Ventspils ārstes Ineses Pīpiķes pratināšana un vazāšana pa tiesām tāpēc, ka viņa sniegusi pacientam medicīnisko palīdzību, ir juridiski nepamatota darbība, kura var izraisīt arī starptautisku rezonansi – iztirzājot varas attieksmi pret ārsti tā dēvētajā Lemberga krimināllietā, norādīja zvērināts advokāts Aldis Alliks un Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis.
A. Alliks, kurš iepriekš bija viens no aizstāvjiem t.s. Lemberga krimināllietā, uzsvēra: «Pratināt ārstu par viņa sniegtu profesionālu palīdzību apsūdzētajam ir tikpat nepieļaujami, kā pratināt advokātu sakarā ar apsūdzētajam sniegtu juridisku palīdzību vai garīdznieku sakarā ar to, ko apsūdzētais viņam sastāstījis grēksūdzes laikā. Protams, es nerunāju par tādiem gadījumiem, ja ārsts, advokāts vai garīdznieks paši kaut ko sagrēkojušies – tad viņiem labāk vispār paklusēt, lai nāk kas nākdams, nevis censties novelt atbildību uz kādu citu. Tātad ārstu varētu pratināt tikai tādā procesā, kas ierosināts par viņa paša pieļautiem pārkāpumiem, vai arī par apstākļiem, kas nav saistīti ar viņa profesionālo darbību.»
Atbildības latiņa
Advokāts atgādināja, ka, veicot procesuālās darbības, ir jābūt likumīgam pamatojumam: «Gan apsūdzības uzturētājiem, gan arī aizstāvjiem tiesā ir tiesības lūgt uzaicināt un nopratināt kā lieciniekus tādas personas, kuras gan ir, gan arī nav pratinātas pirmstiesas procesā. Taču būtiski ir atcerēties, ka ne līdz tiesai, ne arī tiesā nav pieļaujams tāpat vien aiz gara laika vai uz labu laimi aicināt un pratināt jebkuru cilvēku par jebko. Apsūdzēto vēl var saprast, ja viņš, uzskatīdams, ka kādas personas liecība var palīdzēt apsūdzības atspēkošanā, lūdzis aicināt uz tiesu kādu liecinieku, bet izrādījies, ka tam jēgas nekādas nav bijis. Taču prokuroram tā atbildības latiņa ir daudz augstāka un ir pienākums labi padomāt, pirms kaut ko dara – jo prokurors pārstāv valsti un ir pakļauts likumam, nevis kādām iegribām vai acumirkļa izmisumam. Turklāt liecinieka pratināšanai noteikti jābūt saistītai ar izskatāmo krimināllietu, nevis personiskiem, sadzīviskiem vai filosofiskiem aspektiem – teiksim, «vai jums patīk tas apsūdzētais kā cilvēks vai kā vīrietis?». Vai arī «kā jums liekas – ir vai nav šitais apsūdzētais pēc izskata spējīgs kaut ko sliktu kādreiz izdarīt?». Nē, jāprasa ir par tādiem faktiem un apstākļiem, kuri vai nu kārtīgi sacementē apsūdzību, vai arī sarauj to gabalos un izkaisa vējā. Neatceros, ka konkrētajā krimināllietā kāda ārste būtu sniegusi liecības par faktiem un apstākļiem, kuriem būtu jebkāda nozīme saistībā ar apsūdzībām. Turklāt apsūdzētā ārstējošais ārsts – tā jebkurā kriminālprocesā ir persona ar īpašu statusu. Ārsts var pats vispār atteikties liecināt, jo apsūdzētajam sniegtā medicīniskā palīdzība ir profesionāla rakstura noslēpums. Vai arī apsūdzētais var iebilst pret to, ka tiek pratināts viņa ārsts par sniegto medicīnisko palīdzību. Jebkurā no šādiem gadījumiem tiesai nāksies ārsta pratināšanu pārtraukt.»
Atriebību grūti pierādīt
Vaicāts, vai advokāts savā praksē ir sastapies ar to, ka prokurori atriebjas ārstam par palīdzības sniegšanu aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, A. Alliks atbildēja: «Līdz šim savā praksē neesmu saskāries ar tādām šausmām, ka prokurori censtos izrēķināties ar ārstiem par medicīniskas palīdzības sniegšanu aizdomās turētajiem. Jāatceras arī, ka ne ārstam, ne kādam citam nav patīkami, ka viņu vazā pa tiesām. Ceru, ka prokuroru vai citu procesa virzītāju atriebība jeb ieriebšana vismaz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vairs nevienam ārstam nav bijis jāpiedzīvo. Agrāk, okupācijas laikā, jebkurš ar varu apveltītais varēja atriebties. Tomēr jāatceras arī šodien – policistam un prokuroram ir ļoti liela vara, un nekāda indulgence nepienākas tādam, kurš to izmanto nelietīgi. Ja kāds tīšām vai neapzināti pārkāpj robežu, aiz kuras amats un vara tiek izmantota nevis tiesiskiem mērķiem, bet cilvēcisko vājību apmierināšanai, visas sabiedrības interesēs vajadzētu mudīgi tikt vaļā no tāda speciālista – lai arī cik daudzos citos gadījumos viņš būtu labus rādītājus savam priekšniekam parādījis. Protams, grūti jau kādam nelietim ar uzplečiem kaut ko pierādīt – allaž jau var pateikt, ka viņš taču, redz, strādājis, cik spēka, naktis negulējis, visādas ienākušas ziņas pārbaudījis, neko svarīgu garām nav gribējis palaist, un tamlīdzīgas blēņas. Objektīvi jau tikai tad, ja aizdomas radušās vairāk nekā vienreiz, var sākt domāt – pag, pag, šitāds censonis taču ir lielāks kauns prokuratūrai nekā, teiksim, kāds cienījams, augsti profesionāls prokurors, kurš savu auto aplam novietojis.»
Ārstiem mēdz atriebties
Savukārt P. Apinis atzina, ka varas atriebšanās ārstiem par to, ka viņi snieguši medicīnisko palīdzību nepareizām personām, ir «21 gadsimta problēma. Tur, kur notiek kaut kāda viļņošanās vai politiskas aktivitātes, tur mēģina iesaistīt medicīnu. Mans draugs Ukrainas Ārstu biedrības prezidents Olegs Musī nesen tika divas reizes apcietināts tikai par to, ka sniedza medicīnisko palīdzību demonstrantiem. Viņš ir anesteziologs – tāpat kā es. Anesteziologi vislabāk spēj sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Pieļauju, ka Ukrainas varas iestādes jutās ļoti pārsteigtas, kad saņēma no visas pasaules komentārus par kolēģa arestu. Pēdējā gada laikā arī Turcijā tika apcietināti vairāki ārsti par medicīniskās palīdzības sniegšanu demonstrantiem, kuri protestēja pret lielveikala uzcelšanu. Protestētājus policija izgaiņāja ar stekiem. Kur steki, tur cietušie. Mani kolēģi sniedza palīdzību cietušajiem un tika apcietināti. Pēc tam gan Turcijas premjerministrs Redžeps Tajips Erdogans viņus vienu pēc otra izlaida no cietuma. Kad notika protesti Gruzijā, mans kolēģis profesors par palīdzības sniegšanu nokļuva cietumā pie abām varām, jo bija pamanījies vienmēr palīdzēt nepareizām pusēm. Kā rokās ir vara, tā šo varu vienmēr izmanto. Āfrikā ārstiem klājas vēl smagāk. Angolā, mainoties varām, tika nošauti 46 ārsti. Nespējot tikt galā ar savām problēmām, vara mēģina represēt tos, kuri protestētājiem sniedz palīdzību. Visi metās palīgā Ukrainas Ārstu biedrības prezidentam. Ja kādu ārstu, kurš ir sniedzis palīdzību, represē, pārējie kolēģi viņu aizstāv. Es, protams, negribētu, ka arī mēs sāktu saņemt vēstules no Briseles, kur tiktu jautāts, kādēļ jūs apspiežat to vai citu ārstu par to, ka viņš kādam sniedzis palīdzību, un man ir pilnīgi vienalga, kuram. Ja ārstu par palīdzības sniegšanu sāk represēt, ieslēdzas starptautiskā solidaritāte, un tas konkrētajai valstij ir ļoti nepatīkami.