācijai ir astoņpadsmit gadu, un nez kāpēc mūsu pilngadīgo bērnu padara par rīcībnespējīgu. Mēs gribam būt sadarbības partneri, bet šobrīd katrs stāvam savā pusē un mēģinām cīkstēties. Protams, ir viens burts, viens likums, viena taisnība, bet tas ir jāpiemēro saskaņā ar praksi, un gribu uzsvērt, ka katrs gadījums ir atšķirīgs. Mūsu bērni – jā, tā mēs sakām – ir izauguši. Daudzi teic: ja jūs toreiz nebūtu palīdzējuši, nezinām, kas notiktu. Ir daudz sirds ielikts, mēs gribam šo sistēmu saglabāt, jo tā funkcionē. Tai nevajag kardinālas izmaiņas.

Aivars Krasnogolovs: – Visiem ir viedoklis, kā darīt.

– Varbūt tāpēc, ka visi nezina, kādas ir bāriņtiesas funkcijas?

A. K.: – Varbūt, bet mēs saprotam, ka sabiedrība ir ietekmēta no medijiem. Ir viens skaļš gadījums, un esam gatavi grozīt likumu. Bet skaļš tas ir kāpēc? Tāpēc, ka televīzijā parādīja.

– Tagad runājat par Inesi un viņas meitām?

A. K.: – Manā praksē Ineses bijušas ļoti daudz. Tādā veidā nepasakām, ko bāriņtiesa dara.

– Bet ko tā dara?

A. K. – Bāriņtiesa dara to pašu, ko jebkura sabiedrība. Sabiedrības pienākums ir aizstāvēt bērnu tiesības. Bāriņtiesa pasargā bērnu no sliktiem vecākiem. Nē, bāriņtiesa nemeklē lietas, tās pašas nāk, un tās ir tādas, kurās vecāks ir panācis, ka bāriņtiesai jāiesaistās. Bāriņtiesu likumā ir vairāk nekā četrdesmit reižu lietots vārdiņš «lemj», bet sabiedrībā runā par, maksimums, divām funkcijām: par adopciju un vecāku tiesību pārtraukšanu. Kur pārējās?

– Vai nav tā, ka jūsu nosauktās divas funkcijas pamana tāpēc, ka pēdējos gados no ģimenēm tiek izņemts vairāk bērnu? Ja nekļūdos, tad gadā ap diviem tūkstošiem.

A. K.: – Nevaru teikt, ka likumu dēļ ir mainījušies iemesli, kāpēc bērnus izņem no ģimenēm. Krīzes laikā vairāk bērnu bija pamesti novārtā, par viņiem mazāk rūpējās, vecākiem bija sūri un smagi jāstrādā, lai nopelnītu. Tagad problēma numur viens ir alkoholisms. Tātad nauda ir, jautājums, kā to tērē.

B. M.: – Gadījumi ir kļuvuši komplicētāki un sarežģītāki. Kur ir alkohols, tur ir vardarbība. Ir gadījumi, kad var iestāties traģiskas, letālas sekas, ja mēs, institūcija, kas valstī speciāli izveidota, lai aizsargātu bērnu, paietu viņam garām. Gribat piemēru? Mazgadīgu bērnu māte smagā stāvoklī atrodas slimnīcas reanimācijas nodaļā. Mājās pie bērniem palicis viņas faktiskais vīrs, kurš sievieti piekāvis. Bāriņtiesa un policija ierodas dzīvesvietā, un it kā viss ir kārtībā, bet kaut kas bērnu uzvedībā neļauj vīra teiktajam noticēt. Bāriņtiesas priekšsēdētāja izlemj bērnus aizvest vecmāmiņai. Vīrs kļūst agresīvs, ļauns, pret aizvešanu kategoriski iebilst, kaut juridiski viņš bērniem nav ne bioloģiskais tēvs, ne mātes likumīgais laulātais, ne viņas pilnvarotā persona. Vēlāk izrādījās, ka vīrs vairākkārt bija seksuāli izmantojis septiņus gadus veco meiteni. Vai tas būtu bērnu interesēs, ja bāriņtiesa vilcinātos? Bet reizēm iznāk tā, ka mēs esam ļoti represīva institūcija, kas tikai raugās, kā varētu kādu izraut ar varu un kādai ģimenei sāpes nodarīt.

– Pirmā doma, šķiet, ikvienam būs – bērnam vislabāk ir augt ģimenē. Ārzemēs, ja bērns ilgstoši aiz sienas raud, kaimiņi uzreiz zvana policijai.

A. K.: – Šādi gadījumi ir arī Rīgā. Mums ir daudz informācijas, bet patiesa varētu būt līdz desmit procentiem. Gribat zināt, kā sabiedrība domā? Man patika kādas kundzītes vērtējums: vai jūs tiešām uzskatāt, ka pusotru gadu veca bērna interesēs ir dzīvot ar tēti vienā istabā un gulēt viņam blakus savā gultiņā?!

– Kāpēc lai nebūtu?

A. K.: – Redziet, sievietes vērtējums ir, ka tas ir ļoti amorāli. Beigu beigās tas ir strīds par aizgādību, pie kura no vecākiem bērns dzīvos. Es gribēju pateikt, ka katram ir savs vērtējums, kas ir un kas nav bērna interesēs.

– Lai ar kādu mērķi būtu izteikta pat anonīma informācija, vai tas liecina, ka cilvēkiem sāk rūpēt bērni, arī svešie?

Olga Rudaka: – Mans viedoklis ir – nē. Un es strādāju šajā jomā divdesmit gadus.

B. M.: – Ja skar viņa bērnus, tad jā. Bet, lai iejauktos un risinātu kaimiņa vai draugu ģimenes problēmu… Tad saka: es negribu jaukties, negribu, lai kāds zina, ka esmu par to runājis. Citās Eiropas Savienības valstīs ir gājuši garu bērnu tiesību attīstības ceļu, tur jebkura nianse tiek atrunāta un līdzcilvēki ziņo par to, kas notiek. Bet arī mēs sakām – jā, bērnam ir jāaug ģimenē, tikai kādā? Nevardarbīgā!

A. K.: – Un vai pats esmu gatavs uzņemties rūpes par bērnu, kurš ir nelaimē? Rīgā audžuģimeņu nav pietiekami daudz. Ne jau uzreiz parādās aizbildņi vai radinieki, kuri varētu uzņemties to rūpi. Manuprāt, par to arī vajadzētu runāt.

– Vecmāmiņa ziņo par meitas ģimeni, bet par mazbērniem neuzņemas atbildību, vai tā? Kad bāriņtiesa sāk rīkoties, tad saķer galvu – ak, šausmas, kā sanāca!

A. K.: – Vai zināt vēl kādu gadījumu, kad bāriņtiesai pārmet iejaukšanos?

– Jā! Kad Rendā ģimenes piecus bērnus izformēja, arī četrus mēnešus vecu zīdaini vecāki neņēmuši rokās.

A. K.: – Tas bija pirms trim gadiem!

B. M.: – Padomāsim, kas notiktu, ja bāriņtiesa kavētos šādos gadījumos. Vecmāmiņa mums ziņoja, ka sešus gadus vecais mazbērns vairākas dienas tiek turēts badā, bērna tēvs liek viņam noskatīties, kā ēd pats ar abiem vecākajiem dēliem. Pirmais, ko bērns, iesēžoties bāriņtiesas mašīnā, pateica, bija: «Man ļoti, ļoti, ļoti gribas ēst!» Vēl viens stāsts. Ģimenes ārste informēja bāriņtiesu, ka saņēmusi informāciju par mēnesi vecu zīdaini, kuram «iekritušas acis». Uz vietas konstatējām, ka bērna svars ir mazāks nekā piedzimstot, viņam ir ielaists stomatīts, trešo dienu caureja, slikti ēd. Situācija bija kritiska, bet māte atteicās izsaukt medicīnisko palīdzību. Bāriņtiesas priekšsēdētāja informēja māti, ka viņai uz vienpersoniska lēmuma pamata tiek pārtrauktas aizgādības tiesības, un aizveda bērnu uz slimnīcu. Kā vēlāk paskaidroja ātrās palīdzības mediķi, līdz letālam iznākumam pietrūcis vien dažu minūšu. Vai tiešām šādā situācijā nepieciešams gaidīt ierodamies bērnu ombudu vai vecāka advokātu, kā to reizēm pieprasa sabiedrība?

– Man ir izjūta, ka daudzās ģimenēs vecāki nesaprot savu emocionālo vardarbību pret bērnu.

O. R.: – Pilnīgi piekrītu. Emocionālo vardarbību ir visgrūtāk pierādīt. Nesen 13 gadus veca meitene atnāca uz bāriņtiesu un pateica, ka mājās neatgriezīsies. Viņai viss apriebies – tie bija viņas vārdi. Ko darīt? Viņa palika krīzes centrā, pēc 30 dienām būs psihologa atzinums, tad vērtēsim, vai bijusi psiholoģiska vardarbība no vecākiem.

B. M: – Vecākiem liekas, ka bērns neko nesaprot. Vecāki var pateikt viens otram sliktus vārdus, var asi un skaļi runāt, bet mazais bērns kaktiņā aiztaisa ausis, lai nav jādzird. Ģimenei liekas – kur ir problēma? Ko jūs nākat un regulējat mūsu dzīvi? Te nonākam pie kopīga stāsta, ka ir nepieciešama sabiedrības izglītošana. Mums ir jāpalīdz nosargāt bērnu, lai viņš izaugtu un attīstītos un viņam nebūtu jācieš no tās vides, kuru pats nav izvēlējies.

O. R.: – Man liekas, ka sabiedrības izglītošana nenotiek ātri un vienkārši. Kad sāka runāt par to, ka bērnu nedrīkst sist? Deviņdesmito gadu sākumā. Un cik bija vecāku, kuri teica: mani sita un izaugu par cilvēku, un es rīkojos tāpat? Tagad arvien mazāk to dzirdu. Tāpat ir ar emocionālo audzināšanu.

– Jūsu praksē ir bijis daudz gadījumu, kad bērni paši nāk un lūdz: dariet kaut ko, palīdziet!?

A. K.: – Protams. Zvana pa uzticības tālruni. Ja tiek identificēts bērns, tad informāciju nodod bāriņtiesai deklarētajā dzīvesvietā un tiek pārbaudīta situācija. Bērns nedrīkst baidīties nākt uz bāriņtiesu un runāt.

B. M: – Nav mērķa izņemt bērnu no ģimenes, kā šo jautājumu tagad eskalē. Mēs neesam vieni šajā sistēmā – ir kopdarbs ar sociālajiem dienestiem, krīžu centriem, psihologiem, mediķiem, pašvaldības policiju, skolām. Nevienas institūcijas mērķis nav radīt kaitējumu bērnam un ģimenei. Ja, izvērtējot absolūti visus apstākļus, secinām, ka bērna palikšana ģimenē ir viņu apdraudoša, tikai tad bāriņtiesa pieņem tādu lēmumu. Mūsu sāpe ir, ka netiekam saprasti un katrs īpašais gadījums tiek ārkārtīgi akcentēts, bet sabiedrība nevar zināt, kas pirms tam ir noticis un kāpēc veidojušies tieši šādi apstākļi, ka bāriņtiesa ir pieņēmusi šādu lēmumu. Jā, ja bērna dzīvība ir apdraudēta, tad uz vietas tiek pieņems vienpersonisks lēmums, bet pārējos gadījumos, lai lemtu bērna likteni, ir rūpīgi jāvērtē. Nevaram tā – bāc!

O. R.: – Ļoti bieži izlemjam nepārtraukt aizgādības tiesības, jo saprotam, ka riski nav tik augsti, lai šķirtu bērnu no ģimenes, un tad dodam uzdevumu sociālajam dienestam turpināt darbu ar ģimeni.

A. K.: – Vairāk par pusi gadījumos tie ir vecāki, kuri zina un saprot, kāpēc bērnu atņem, un tas nav vienīgais bērns, kurš viņiem atņemts.

B. M.: – Vecāki ļoti labi zina, ka jebkurš bāriņtiesas lēmums ir pārsūdzams, viņiem tas tiek izskaidrots. Viņi ļoti labi zina savas tiesības, bet ļoti bieži aizmirst par saviem pienākumiem. Jā, iepriekšējos gados vienpersonisko lēmumu skaits ir bijis diezgan ievērojams, bet tāpēc nevar teikt, ka bāriņtiesas ir neprofesionālas. Mēs neiebilstam pret sertifikāciju un apmācību, bet nevar teikt, ka šī sistēma ir nekam nederīga un aizslaukāma un ka vietā jānāk kaut kam citam.

A. K.: – Mēs esam neatkarīga institūcija nevis tāpēc, ka bāriņtiesa to grib. Mūsu neatkarība ir domāta bērniem. Iedomāsimies, ja katrs pašvaldības deputāts nāks un teiks: klausies, man to bērniņu baigi vajag, paņem viņu no tiem vecākiem… Tā būs korupcija. Neatkarība dod mums iespēju vērtēt apstākļus, kā bērnam ir vislabāk, nevis kā mums, deputātam vai kaimiņam labāk.