Par Denisa Čalovska lietu, par izmeklēšanas kvalitāti, par pielaižu nedošanu politiķiem un citām aktuālām tēmām – intervija ar zvērinātu advokātu Saulvedi Vārpiņu.
– Pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) sprieduma pasludināšanas cilvēki nodomāja, ka kibernoziegumos aizdomās turētais «Imantas hakeris» Deniss Čalovskis svinējis uzvaru un lieta beigusies. Taču tik vienkārši laikam gan nav?
– Vienkārši nav, jo aizstāvības sūdzība tika apmierināta tikai daļēji. Turklāt ir daudzi jautājumi, kuros ECT ir spriedusi visai divdomīgi vai atšķirīgi no secinājumiem citās lietās. Pašā būtiskākajā punktā – ka Čalovskis nav izdodams – sūdzība nav apmierināta. Iespējams, ka tas tādēļ, ka sūdzības iesniegšanai laiks bija ļoti īss un varbūt ne visi fakti bija izklāstīti pietiekami detalizēti un saprotami. Kaut vai, ja paņemam tādu argumentu, ka viņam varētu draudēt līdz 67 gadiem ieslodzījuma, kas varētu tikt pielīdzināts spīdzināšanai un ir nesamērīgi smags sods, salīdzinot ar to, kādu par analoģisku noziegumu viņš varētu saņemt Latvijā, tad tiesa vienkārši pateica – ka Čalovskis nav minējis nekādus privātos vai ģimenes dzīves apstākļus, kas būtu par šķērsli izdošanai dēļ šā potenciāli ilgā soda. Mēs sūdzībā, protams, neizklāstījām, ka viņa māte ir nabadzīga, jau krietni gados un nevarēs izbraukāt uz Ameriku, lai apciemotu savu dēlu. Iespējams, ka to, kas mums izliekas pašsaprotams, tiesnešiem grūti stādīties priekšā. Mums neienāca prātā šādu skaidrojumu sniegt. Bet Hodorkovska lietā ECT saskatīja cilvēktiesību pārkāpumu apstāklī, ka viņš izcieta sodu Sibīrijā, un lēma, ka Hodorkovska tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi ir pārkāptas, jo notiesātais nosūtīts uz cietumu vairāku tūkstošu kilometru attālumā no Maskavas un viņa ģimenes. Kāpēc šāda atšķirīga pieeja, šobrīd nav skaidrs.
ECT atzīst, ka Čalovskim piemērotais izdošanas apcietinājums neatbilda tiesību aktos noteiktajai kārtībai. ECT, analizējot Latvijas izmeklēšanas tiesneša nolēmumu par apcietinājuma piemērošanu, konstatēja, ka tiesnesis nav iedziļinājies tajā, ko un cik pamatoti Amerika raksta. Tajā pašā laikā, ja paskatāmies Latvijas Augstākās tiesas lēmumu, kurā lemj par Čalovska izdošanas pieļaujamību, Augstākās tiesas lēmums nav par matu labāks par izmeklēšanas tiesneša lēmumu. Mums, Čalovska aizstāvībai, līdz ar to rodas jautājums, kā iespējams tas, ka attiecībā par vienu lēmumu ECT ir konstatējusi pārkāpumu, bet attiecībā pret otru – nē.
Tāpat rodas jautājums, kāpēc šajā sakarā pilnībā ignorēts tāds fakts, ka Latvijas Valsts policija pret Čalovski atteica ierosināt kriminālprocesu uz tā pamata, ka viņš Latvijā neko noziedzīgu nav izdarījis. Šo momentu – ka ir Latvijas kompetentas iestādes lēmums, ka Čalovskis Latvijā nav noziegumu izdarījis – mēs minējām ECT, bet tas izdošanas pieļaujamības aspektā nav vērtēts.
– Kas ir panākts?
– Ir mazliet uzsists Latvijas tiesu sistēmai pa pirkstiņiem. Pie tā, ka ECT atzīst cilvēktiesību pārkāpumus, jau ir pierasts, un vairāk vai mazāk viss turpinās pa vecam. Čalovskim ir piespriesta naudas kompensācija – 5000 eiro. Ja viņš tiktu izdots, ar šādu summu viņam pietiktu dažām konsultācijām ar ASV advokātu. Nevilšus rodas jautājums, vai tikai ECT lēmumus arī nesāk ietekmēt tā situācija, kas ir izveidojusies pasaulē un Eiropā dēļ Ukrainas notikumiem un Krievijas agresijas, kur ASV sāk spēlēt savu lomu. Vai nevar būt tā, ka ECT jau ne tik aktīvi raujas konstatēt tādus pārkāpumus, kas varētu būt nelabvēlīgi ASV pusei? Spriedumā ECT fokusējas novērtēt tādus Latvijas pārkāpumus, kas aizstāvības skatījumā nebija tie būtiskākie. ECT, piemēram, nesaskata pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu tajā, ka Ministru kabineta sēdē advokātiem neļāva piedalīties, bet prokuroriem, kuri atbalstīja izdošanu, – ļāva.
– Tomēr, kādā veidā Latvijā pārkāptas Čalovska cilvēktiesības? Vai ar to, ka viņš gandrīz gadu pavadījis cietumā?
– Tika atzīts, ka pārkāptas ir tiesības uz personisko drošību un brīvību. Izmeklēšanas tiesnesis pieņēma lēmumu par izdošanas pieļaujamību, neiedziļinoties lietā, un ECT uzskata, ka dēļ tā Čalovskis nepamatoti nosēdēja cietumā gandrīz desmit mēnešu. Otrs, ko konstatēja ECT, – Latvijā pārsūdzēšanas mehānisms nav darbojies.
ECT būtībā pateica, ka izmeklēšanas tiesneša institūts, kura pienākums ir vērot, lai cilvēktiesības tiktu ievērotas, konkrētajā gadījumā nav nostrādājis un nav arī kontroles mehānisma, kas ļautu šādas izmeklēšanas tiesneša kļūdas atklāt.
Jebkurā gadījumā ECT spriedums norāda uz to, ka likumdevējam būtu pienākums ko mainīt. Cits jautājums, vai Latvijas valsts to ņems vai neņems vērā? Visiem ir skaidrs, ka likumos ir defekti, taču valstij šobrīd lētāk ir samaksāt nelielās ECT piespriestās naudas summas , kas nāk no nodokļu maksātājiem, nekā veikt kādus grozījumus likumdošanā.
– Vai tas pašā saknē nav absurds, ka cilvēks, kas nekad nav bijis citā valstī, var tikt izdots šai citai valstij? Likumi jāzina, taču nav jāzina visas pasaules likumi...
– Tas ir absurds. Ar šādu problēmu nav saskārusies tikai Latvija, arī citas valstis, piemēram, – Lielbritānija. Tur ir bija gadījums, kad kāds Ričards Overs, kurš, lai gan nekad nebija pametis Ziemeļangliju un bijis Amerikā, ne arī izmantojis šīs valsts serverus, bija izveidojis veblapu, kur ievietoja linkus uz «piratizētiem» materiāliem. Viņš tiešā veidā neievietoja nekādus failus un darbojās līdzīgi kā Google meklēšanas serveris un, kā pats domāja, autortiesības Lielbritānijā nepārkāpa. ASV tā neuzskatīja, saskatīja autortiesību pārkāpumu. Viņu pieprasīja un arī izdeva. Viņa un vēl citu lietu sakarā jau 2012. gadā tā laika Anglijas premjerministrs Deivids Kamerons publiski izteicās, ka līgums starp ASV un Angliju, kas noslēgts pirms astoņiem gadiem, ir jāpārskata, ka tas ir vienpusīgs. Arī mums šiem izdošanas jautājumiem vajadzētu pieiet ārkārtīgi uzmanīgi, jo, ja pieejam tā, kā burts burtā rakstīts Latvijas un ASV noslēgtajā līgumā, jāizdod būtu jebkurš students, jebkurš cilvēks, kas datorā nelikumīgi lejuplādējis kādu dziesmu vai filmu.
– Varbūt tad latviešiem jāpaskaidro, ka viņiem obligāti jāzina un jāievēro ASV likumi?
– Bet tad jādomā, vai mēs vispār maz esam neatkarīga valsts.
Tas, kādēļ advokāti iedegās aizstāvēt Čalovski, tieši bija tas, ka Latvijas valsts bez jebkādām ierunām izdod savu pilsoni. Ir saprotams, ka ar ASV pastāv draudzība un sadarbība, tas ir apsveicami, taču ir jābūt arī kādai minimālai pašcieņai. Nevis pateikt –mēs to nevaram, mēs to neprotam, mums nav resursu. Runa ir par savu pilsoni! Un jācīnās ir par katru, jo esam pavisam maz.
– Ko darīsiet tālāk?
– Par ECT sprieduma pārsūdzēšanas iespējām joprojām spriežam. Argumenti, ar kuriem griezties ECT Lielajā palātā, ir, taču jāizvērtē reālās iespējas. Mūsu nostāja ir bijusi un joprojām ir tāda, ka par noziegumu, ja tas izdarīts, sods ir jāsaņem. Taču šim sodam jābūt samērīgam, atbilstošam tam, kas izdarīts. Būtu bijis ideāli, ja ar to būtu iespējams tikt skaidrībā tepat Latvijā. Bet Latvijas valsts to darīt nevēlas. Mēs nelolojam cerības, ka Čalovskis, ja tiks pierādīta viņa vaina, varētu palikt nesodīts. Par to mēs arī neesam cīnījušies. No ECT gaidījām, ka tiks pieprasītas kādas noteiktākas garantijas tam, ka ASV Čalovskis tiks pakļauts taisnīgam tiesas procesam un gadījumā, ja tiks konstatēta viņa vaina un viņam tiks piespriests sods, noteikti varēs atgriezties izciest sodu Latvijā. Tas bija galvenais, bet šīs galvenās garantijas – iespējas atgriezties Latvijā – nav, ir tikai teorētiska iespējamība.
Pārsteidz tas, ka ir pagājis jau gads, kopš ECT apturēja Čalovska izdošanu, bet Latvijā šīs lietas sakarā nav noticis pilnīgi nekas. Gan ASV pusei, gan Latvijai vajadzēja būt interesei tikt skaidrībā par to, ko ir vai nav darījis Čalovskis. Bet neviens par viņu neliekas ne zinis.
– Vai Čalovskim izmaksājamā kompensācija – 5000 eiro – ir adekvāta?
– Pašlaik ASV presē plaši tiek atspoguļots skandāls Ņujorkā, kur atklājušās nelikumības ar detektīva Luisa Skarcellas līdzdalību – viltoti pierādījumi, fabricētas krimināllietas, notiesāti nevainīgi cilvēki. Tas lietu skaits, kuras būs pārskatāmas, dažādos mediju resursos ir minēts no 70 līdz 200 lietām. Ir cilvēki, kas nosēdējuši gadiem ilgi. Arī ASV darbojas cilvēciskais faktors, cilvēki ir tikai cilvēki, amatpersonas ir tikai amatpersonas, nelikumības notiek arī tur, un ASV nebūt nav tiesiskuma etalons. Taču, ja parēķinām, cik izmaksāts kompensācijās personām, kas nelikumīgi atradušās apcietinājumā, tad redzam, ka kompensācija katram cilvēkam vidēji ir apmēram 200 tūkstoši par vienu gadu. Ir arī lietas, kur nelikumīgi notiesātai personai maksā miljonu par vienu gadu. Tie ir tādi interesanti skaitļi – cik augstu personas brīvību vērtē ASV un cik Latvijā! Diezin vai amatpersonas, kuru vainas dēļ ECT konstatēja cilvēktiesību pārkāpumus, būtu ar mieru pavadīt desmit mēnešus cietumā, ja par to viņiem maksātu tos pašus piecus tūkstošus, cik Čalovskim.
– Virknei politiķu Satversmes aizsardzības birojs nedod pielaides valsts noslēpumam. Tieslietu ministre Baiba Broka (Nacionālā apvienība) ir bijusi spiesta tāpēc demisionēt. Kā jūs raugāties uz šo situāciju?
– Viņa nav pirmā. Līdzīga situācija bija arī ar deputātu Andreju Elksniņu. Arī viņš griezās ECT. Visticamāk, ECT šajos gadījumos konstatēs pārkāpumus. Tas nav demokrātiskā sabiedrībā normāli, ka cilvēkam pasaka, ka viņam nedod pielaidi, bet nepasaka, kāpēc. Tas nostāda indivīdu bezspēcīgā stāvoklī bez iespējām aizstāvēties. Ja šīs tiesības aizstāvēties nav, nevaram teikt, ka dzīvojam demokrātiskā valstī. Tas ir pretrunā gan ar Satversmes 1. pantu, gan ar atzītām Cilvēktiesībām. Tā jau ir totalitāras valsts pazīme, un diemžēl šādas totalitāras valsts pazīmes mums parādās aizvien vairāk – jo vairāk valdošā partija vai partijas sakoncentrē savās rokās represīvās iestādes, jo vairāk tās vara kļūst nekontrolējama. Tiesības kļūst deklaratīvas, un tad jau rodas jautājums, ar ko mēs labāki par bijušo Padomju Savienību? Ar to, ka varam izbraukt, vairāk parunāt? No tā cilvēks nedzīvo. Kāpēc ministres pielaides netika vērtētas, pirms viņa kļuva par ministri? Acīmredzot te ir runa par politisku konkurenci – viena partija atbrīvojas no citas partijas figūrām.
– Jūs esat kritizējis slikto izmeklēšanas kvalitāti vispār valstī, dažādās lietās. Paskaidrojiet, lūdzu!
– Šobrīd skaļākais gadījums ir Elīnas Pupiņas slepkavības lieta. Šīs sievietes slepkavība būtībā nav izmeklēta – izmeklēšanas versija balstās uz to, ko apgalvo apsūdzētais, nevis uz likumā noteiktā kārtībā nostiprinātiem pierādījumiem. Ir vesela kaudze pierādījumu un apstākļu, kuri nav pārbaudīti un kurus vēl joprojām neviens negatavojas pārbaudīt. Tas jau ir šokējoši, jo runa ir par cilvēka nogalināšanu. Ja jau var atļauties pavirši izmeklēt šādu lietu, tas norāda uz to, ka sliktāk vairs nevar būt. Tā jau ir krīze izmeklēšanas sistēmā, jo lielāku cinismu attiecībā pret cietušajiem redzējis neesmu.
– Jūsu birojs gan nepārstāv nevienu no Maxima traģēdijas pusēm. Tomēr, kā šī lieta izskatās no malas?
– No malas skatoties, rodas šaubas. Izmeklēs, arī kādu vainīgo atradīs. Bet nepietiek ar kādu. Tādās lietās, kur ir tik daudz bojāgājušo, visam jābūt noskaidrotam un arī atbildībai ir jābūt visos līmeņos. Kļūdas tika pieļautas pašā sākumā, un tas tomēr ietekmēs izmeklēšanas rezultātus. Apzināti vai neapzināti tika pieļauta viena no izmeklēšanas stratēģijas būtiskākajām kļūdām – iesaistītajām personām tika dota iespēja tikties, pārspriest, izrunāt un tikai tad sniegt liecības.
Izmeklētāji ar šādu lietu saskārušies pirmo reizi un nezinot, ko jautāt. Bēdīgi. Tātad klibo apmācība. Ja pirmajā brīdī pēc traģēdijas radās iespaids, ka nu beidzot ir kaut kam mūsu valstī jāmainās, tad šobrīd ir skaidrāks par skaidru, ka pīļu dīķis ir palicis tāds pats kā agrāk. Tiesībsargājošajā sistēmā mums pietrūkst cilvēku, kas būtu gatavi atšķetināt visu līdz galam un neaprobežoties tikai ar pārmijnieku apsūdzēšanu.
– Kā virzās uz priekšu tā sauktā domes amatpersonu kukuļošanas lieta?
– Šajā lietā Pēteri Stranci arestēja tiesas zālē līdz ar pirmās instances notiesājošo spriedumu. Likums to formāli atļauj, taču būtībā apcietināšanai bija viens vienīgs mērķis – parādīt sabiedrībai tiesu sistēmas bardzību. Tiesas motivācija, ka pastāv reāls pamats, ka viņš varētu izvairīties no sprieduma izpildes, bija klaji sadomāta, jo Strancis ne gatavojās kur bēgt, ne būtu bēdzis, jo, ja būtu gribējis to darīt, sen jau būtu izdarījis.
Strancis nebrīvē pavadīja 2/3 no piespriestā soda, un pastāvošā likumdošana pēc šā termiņa iztecēšanas paredz iespēju prasīt nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu. Un tad, kad Strancis sāk taujāt pēc savām tiesībām tikt atbrīvotam, kā to nosaka likums, izrādījās, ka viņam šādu tiesību nav. Jo izrādījās, ka tas cietums, kurā atrodas viņš, nav tas cietums, no kura var tikt ātrāk ārā, un tas tādēļ, ka viņš ir nosaukts nevis par notiesāto ( jo spriedums viņa lietā nav stājies spēkā), bet gan par «personu, kurai piemērots drošības līdzeklis».
Kā viņa advokāts vairākkārtīgi griezos Latvijas Republikas Augstākajā tiesā, lūdzot jautājumu atrisināt, un atrisinājums ir ļoti vienkāršs – ja jau tas ir drošības līdzeklis, tad tiesa to jebkurā brīdī var atcelt. Neatcēla, lai gan tas būtu bijis tikai loģiski un saprotami.
Vai viņam režīms ir vieglāks? Gluži pretēji! Viņam režīms ir daudz bargāks un ierobežojumi daudz lielāki nekā tiem, kas saucas «notiesātie». Jo notiesātajiem ir daudz vairāk priekšrocību, un esošā progresīvā sodu izciešanas sistēma ir izveidota tā, ka šīs priekšrocības laika gaitā tikai palielinās. Bet Strancim spriedums nav stājies spēkā un viņam ir pilns visu ierobežojumu klāsts.
No Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas vadītājas Bruņinieces kundzes par nevienlīdzīgo attieksmi pret Stranci saņēmu pavisam interesantu atbildi: «.. nav pamata uzskatīt, ka P. Strancis šobrīd atrodas vienādos salīdzināmos apstākļos ar personām, kuras pašreiz izcieš sodu saskaņā ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu...».
Nezinu, kā iespējams izdarīt šādu secinājumu. Spriežot pēc atbildes – tikai formāli lasot likuma burtu un neiedziļinoties problēmas būtībā. Tur jau tā lieta, ka Strancis atrodas daudz sliktākos apstākļos nekā tie, attiecībā uz kuriem spriedums ir stājies spēkā!
– Valdošie politiķi savulaik pašpasludināja sevi par tiesiskuma nesējiem. Vai pēdējos gados tiesiskums ir uzlabots vai grauts?
– Grauts varbūt nav, bet grūti saskatīt to, kas izdarīts, lai uzlabotu. Jā, tiesas strādā raitāk. Bet, vai tas nav uz kvalitātes rēķina? Krimināllietās pierādījumu pietiekamības latiņa slīd uz leju. Žēl, ka bezatbildīgo tiesnešu dēļ pārmetumi jādzird arī tiem, kas savu darbu pilda godprātīgi. Tiesiskums neradīsies pats no sevis, ir jābūt personu atbildībai par to, ko viņas dara. Joprojām ir tā, ka tiesnesis var pieņemt jebkādu visabsurdāko lēmumu, bet viņam nekas par to nav, prokurors var sarunāt tiesu debatēs visādas muļķības, un arī nekādu seku. Taču ir cilvēki, kas no tā cieš.
Pēdējā laikā ir parādījusies kāda tendence, kas arī diezin vai apliecina tiesiskumu. Esmu novērojis, ka aizvien vairāk pie advokātiem nāk cilvēki, kas nav aizdomās turētie vai apsūdzētie, bet cietušie. Cilvēks neredz, ka valsts viņu aizstāvētu, ka būtu iespējams panākt taisnību tāpat vien – paļaujoties uz tiesu varu, paļaujoties uz prokuroru.
