Pēteris Apinis: Latvija veselības aprūpē nav demokrātiska valsts
Par veselības aprūpes problēmām Latvijā, par jomas žurnālu, kurš ir kvalitatīvākais Eiropā, – saruna ar Latvijas Ārsta galveno redaktoru Pēteri Apini, Latvijas Ārstu biedrības prezidentu un aktīvu publicistu.
– Gribu atgādināt, ka tieši pirms 20 gadiem kļuvāt par veselības valsts ministru – tā toreiz saucās šis postenis. Jūs arī bijāt tas, kurš ieviesa pacienta iemaksu. Tagad tā ir transformējusies par īstu sāpju naudu. Diez vai tāda bija jūsu sākotnējā iecere...
– Protams, nē. Reformu veicu 1995. gadā, taču vēl arvien uzskatu, ka viens lats (toreiz iemaksa bija 20 santīmu) pie ģimenes ārsta ir adekvāts maksājums. Tikai par to nevajadzētu rakstīt kvīti un sešas atskaites. Diemžēl šī korektā sistēma transformējusies par graujošu naudas raušanu, lai aizpildītu iestādes kasi. Ārstēšanās slimnīcā var iedzīt bankrotā jebkuru.
– Ir skaidrs, ka ar medicīnu viss nav tik labi, kā gribējās toreiz, kad sākām atjaunot savu valsti. Ministri nāk un iet, reformas turpinās, bet rezultātu nav. Cieš pacienti.
– Pilnībā esam aizmirsuši, kas medicīnā ir galvenais. Ministri, politiķi, ārsti un pacienti runā tikai par naudas trūkumu, modernām tehnoloģijām, zālēm vai celtniecību. Pēdējos gados nedzirdam, ka kāds domātu arī par pacientu.
– Kas ir galvenā problēma Latvijas veselības aprūpē?
– Manuprāt, pārāk lielā līdzmaksājuma, pacientu iemaksas, maksas pakalpojumu, paša apmaksātu medikamentu kopējā summa. Slimniekam jāapmaksā gandrīz puse no visas viņa ārstniecībā tērētās summas. Latvija veselības aprūpē nav demokrātiska valsts, jo ārstniecības, diagnostikas un rehabilitācijas izdevumi netiek sadalīti solidāri, bet paliek paša slimnieka problēma. Latvijā veselības aprūpei tērē vairāk naudas uz vienu iedzīvotāju nekā Igaunijā, kur daudz lielāka daļa ir solidāra. Man kā ārstam, protams, vairāk gribētos saklausīt ministrijas viedokli par veselu cilvēku, proti, par iespējami ilgāku veselības saglabāšanu. Bet mēs – tikai par naudu, par naudu... Tad rodas mistiskas shēmas, ko mūsdienās sauc par kvalitātes vadību, e-veselību, attīstības plānu, kas patiesībā ir naudas šķērdēšana un rosības imitācija. Tā, piemēram, zem kvalitātes vadības zīmes Veselības ministrija par četriem miljoniem Eiropas struktūrfondu naudas atkal ir nolēmusi sarežģīt mediķu dzīvi – izstrādājot lērumu dokumentu, veidlapu, kartīšu, talonu, ko katram ārstam aizpildīt elektroniskā un papīra formātā. Par pacientu šeit ir viena rūpe – ka tikai cilvēks noslēgtu līgumu ar savu aprūpes sniedzēju... Patlaban visās Eiropas valstīs, kurās līdzīga kvalitātes nodrošināšanas sistēma ir ieviesta, meklē veidu, kā no tās tikt vaļā. Šī sistēma nedomā par pacientu, nevienam slimais cilvēks neinteresē. Sistēmu interesē tikai aizpildīti papīri un tabulas. Kontrole – tikai pa papīra rindiņām. Ja dokumenti labi aizpildīti un pacients nomiris, Veselības ministrija ir laimīga – toties kvalitāte taču augstākajā līmenī... Medicīna jau nav vienīgā joma, kur politiķi izslēguši būtisko no sava skatpunkta. Arī Izglītības ministrija runā tikai par skolotāju algu reformu, bet pilnīgi neviens nepiemin, ka galvenais ir vesels un gudrs skolēns.
– Jūs runājat tā, it kā pats grasītos kandidēt uz Saeimu...
– Es uz Saeimu netaisos un partijās nestāšos.
– Kas būtu kardināli jāmaina, lai pacientu līdz nāvei nenospiestu šī papīru un naudas kāšanas sistēma? Konkrēti kādam vajadzētu būt likumam par veselības finansēšanu? Kā vērtējat esošo?
– Tas likums nav pat klibs ar divām kājām. Vienas kājas, proti, korektas naudas sadales un izlietošanas, likumā nav vispār. Līdz ar to Ministru kabinets katru gadu seškārt maina noteikumus, pēc kādiem nauda sadalāma. Tā ir vairāk nekā 1000 lappušu bieza grāmata bez struktūras un noteikumiem, ko nav izlasījuši pat paši sastādītāji. Manuprāt, finansēšanas principiem jābūt aprakstītiem Ārstniecības likumā, kas aizņemtu divas lappuses. Būtu jāgarantē noteikts naudas procents neatliekamajai palīdzībai, primārajai aprūpei, veselības saglabāšanai, rehabilitācijai – proti, tām jomām, ko politiķi neredz un vienmēr atstāj pabērna lomā.
Visu interviju lasiet 13. jūnija Neatkarīgās Rīta Avīzes izdevumā.