Sajusties Latvijā kā "savējiem"
Mīlestībai nav robežu un tā nešķiro cilvēkus pēc ādas krāsas vai valodas īpatnībām. Latvijā to redzam īpaši spilgti, jo vēsturiski Latvija ir bijusi krustpunkts, kurā saduras un saplūst dažādas nacionalitātes.
Arī šobrīd, katru gadu uz dzīvi Latvijā pārceļas aizvien vairāk jaukto ģimeņu, kuras saviem spēkiem cenšas adaptēties mūsu klimatiskajiem, sociālajiem un savstarpējo attiecību likumiem.
Madina ir jauna sieviete, kas nāk no Abhāzijas – nelielas valsts starp Krieviju un Gruziju, netālu no Sočiem. Tur, Madinas vārdiem runājot, cilvēki ir atvērtāki un sarunas – daudz skaļākas, nekā Latvijā. Vēl dažus gadus atpakaļ Madinai nebija ne jausmas, ka mīlestība liks viņai pamest visus iesāktos darbus un pārcelties uz dzīvi Latvijā: «Pirms diviem gadiem mans vīrs, kura dzimtene ir Latvija, mani pirmo reizi atveda uz Rīgu, un mēs uzreiz palikām šeit dzīvot. Pirmais iespaids bija ļoti pozitīvs, Rīgā ir ļoti kulturāla mierīga atmosfēra, un man tas patīk. Tomēr iedzīvoties jeb integrēties jaunā valstī nav nemaz tik vienkārši. Pirmā problēma, ar ko saskaras cilvēks, uzsākot dzīvi citā valstī, ir nostaļģija un ilgas pēc dzimtenes – brīžiem tik ļoti gribās kaut uz nedēļu aizbraukt mājās... Tad rodas nervozitāte, jo svešā valstī sajūta ir kā uz citas planētas – tu nezini, ko vispār darīt, kā runāt, kā risināt lietas – rodas tāda bezspēcības sajūta. Radinieki vai draugi man varēja dot tikai tādus padomus, kas noderētu manā dzimtenē. Šeit ir cita mentalitāte, tradīcijas, kultūra, un man nebija, kam paprasīt padomu. Tā kā savus pirmos gadus Latvijā es audzināju bērniņu, tad sanāca, ka es visu laiku viena sēdēju mājās, risināju sadzīves problēmas un neiepazinu ne cilvēkus, ne pilsētu».
Trešo valstu pilsoņiem nodrošina psiholoģisku atbalstu
Veiksmīgas sagadīšanās dēļ Madina nokļuva projektā «Darbosimies kopā», kas sniedz atbalstu trešo valstu valstspiederīgiem – cilvēkiem, kuri dzimuši ārpus Eiropas Savienības – lai mazinātu viņu sociālo izolēšanos, veicinātu pieņemšanas sajūtu latviskā vidē un pilnvērtīgu piekļuvi sociāliem pakalpojumiem. Projektu realizē nodibinājums «Sociālo pakalpojumu aģentūra» ar Eiropas trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda atbalstu un tā ietvaros jauktajām ģimenēm tiek nodrošināti dažādi atbalsta pasākumi – psihoterapeitu konsultācijas, mentoru pakalpojumi, atbalsta grupas, izglītojoša nometne un ekskursijas. Madina teic, ka dalība projektā viņai ir palīdzējusi izkļūt no ļoti grūta perioda. Pirmkārt, projekts devis iespēju iziet no savas «komforta zonas», iziet no mājas – ieraudzīt gaismu, cilvēkus, pilsētu. Diskusijas un aktivitātes atbalsta grupās deva iespēju uzzināt, kāda ir citu trešo valstu valstspiederīgo integrācijas pieredze Latvijā, izprast latviešu mentalitāti, dzīvi Latvijā, kā arī attīstīt savas prasmes risināt konfliktus un nenobīties grūtību priekšā. Savukārt, projekta psihoterapeits kļuva par Madinas gudro padomdevēju, kā risināt dažādas privātās dzīves situācijas – ko teikt, kā rīkoties un izturēties, lai cilvēki Latvijā viņas teikto uztvertu pareizi. «Psihoterapeita konsultācijas man dvēselē iedeva tādu mieru. Esmu iemācījusies, kā komunicēt ar cilvēkiem, kļuvusi atvērtāka, un, šķiet, ka arī apkārtējie cilvēki ir kļuvuši atvērtāki pret mani, citādāk izturas. Pie mums dzimtenē saka – cilvēks ir kā zāles, viņš palīdz ar vārdiem. Mums, atbraucējiem, nebūt nevajag, lai mums celtu jaunas mājas – mums vajag šo siltumu un atbalstu – sajūtu, ka mēs neesam vieni. Un tieši tikšanās ar cilvēkiem, dalīšanās pieredzē ir tas, kas visvairāk nepieciešams, nonākot jaunā valstī. Tagad, pēc projekta, arī es varu lepni teikt: man Latvijā jau ir savs paziņu loks!»
Aleksandras stāsts – 16 gadus dzīvoju Latvijā, bet jutos kā svešiniece
Aleksandra ir dzimusi Ukrainā, bet Latvijā viņa dzīvo jau sešpadsmit gadus. Līdz šim viņai nav bijusi izteikta vēlme iepazīt Latviju vai veidot draudzīgas saites ar latviešiem. «Latvijā ir arī tādi cilvēki, kas šeit nodzīvojuši piecdesmit gadus un tomēr jūtas kā svešinieki, kā «citi» cilvēki,» stāsta Aleksandra. «Un tur lielu faktoru spēlē masu mediji, kas izdara spiedienu un no visām pusēm piegādā negatīvu informāciju. Cilvēki ir noslēgušies – viņi netiekas ar citiem, neiet uz Dziesmu svētkiem vai publiskiem pasākumiem, jo uzskata, ka tas nav priekš viņiem. Arī es tā agrāk domāju, bet mana attieksme pēc projekta ir izmainījusies, esmu sākusi daudz lojālāk izturēties pret Latviju, kļuvusi atvērtāka, vairāk komunicēju un katrā iespējā meklēju «plusus». Ja agrāk es risināju krustvārdu mīklas krievu valodā, tad tagad to daru latviešu valodā! Bērni brīnījās, kas ar mani notiek, kad es pirmo reizi dzīvē skatījos filmu latviešu valodā. Kopā ar savu projekta mentoru, sāku apgūt un praktiski pielietot latviešu valodu. Turklāt, projektā mēs uzzinājām daudz jauna ne tikai par Latvijas kultūru, bet arī par citām pasaules valstu kultūrām, tā kā, manuprāt, ir paveikts daudz lielāks uzdevums – savā starpā ir satuvināti cilvēki no dažādām nācijām.»
Aleksandra dalībai projektā bija pieteikusies ar minimālām ekspektācijām – domāja vienkārši aiziet paskatīties, kas tur īsti notiek un, varbūt, gūt arī kādu vērtīgu pieredzi. Bet, izrādījās, ka projekta rezultāti ir pārsnieguši visas Aleksandras cerības. Dzīvot svešā valstī bez draugiem, radiem un dzimtenes ir ļoti grūti, jo paziņu un draugu loks ir ierobežots, katrs cīnās ar savām problēmām vienatnē. Tādēļ viens no svarīgākajiem projekta ieguvumiem ir jauna draugu un paziņu loka iegūšana, ar kuriem tagad var tikties, sazināties un dalīties pieredzē. Aleksandra teic, ka tikšanās reizes atbalsta grupā likušas viņai augt – iepazīt un pieņemt dažādas nacionalitātes cilvēkus, interesēties par valsti, kurā viņa dzīvo, kā arī attīstīties intelektuāli, iemācīties veltīt laiku sev. «Projekts man atvēra acis uz pilnīgi visu. Grupu diskusijas deva iespēju tikties ar cilvēkiem, runāt par savām problēmām, apgūt konfliktu risināšanu. Ja agrāk es uz problēmām aizvēru acis, tad tagad es viņas risinu. Bet, atklāti sakot, arī problēmas ir pazudušas pašas no sevis, jo psihoterapeita konsultācijas man ļoti palīdzēja uzlabot manu pašvērtējumu – ir notikušas lielas izmaiņas, es zinu savu vērtību un nebaidos no grūtībām. Tagad esmu daudz atvērtāka – pret cilvēkiem izturos mierīgāk un maigāk, esmu sākusi vairāk mīlēt cilvēkus un jūtu, ka tas izraisa tieši tādu pašu atbildes reakciju – cilvēki tiecas ar mani vairāk komunicēt, es jūtos vajadzīga un novērtēta.»
Veicina iekļaušanos latviskā vidē
Viena no realizētā projekta aktivitātēm ir saistīta ar dažādu izglītojošu un izklaides pasākumu organizēšanu jauktajām ģimenēm un viņu atvasēm. Projekta dalībnieki ar lielu entuziasmu stāsta, cik bagātinošas un interesantas bijušas ekskursijas pa Latviju, orientēšanās spēles Rīgā, kopā sanākšanas pikniki un nometne, kas sniedza iespēju būt kopā ar latviešiem un iepazīt Latvijas kultūru un tradīcijas no pozitīvās puses. Projekta dalībniekus latviešu mentalitāte katru uzrunāja citā veidā – kāds bijis pārsteigts, beidzot paceļot galvu uz augšu un atklājot jūgendstila burvību, vēl kāds – par latviešu talantu dziedāt vairākās balsīs un spēju svinēt un priecāties, citi ir sajūsmā par latviešu pirts rituāliem vai iespēju dejot tautas dejas kopā ar latviešiem. Kā teic projekta dalībniece Aleksandra, jaunā valstī cilvēks nedrīkst palikt viens un ieslēgties savā dzīvoklī: «Vajag iet uz muzejiem, iesēsties mašīnā un braukt ekskursijās, lai iepazītos ar Latviju «no iekšpuses». Nekādā gadījumā nedrīkst pievērst uzmanību negatīviem cilvēkiem, komentāriem vai ņemt visas negatīvās lietas uz sevi. Katrā nācijā ir gan slikti, gan labi cilvēki, un nedrīkst asociēt kādu negatīvu pieredzi ar visu nāciju vai tautu. Jo vairāk tu pats pret visu attieksies ar laipnību un labestību, jo labākas lietas nāks atpakaļ.»
Šī publikācija ir veidota ar Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda atbalstu.
Par publikācijas saturu atbild nodibinājums «Sociālo pakalpojumu aģentūra».
Projektu 75% apmērā finansē Eiropas trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonds un 25% ir valsts budžeta līdzekļi.