Afganistānā kritušajiem top piemineklis

Kā ik gadu, arī šogad 15. februārī Rīgā, Klusajā dārzā, pie piemiņas akmens Afganistānas karā kritušajiem Latvijas dēliem godināja Afganistānas karā (1979–1989) kritušos.

12. aprīlī šajā Latgales priekšpilsētas parkā plānots atklāt pieminekli ar 63 kritušo Latvijas iedzīvotāju vārdiem un uzvārdiem. Tajā būs iekalts arī 64. uzvārds – vienīgajam bezvēsts Afganistānā pazudušajam karavīram.

Piemiņas pasākumu organizē Latvijā dzīvojošo Afganistānas kara un citu militāro konfliktu veterānu asociācija. Tās valdes priekšsēdētājs Gunārs Rusiņš Neatkarīgajai atzīst, ka valsts attieksme pret šī kara upuriem, par kādiem var uzskatīt toreizējos obligātā dienesta karavīrus, ir mainījusies. «Kopš 1998. gada, kad izveidojām šo asociāciju, pamazām pret šo cilvēku kategoriju ir labestīgāka attieksme. Neteiktu, ka no valsts vispār nav iejūtības, bet risinājuma gan nav!» viņš noteic. Iepriekšējais prezidents Valdis Zatlers salauzis ledu, sūtot uzmundrinājuma vārdus Afganistānas karu izgājušajiem. Tāpat rīkojies arī Valsts prezidents Andris Bērziņš.

Pazudušo turpina meklēt

Pirms 25 gadiem, 1989. gada 15. februārī, bijušās PSRS karaspēks tika izvests no Afganistānas, tāpēc šajā dienā tiek pieminēti visi kritušie Afganistānas karā un citos militārajos konfliktos, kuros bijušās PSRS armijas sastāvā tika iesaistīti Latvijas iedzīvotāji. Afganistānas karā tika ierauti 3640 Latvijas iedzīvotāji, no tiem 63 karā krituši, 177 guvuši dažādas pakāpes ievainojumus, kuru dēļ kļuvuši par invalīdiem, un viens pazudis bez vēsts. «Periodiski Afganistānā atrod kādas mirstīgās atliekas un identificē tās. Bezvēsts pazudušā puiša vecāki ir miruši, bet brāļa asins analīzes divas reizes nosūtītas uz Maskavu,» stāsta G. Rusiņš. Ir atlicis tikai gaidīt.

Vairs netic

G. Rusiņš pieļauj, ka medicīniskā palīdzība un rehabilitācija būtu vajadzīga apmēram 3000 cilvēkiem Latvijā, bet precīzu skaitli nosaukt nevar dažādu iemeslu dēļ. Vispirms jau tāpēc, ka nav precīzas uzskaites. «Kad man to prasa, es nevaru atbildēt,» viņš ir atklāts. Asociācijā, ieskaitot reģionus, darbojas apmēram 700–800 biedru. Kad cilvēkus aicina iestāties asociācijā, daudzi atbildot – cik ilgi var tikai runāt? 1969. gadā dzimušie bija vieni no pēdējiem karavīriem, kuri izgāja no Afganistānas. Šogad viņiem būs tikai 45 gadi. «Nevaru pateikt, cik no viņiem sirgst ar psihiskiem traucējumiem, cik aizsaulē aizgāja, paši sev pieliekot rokas,» noteic G. Rusiņš, kurš armijā tika iesaukts 1979. gadā un pusotru gadu karoja Afganistānā.

«Kopš kara sākuma ir pagājuši 35 gadi, tiešām, cik var uzmundrināt cilvēkus?» viņš daļēji piekrīt skeptiķiem. «Mēs piedzimām nepareizajā laikā un nepareizajā vietā, mēs nevarējām apiet dienestu, nevarējām nepildīt pavēli Afganistānas kara laikā. Es nezinu, kas notika ar tiem, kuri uzdrošinājās nepildīt pavēles. Iespējams, viņi sen nav starp dzīvajiem. Cilvēki ir izgājuši kara šausmas, viņus nevar atstumt un pateikt – tā nav mūsu darīšana, lai atbildību uzņemas Krievija. Mēs te piedzimām un uzaugām. Saprotu, ka Černobiļas avārija bija visas pasaules drauds, bet Afganistānas karš skāra arī Latviju. Nav liela šo cilvēku grupa, lai neparūpētos par viņiem.»

Gaida palīdzību iespēju robežās

Asociācijas vadītājs teic, ka afgāņi neprasa materiālos labumus un oficiālu veterāna statusu. Pietiktu ar cietušo statusu. Viņiem nepieciešama medicīniska palīdzība un rehabilitācija iespēju robežās. Pēdējos divus vārdus G. Rusiņš īpaši uzsver.

Kādu laiku Stopiņu pagasts noteicis nekustamā nodokļa atlaidi 25 procentu apmērā Afganistānas kara veterāniem, bet nu vairs ne. Latvijas dzelzceļš ir bijis pretimnākošāks, un toreizējiem obligātā dienesta karavīriem apmaksāja divu nedēļu papildu atvaļinājumu. Vairākus gadus no Krievijas tiek saņemtas bezmaksas ceļazīmes uz sanatorijām Latvijā. Šogad bijušajiem karavīriem piešķirtas 12 ceļazīmes. Puse no summas jāpiemaksā vien algotņiem (virsniekiem un citiem, kuri saņēma atalgojumu).

Latvijā turpina dzīvot Afganistānas karu izgājušie Krievijas pilsoņi. Uz G. Rusiņa vēstuli par Krievijas sociālo atbalstu šiem cilvēkiem Krievijas vēstniecības atbilde bijusi: lai brauc dzīvot uz Krieviju, saņems visu.

2009. gadā asociācija vērsusies ar lūgumu valsts institūcijās. Ekonomikas un Labklājības ministrija palīdzēt nav varējušas – krīze taču. Ministrijas ierosinājušas, lai Tieslietu ministrija meklē risinājumu, kādu statusu piešķirt šai cilvēku kategorijai, lai viņi saņemtu sociālās garantijas. «Pašlaik viss gaisā karājas,» secina G. Rusiņš.

Viņš piekrīt, ka pašlaik Latvijas valsts atbalstu varētu bremzēt 1991. gada līgums, ar kuru Krievija kļuva par visu PSRS lietu mantotāju, un arī Afganistānā karojošie palika Krievijas atbildības zonā. «Nevajag izdomāt jaunu veidu, vajag tādu pašu sistēmu kā černobiliešiem, lai veiktu uzskaiti,» ierosina G. Rusiņš.

Lietuvā afgāņiem piešķirts represēto statuss, viņi ātrāk iet pensijā un saņem piemaksu. Bet – Lietuvā Afganistānas karavīru vidū nebija nepilsoņu, un tas ir būtiski.