Pieci audžubērni – visi savējie

Natālija, Mareks un Vitālijs pie Ivara un Rutas Zāģeriem pārcēlās no Rīgas. Everitu un Renāti piespēlēja Elejas bāriņtiesa. Pašu divi dēli jau lieli, bet Jaunsātu pagasta Kukšās visa saime dzīvo kopā.

Oficiāli – kā audžuģimene. Ikdienā – visi savējie.

Natālija vairākus gadus Zāģeru ģimenē bija vienīgā meitene. Ivars dikti sapņojis par meitiņu, arī jaunākais dēls Kaspars nopriecājies, ka beidzot māsiņa mājās. Tētis aiz laimes tā lutinājis meitēnu, ka pat kaimiņi sākuši aizrādīt, lai piebremzējot. Tagad vēl divi skuķēni klāt, Ivars abas dēvē par žagatām, jo tarkšķot bez apstājas. Jaunākā, Everita, koncertā no Laura Reinika neesot sabijusies, paprasījusi končas. Mazās vairāk turas pie mammas Rutas. Nu par luteklīti kļuvusi pastarīte Everita. Puikas ir patstāvīgāki un nerunīgāki, tikai par izdzīvošanas nometni kādu vārdu iestarpina. Vecākā, Natālija, stāv pie stenderes, uzmet aci visiem un laiku pa laikam palabo jaunāko brāļu un māsu teikto.

Trīs liekie plus vēl divi

Zāģeru ģimene ir viena no vairāk nekā 400 Latvijas audžuģimenēm. Ivars par katru no saviem bērniem var pateikt ko labu. Natālija ir līdere, labi mācās. Pati saka – negribu būt muļķe! Vitālijs no rīta pirmais lec augšā, lai tiktu uz skolu. Mareks arī cīnās par līdera lomu, jo ir vecākais no brāļiem. Abiem puikām ikdienā uzdots sanest malku. Renāte ir čakla – slota rokā – un taujā, kur jāslauka. Everita savukārt labi dzied un dejo. Abas jaunākās meitenes apmeklē mūzikas skolu. Ar trauku mazgāšanu gan ejot kā pa celmiem. Ruta tikai novelk: "Āāā..." Un smejoties krata galvu.

Kad pirms četriem gadiem Ivars un Ruta audzināšanā piekrita paņemt trīs vienas ģimenes bērnus, nemaz nav nojautuši, kas viņus sagaida. "Nebijām gatavi tam, ko saņēmām," atzīst Ivars. "Vai ta" varēja ienākt prātā, ka būs tik traki?" Pēc tam tomēr sasparojušies vēl diviem.

Bērniem ir arī īstās mātes. Viena cietumā, otra tikai vienu reizi meitenītes apmeklējusi. Audžuģimenes filozofija ir uz laiku bērnam dot ģimenes sajūtu. Viņu var atdot atpakaļ iepriekšējā ģimenē, ja vecāki labojušies, vai adopcijai. Jau vairākus gadus lielākā daļa – 34 procenti jeb 44 bērni – ir atgriezušies bioloģiskajās ģimenēs.

Elles dibenā

Audžutētis atceras – bija skaidrs, ka trīs bērnus neviens negribēs ņemt. Ne adoptēt, ne audzināt uz laiku. Atdotu bērnunamā. Zāģeri paņēmuši. Nu esot bērni kā bērni, bet līdz tam viņiem klājies vairāk nekā traki. Visu izstāstīt publiski nozīmētu darīt pāri bērnu interesēm, taču jau tas vien, ka mazie mitinājušies dārza būdā, nezinājuši, kāpēc zupā jāliek gaļa, ka tolaik desmitgadīgais meitēns vilcis dūmu trakāk nekā lielie, kāds no bērniem applaucēts ar ūdeni, cits – regulāri sists, liecina par viņu ikdienu. Lai Natālija atmestu smēķēšanu, to pašu izdarījis arī Ivars. Tagad meitenes atzīmes skolā nav zemākas par seši. Neba meitenes vaina, ka līdz 10 gadu vecumam viņa mācīties netika, tāpēc tagad apmeklē 4. klasi. "Pirmais pusgads bija tāds, ka likās – mēs ir elles dibenā tikuši. Trīs mežonēni, kas baidījās no cilvēkiem, muka stūrī. Vitālijs cirta durvis, ka logi bira, ja kas nepatika. Nolamāja mani visiem mātes vārdiem, par muļķi nosauca, uz skolu negāja, necēlās," atminas Ivars.

Jaunākajām meitenītēm savukārt bijis bail no visa – odiem, mušām, suņiem, ūdens. Neko tādu savā mūžiņā nebija redzējušas, ārā netika laistas. Tikko kāds pacēla balsi, abas slēpās kaktiņā. Nu jau visi peld, spēj tik pieskatīt, lepojas Ivars. Visi labi bērni, mums ir palaimējies, kaut reizēm visādi gadās – kā ikkatrā ģimenē, viņš priecājas par sešus līdz 14 gadus vecajiem audžubērniem. Mazās meitenes tikai gadu pusotru dzīvo ģimenē, Ivaram jau rēķini sāk jukt, jo visus uzskata par savējiem.

"Protams, esmu apmierināts, ka bērnus paņēmām," tagad rezumē Ivars.

No Rīgas uz laukiem

Ivars un Ruta ir rīdzinieki, bet pārcēlušies uz Tukuma rajona Jaunsātu pagasta Kukšām. Vasarās ņēmuši ciemos Irlavas bērnunama bērnus, lai pašu puikām Edgaram un Kasparam jautrāk. Tad nācis piedāvājums kļūt par audžuģimeni. Abi ar sievu gājuši vecāku kursos, mācījušies.

Tagad garlaicīgi nav ar tādu bariņu, smejas Ivars. Vasarās, kad bērni dzīvojušies nometnēs, māja likusies neierasti klusa. Vienu dienu to varējuši izturēt, pēc tam sākuši ilgoties. Vairāk bērnu gan pagaidām neplānojot ņemt, kaut piedāvāts. Tad jau dzīve būs kā armijā, audžutēvs purina galvu. Tagad katram varot pēdiņas pakutināt, ja laikus no rīta neesot piecēlies. Ivars pavelk uz zoba jauno paaudzi – iestādījuši trīsreiz vairāk nekā novākuši ražu, jo šiem prātā bijis tusiņš, nevis ravēšana. Sasēduši visi pieci uz spainīšiem un runājušies.

Ruta daždien veļas mašīnu darbinot divas trīs reizes dienā, lai visiem drēbes būtu tīras. Agrāk kopuši aitas un govis, bet vēlāk tikuši vaļā. Lielajiem bijis labs darbs, toties lopiņi neļāvuši visiem kopā izbraukt uz pasākumiem, atpūsties. Rutai nācies raut otru slodzi kūtī. Tagad gan domājot uz pavasari ieviest vistu saimi. Ģimene palikusi bez darba, jo Tukumā, kur līdz šim labi pelnījuši kokapstrādē, šis rūpals panīcis. "Divus mēnešus bijām šokā, jo gandrīz visa ģimene zaudējām darbu," neslēpj Ruta. Ivars rosīgi iespraucas sarunā: "Tik un tā kaut ko knibinājām. Varbūt tagad darbu atrast ir grūtāk, bet izeja vienmēr ir."

Viņš kursos apgūst aprūpētāja profesiju, pagasts solījis dot darbu, arī Ruta un viens no dēliem ir tā dēvētie simtlatnieki – saņem Eiropas stipendijas un strādā, nevis sēž mājās. Sieva jau kaļ plānus, kur mācīsies, kad šī stipendija beigsies.

"Atpakaļ uz Rīgu – nē!" sauc Ivars, bet Ruta šaubās – viņai esot dalītas jūtas.

Vai liela nauda?

Audžutētis par dzīvi nesūdzas. Naudas pietiekot, iztikšana esot, bērni arī labi. Ja vajagot, ar transportu izlīdzot kaimiņiem. Sava kapeika atlecot. Tā tikai no malas šķietot, ka audžuģimenes saņem lielu naudu. Piemēram, Vitālijam brilles izmaksājot 30 latu. Puika tās itin bieži pamanās sasist. Par mūzikas skolu abiem meitēniem jāmaksā, arī par pusdienām – līdz gada beigām 50 santīmu mēnesī katram, bet pēc tam būšot dārgāk. Ģimeni pieskata sociālais dienests un bāriņtiesa. Arī no Rīgas braucot. Tad zinu, ka gultas būs saklātas, gardi smejas tētis. Kaimiņos kopumā ir trīs audžuģimenes, cita citai izlīdzot ar bērnu pieskatīšanu.

Rīgas bāriņtiesā informē, ka valsts atbalsts audžuģimenēm paredz atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu 80 latu mēnesī neatkarīgi no ievietoto bērnu skaita; papildus tiek nodrošinātas bezmaksas psihologa konsultācijas un atbalsta grupas vienu reizi mēnesī; audžuģimenes saņem arī citus valsts noteiktos pabalstus, kas paredzēti ģimenēm ar bērniem; tiek sniegts informatīvais un metodiskais atbalsts. Turklāt 2010. gadā šo atbalstu audžuģimenēm plānots saglabāt līdzšinējā apmērā. Savukārt pašvaldības audžuģimenēm izmaksā pabalstu bērna uzturam, kā arī pabalstu apģērba un mīkstā inventāra iegādei (tas svārstās no 27 latiem līdz 180 latiem mēnesī par katru ievietoto bērnu). Vidējais šo pabalstu apmērs vasarā bija 105 lati mēnesī. Šiem pabalstiem diemžēl ir tendence samazināties.

Savukārt Rīgā deklarētās audžuģimenes mēnesī saņem no valsts 80 latu un ģimenes valsts pabalstu 8 latus par katru bērnu; no pašvaldības atlīdzību līdz 150 latiem par audžuģimenes pienākumu pildīšanu, pabalstu ap 135 lati katra audžubērna uzturam, apmēram 10 latu lielu pabalstu apģērba un mīkstā inventāra iegādei. Tātad viena audžubērna vajadzībām, piemēram, Rīga kopā ar valsti atvēl nepilnus 400 latus mēnesī.

***

UZZIŅAI

- 2009. gada 1. novembrī Latvijā bija 403 audžuģimenes un tajās uzturējās 678 bērni. Audžuģimeņu skaitam ir tendence pieaugt.

- 2009. gada 1. decembrī Rīgā bija 12 audžuģimenes. Tajās kopumā ievietoti 20 bez vecāku gādības palikušie galvaspilsētas bērni. Citur Latvijā 41 audžuģimenē ievietoti 77 Rīgas bērni.

- Vislielāko audžuģimenēs ievietoto bērnu skaitu – 24 procentus jeb 133 bērnus – veido Rīgas rajona bērni (t. sk. 88 Rīgas pilsētas pašvaldības bērni), Daugavpils rajona bērni – 83 (t. sk. 74 Daugavpils pilsētas pašvaldības bērni), Liepājas rajona bērni – 42 (t. sk. 36 Liepājas pilsētas pašvaldības bērni), Tukuma rajona bērni – 38 (t. sk. 18 Tukuma pilsētas pašvaldības bērni) un Jelgavas rajona bērni – 32 (t. sk. 17 Jelgavas pilsētas pašvaldības bērni).

- Audžuģimenē vienlaikus drīkst ievietot ne vairāk par trim bērniem, izņemot gadījumu, ja audžuģimenē ievieto brāļus un māsas. Kopējais bērnu skaits nedrīkst būt lielāks par 10 (tajā skaitā aizbildnībā esošie, adoptētie vai savi bērni).

- Audžuģimenes statusu var piešķirt rīcībspējīgiem laulātajiem (personai), ja vismaz viens no laulātajiem (persona) ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis un ja vismaz viens no laulātajiem (persona) ir vecumā no 25 līdz 60 gadiem. Ģimeni izvērtē bāriņtiesa.

- Ja 2008. gadā vēlmi kļūt par audžuģimeni izteica un audžuģimeņu apmācību beidza 57 ģimenes, tad šogad apmācības beigušas jau 78 ģimenes un līdz šā gada beigām pabeigs vēl 36 ģimenes.

- Lielākā daļa audžuģimeņu (45 procenti) izvēlas uzņemt vienu bērnu, 22 procenti – divus bērnus. Šobrīd 19 procentu ģimeņu uzņēmušas četrus un vairāk bērnus, savukārt trīs bērnus uzņēmuši 33 procenti audžuģimeņu.