Galerijā Māksla XO atklāta Jura Petraškeviča darbu izstāde džīpīes, kas būs aplūkojama līdz 14. februārim.
Sākumā ir līnija
Jura Petraškeviča izstādi veido smalki tīkloti lielizmēra un nelielāki ogles un pasteļu zīmējumi. Tās nosaukumā džīpīes ir it kā nesakarīgs burtu virknējums, kas tomēr fonētiski rada asociāciju ar pasaules tīmekļa norādītu, kontrolētu iespējamās atrašanās vietu. «Atmiņu un pieredzes gravitācija sniedz apjēgu par atrašanos konkrētā vietā un laikā, veido savdabīgus personīgas laiktelpas ieliekumus, padarot tos unikālus un daudzdimensionālus. Šīs deformācijas labi jaušamas koordināšu tīklojuma retinājumos un sabiezinājumos, un, kaut vietumis struktūras un pustoņu abstraktās modulācijas pārtop pamanāmākos, konkrētākos tēlos, nomaļus vērotājam tās bieži var palikt nenolasāmas un neizskaidrojamas. Šī iemesla dēļ gan zīmējumu tapšanā, gan to apjēgā izšķiroša nozīme ir laikam. Tajos ieaustais vēstījums atšķirīgs, vai uz to lūkojas vērīgi, vai garāmejot, no tālienes vai tuvumā,» saka Juris Petraškevičs.
Darbi ir ne tikai apjomīgi, bet arī ļoti smalkā tīklojumā veidoti un, iespējams, var radīt maldīgu domu, ka māksliniekam ir bijis daudz brīva laika, lai varētu radīt tik skrupulozus darbus. Juris Petraškevičs pasmaida, ka brīvā laika bijis salīdzinoši maz, turklāt viena lieta esot fiziski izzīmēt, bet diezgan daudz laika pavadīts, «vienkārši domājot, vienkārši dzīvojot tajā vidē - ogles zīmējumu vidē». Kopš mākslinieka iepriekšējās izstādes pagājuši jau pieci gadi, turklāt tajā tika izstādītas gleznas. Juris Petraškevičs atzīst, ka viņu «vienmēr interesējis kaut ko darīt drusku savādāk», tāpēc arī daudz ko ir izmēģinājis. «Tas jau ir interesantais - censties darīt savādāk. Jā, šoreiz ir cits, ja tā var teikt, medijs, bet es jau tas pats vien esmu.» Darbi, kas aplūkojami šoreiz, sākušies nevis ar ideju par izstādi, bet ar mēģinājumu «strādāt ar līniju un struktūru». Juris Petraškevičs: «Man patīk komponista Džona Keidža domas par skaņu - par to, ka skaņa neveido stāstu, vienai skaņai nav jābūt kaut kādās attiecībās ar citu skaņu, ka skaņa pati par sevi ir stāsts, vērtība un jēga. Es vienkārši priecājos par to, ka sākumā ir tikai līnija un kādā veidā līnija klājas uz papīra. Tā ir spēle ap līniju, ap lauku, tad ienāk krāsa, tad ar plaukstu ej pāri darbiem, un plauksta ir melna... Man nav pašmērķīgas vēlēšanās vizualizēt konceptu. Un nosaukums izstādei nāca pēc tam, turklāt bija vairāki varianti. Džīpīes es izvēlējos tāpēc, ka man ir svarīgas attiecības ar laiku un ar vietu. «Džīpīes» ir maziņš aparātiņš, kurā es varu nolasīt vietu, kurā atrodos, tehniski - mēs katrs individuāli tiekam koordinēti, es varu sekot līdzi tam, kur es fiziski atrodos, bet tas, ko es domāju, un tas, kā es domāju, ir tikai manī, tas nav vadāms, tas nav kontrolējams. Šajā ātrajā laikā, kad viss nemitīgi kustas, ir svarīgi pavadīt laiku vērojot un iedziļinoties, tas man pašam šķita interesanti. Tas ir līdzīgi kā bērnam vēlme un prieks lēkāt pa peļķi - tas nav izskaidrojams, nav pamatojams. Darbos nav izdomāta koncepta, visādā ziņā man būtiska ir iekšējas brīvības sajūta, tur nav noteikumu.»
Mainīt, lai atklātu jauno
Ilgus gadus Jura Petraškeviča vārds tika saistīts ar izdevniecību Neputns, kurā viņš bija galvenais mākslinieks. «Man svarīgi kaut ko mainīt, man patīk jaunais, man patīk atklāt, man patīk būt radošam savās izpausmēs. Radošam nozīmē dzīvot dzīvi pēc savas izvēles, proti, priecāties par dzīvi, priecāties par to, ko dari, ļauties tai brīvībai, ko sniedz iespēja pašam kaut ko veidot. Biju starp tiem, kas veidoja Neputnu, tajā biju iekšā dziļi un biju tur ilgi, tas man bija ļoti nozīmīgs posms, kurā pie daudz kā esmu strādājis, daudz ko mācījies, bet tagad ir citādāk. Tagad mana uzmanība vairāk pievērsta studentiem,» atzīst Juris Petraškevičs, kurš jau vairākus gadus ir arī žurnāla Rīgas Laiks galvenais mākslinieks. Darbs ar studentiem, kas no pasniedzēja prasa nesavtīgu došanu, vienlaikus arī esot liels ieguvums pašam, jo pretī saņem studentu jaunības enerģiju, skatījumu uz dzīvi, pārgalvību... «Katru gadu nāk jauni studenti, absolventi sāk iet paši savus ceļus. Un sāk «elpot pakausī», un arī tas ir tik brīnišķīgi, jo, lai arī tā ir sava veida konkurence, es to tā neizjūtu. Darbs ar studentiem nav kā skolā, kad jāiet klases priekšā un jāmāca, darbs ar studentiem ir sarunāšanās, un būtībā es tik daudz iegūstu no jaunajiem cilvēkiem, tas ir ļoti rosinoši. Īpaši man patīk tādi, kas strīdas pretī, kuriem ir savs funktieris, kuri ir dulli, kuri nebaidās izteikt savu viedokli un ir arī spējīgi to aizstāvēt. Pedagogu darbā svarīgi ir sarunāties. Man liekas, ka svarīgi ir nemācīt patiesību, bet rosināt domāt, nonākt pašam pie savas patiesības. Nav jau jāpanāk viens konkrēts rezultāts, tieši otrādi - jāveicina daudzveidība.»
Iespējas izmantot un neizmantot
«Protams, es sekoju līdzi aktuāliem notikumiem, bet galvenais jau ir tas, kā pats jūties, kā pats dzīvo, ko pats dari. Cilvēks pats veido savu realitāti,» atzīst Juris Petraškevičs un piebilst, ka viņa ikdiena jau daudz neatšķiras no citu cilvēku ikdienas. «Esmu optimists, man arī patīk optimistiski cilvēki. Es daudz lasu grāmatas, klausos mūziku, kādreiz iedzeru vīnu, eju uz izstādēm, skatos, ko citi izdarījuši, jo tas man ir ļoti svarīgi. Cik iespējams, es mēģinu kaut kur braukt, skatīties izstādes,» kodolīgi saka mākslinieks. Jau esot ieplānots brauciens uz Venēcijas biennāli, arī uz Stokholmu, kur februārī Modernās mākslas muzejā tiks atklāta Belgradā dzimušās un Ņujorkā dzīvojošās leģendārās performanču mākslinieces Marinas Abramovičas darbu retrospekcija, kas būs pirmā apjomīgā retrospekcija Eiropā. Labas mākslas baudīšana sniedzot milzīgu dopingu, tāpēc māksliniekam gribētos, lai šādu iespēju būtu daudz vairāk. Un tieši iespēju šobrīd esot daudz. «Pasaule ir vaļā, visi var visur braukt, jo īpaši jaunieši - aizbrauc, atbrauc, aizklīst, atklīst... Esmu laimīgs par to, ka pasaule ir vaļā. Tā ir viena no iespējām, turklāt ārkārtīgi būtiskām. Esmu piedzīvojis laiku, kad tādu iespēju ceļot pa pasali nebija, varējām vien ar nakts vilcienu aizbraukt līdz Tallinai un atpakaļ. Šobrīd es varu izvēlēties punktu, kur es gribu būt, man šī iespēja ir, es varu par to domāt, tam gatavoties, to veikt, un tas nenozīmē, ka man tas noteikti jāizdara, bet iespēju ziņā es jūtos brīvs.»
No Jura Petraškeviča trim bērniem divi dzīvo Latvijā, bet vecākā meita ar ģimeni - Stokholmā. «Katram sava izvēle. Tā jau ir tā dzīve! Ir tik kolosāli, ka uz Ziemassvētkiem sabrauc visa ģimene, un tad kopā ir četras paaudzes - vecvecāki, vecāki, bērni, mazbērni. Visi mani bērni ir mūziķi, tad mums ir muzicēšana un dziedāšana. Neesmu dziedātājs, bet tāpat jau mani pavelk līdzi.»
Par nākamo izstādi mākslinieks vēl nedomā, galvenais esot turpināt strādāt pat bez konkrēta mērķa, jo process ir daudz svarīgāks par rezultātu. «Arī šajā izstādē redzamie darbi vienkārši sakrājās, tikai tad es meklēju iespēju tos parādīt. Grūti iedomāties, ka es varētu izvirzīt sev mērķi - uztaisīt tik un tik darbus, lai aizpildītu noteikta lieluma telpu. Es nestrādāju strauji, es strādāju lēni, jo man patīk baudīt to, ko es daru. Man patīk baudīt dzīvi, man patīk process visās lietās. Es priecājos par rezultātu, bet procesu es baudu. Un šīs sajūtas nevar izstāstīt. Es vienkārši strādāšu uz priekšu, tad skatīšos, kā būs. Tad jau redzēs.»
***
Juris Petraškevičs
• Mākslinieks
• Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs (kopš 1999. gada) un žurnāla Rīgas Laiks mākslinieks (kopš 2014. gada). Bijis izdevējs un mākslinieks izdevniecībā Neputns (1998-2013).
• Dzimis 1953. gada 25. maijā
• Precējies, bērni Jānis (39), Anna (38), Emīlija (28); mazbērni Gerda (16) un Teodors (4)
• Absolvējis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (1972-1978) un 2003. gadā LMA ieguvis mākslas maģistra grādu
• Izstādēs piedalās kopš 1972. gada. Bijušas vairāk nekā piecpadsmit personālizstādes, un piedalījies vairāk nekā divdesmit grupu izstādēs Zviedrijā, Dānijā, Čehijā, Lielbritānijā, Lietuvā, Igaunijā un Latvijā
• Kopš 1980. gada nodarbojas ar grāmatu grafiku un dizainu
• Par animācijas filmām Miega vilcieniņš (1998, studija Dauka) un Neparastie rīdzinieki (2001, studija Dauka) saņēmis gada balvu kinomākslā Lielais Kristaps
• AKKA/LAA padomes loceklis (no 1999. līdz 2003. gadam un kopš 2005. gada)
• Bijis mākslinieks Latvijas Bankas monētai Janvāris 1991, kas veltīta barikāžu laikam Latvijā, arī Latvijas Bankas monētām sērijā Pamati - Zeme, Debess, Liktenis u.c. World Coin News un Krause Publications (ASV) rīkotā starptautiskā monētu konkursā Pitsburgā monētu sērija Pamati ieguvusi balvu kā mākslinieciskākās monētas (2004)
• Saņēmis gada balvu Zelta ābele (par grāmatu Viena diena Latvijā, 2009, par grāmatu Māsa un brālis, 2006, par grāmatu Ūdenszīme/Josifs Brodskis, 2000), arī Jāņa Baltvilka balvu (par grāmatu Māsa un brālis, 2006) u.c.