KULTŪRA: Karmena geto spēlēs

Marta sākumā notika Žorža Bizē populārās operas Karmena jauniestudējuma pirmizrādes. Desmit gadus pēc Andreja Žagara kolorītā iestudējuma, kur par darbības vidi bija izvēlēta Kuba, Rīgai atkal ir jauna Karmena.

Diemžēl pagaidām bez savas jaunas Karmenas - Žagara iestudējuma zvaigzne bija Elīna Garanča, kas Rīgā nodziedāja debijas izrādes šajā lomā. Franču komandas režisores Marī Evas Sinjerolas vadībā tapušajā jauniestudējumā titullomas uzticētas viesmāksliniecēm - rumāņu mecosoprānam Ramonai Zaharijai, kurai Karmena ir stabila vizītkartes loma, un krievietei Mairamai Sokolovai. Festivāla izrādēs jūnijā dzirdēsim arī jau Žagara iestudējumā redzēto baltkrievieti Oksanu Volkovu. Abu sastāvu titulvaroņu atveidotāju atšķirīgā vokālā gatavība lomai un Marī Evas Sinjerolas piedāvātajiem plastiskajiem izaicinājumiem pirmizrādes 2. un 3. martā padarīja tik dažādas, ka šoreiz par vienu izrādi pilnīgi iespējams radikāli pretējs skatītāju vērtējums gradācijā no sajūsmas līdz pat pilnīgam sašutumam, lai arī iestudējuma koncepts ir detalizēti izstrādāts un idejiski un estētiski konsekvents.

Darbība notiek pilsētas nomalē, kur valda subkultūras (režisores izvēle kritusi uz hiphopu), dažādu grupu nebūt ne mierīga līdzāspastāvēšana un vienlaikus izolācija, vardarbība, bailes un izdzīvošanas likumi. Tā ir bīstama, slēgta un melna vide, geto, kurā iespējams tikai pielāgoties vai iet bojā. Brīvību alkstošā Karmena reprezentē feministisku dumpi maskulinizētajā vidē, vienlaikus spēlējot pēc tās skarbajiem noteikumiem.

Rumāniete Ramona Zaharija ir lieliska Karmena - harismātiska, ar koptu un skolotu mecosoprānu, kas sevišķi pilnasinīgi skan apakšējā reģistrā, demonstrējot greznu balss krāsu paleti, savukārt viņas slaidā, trenētā ķermeņa plastika ļauj īstenot režisores fiziskā teātra ieceres, lai titulvarone neizskatītos neveiklāka par muskuļotajiem un veiklajiem hiphopa dejotājiem. Viņi iestudējumā ir ne vien konkrētas subkultūras reprezentācija, bet arī paralēla vizuālā realitāte mūzikai un tekstam, lai arī brīžiem horeogrāfa Gunta Spridzāna veidoto deju numuru burtiskais sastatījums ar tiem stūrē klaja ilustratīvisma virzienā. Krievu tenors Dmitrijs Golovņins dona Hozē tēlā, kas šoreiz iezīmē portretētās sociālās vides pieticīgo vertikāli, tapdams no, cik nojaušams, ielu huligāna par policistu, ir dinamiski kontrastains, arī vokāli demonstrējot plašu dramatisko iespēju spektru no dzidra lirisma duetā ar Mikaēlu līdz neirotiskam dramatismam operas finālā. Eskamiljo tēlā pirmajā sastāvā iejutās Jānis Apeinis, kurš šobrīd ir lieliskā vokālā formā. Jaunais soprāns Laura Teivāne Mikaēlas tēlā cienīgi turēja līdzi daudz pieredzējušākajiem kolēģiem, bet vokālās tehnikas un frāzējuma slīpēšana ir, cerams, laika un pieredzes jautājums. Ilonas Bageles un Ingas ŠļubovskasKancēvičas draudzeņu duets ir kolorīts un stabils. No ansambļiem īpaši gribas atzīmēt izstrādāto 2. cēliena kvintetu ar titullomas atveidotāju, Kalvi Kalniņu un Mihailu Čuļpajevu. Arī abi nogalinātie - Riharda Millera Moraless, kura bezjēdzīgā nošaušana pēc dramatiska accelerando Čigānu dziesmas izskaņā kļūst par pirmo dramatisko kulmināciju, un Krišjāņa Norveļa Cuniga, kuru kontrabandistu ainas beigās ne tikai aukstasinīgi nogalina, vispirms šaujot pa ceļiem un pēc tam mugurā, bet beigās līķis tiek apliets ar benzīnu un aizdedzināts, ir spilgti raksturi, kas paliek atmiņā ne tikai šaušalīgās nāves fakta dēļ.

Otrā sastāva pirmizrādē titullomas atveidotāja Mairama Sokolova piedāvāja vokāli un dramatiski daudz pieticīgāku interpretāciju, bieži pat iejūkot pelēkajā masā uz skatuves vai pievēršot sev uzmanību ar uz amatierisma robežas balansējošu aktierisko sniegumu ar ļoti ierobežotu izteiksmes līdzekļu arsenālu un nepamatoti brīvu attieksmi pret vokālo partiju gan ritma, gan intonācijas aspektā. Karmena bez Karmenas ir diezgan sarežģīts gadījums. Vokāli kopumā šoreiz otrais sastāvs rada nestabilu iespaidu. Kolorīts un kopumā pārliecinošs ir Riharda Mačanovska makabriskais Eskamiljo, atsevišķas jaunas virsotnes saklausāmas Andra Ludviga sniegumā, Dana Bramane Mikaēlas lomā mirkļiem pārsteidz ar kolosālu frāzējumu un toni, bet vietumis tieši pretēji - mulsina ar forsētu skaņu un tremolo. Arī pārējā kompānija - Laura Grecka, Marlēna Keine, Viesturs Jansons un Juris Ādamsons - šķiet darbojamies vairāk katrs pats par sevi, nevis ansamblī, rezultātam liekot izklausīties mazliet pavirši.

Runājot par orķestri un Jāni Liepiņu, kopumā labi zināmā partitūra ieguvusi ekspresionistiskāku, kontrastaināku lasījumu un ātrākus tempus, taču jāuzteic dinamiskā sabalansētība - pēc ilgiem laikiem orķestris nešķita par skaļu, toties visumā pārliecinošais operas koris, īpaši pirmajā cēlienā, gan likās to nepamanījis, tādēļ mazliet komiskā kārtā joprojām centās pārbļaut orķestri. Zēnu koris priecēja ar vokālu precizitāti un azartisku tēlojumu.

Karmena iestudējuma veidotājiem vienmēr ir izaicinājums, jo kā jau vienai no visu laiku populārākajām operām tai velkas līdzi krietna labi iesakņojušos stereotipu un priekšstatu aste par muzikālo interpretāciju, iestudējuma tematisko koncepciju un publikas gaidām. Marī Evas Sinjerolas mērķis ir likt skatītājam paraudzīties uz labi zināmu, faktiski arhetipisku stāstu no cita skatpunkta, bez pseidotautiskiem, dekoratīvi volānotiem tērpiem un kastaņetēm, nebarojot romantiskas ilūzijas par Spānijas dienvidiem, čigānu dzīvi un tamlīdzīgi. Jauniestudējums rāda mākslas līdzekļiem transformētu realitāti, kādu novērot un atpazīt dzīvē nav grūti, sevišķi lielajās metropolēs un Eiropas valstu galvaspilsētās, ja vien ir iekšā iziet ārpus vairāk vai mazāk uzpucētajiem pilsētu centriem.

Scenogrāfa Fabjēna Tenjē profesionāli veidotā, sarežģītā skatuves telpa, izmantojot gan skatuves ripu, gan dažāda augstuma platformas, komplektā ar Arta Dzērves video un mākslinieces Yashi kostīmiem, kuros dominē treniņtērpi un kapučjakas, rada melnbaltu urbānās nomales vidi. Tā drīzāk atgādina izdegušu mežu, nevis aktivitātē kūsājošu pilsētu. Ir tikai melna un pelēka krāsa, kuru uz mirkli šķeļ asinssarkana videoprojekcija un kurā laiku pa laikam uzmācīgi mirgo zilā visur klātesošās kameras actiņa. Režisore veido dialogu ar Bizē muzikālo dramaturģiju un libreta tekstu, nepakļaujot nevienu no operas nedalāmajiem komponentiem pašmērķīgai dekonstrukcijai, bet uz stabila karkasa audzējot jaunu zīmju un nozīmju slāni. Vēl vairāk - muzikālās dramaturģijas līnijas nepārtrauktību palīdz uzturēt arī tas, ka rečitatīvi tiek dziedāti, nevis runāti. Iestudējums ir postmodernā režijas teātra piemērs ar postdramatisku ievirzi, priekšplānā liekot režisora interesi par mūsdienu sociālajiem procesiem un to attiecībām ar individuālo un kolektīvo apziņu. Parīzes operā Marija Eva Sinjerola asistējusi gan Pīteram Sellarsam, gan Kristofam Martāleram, no kuriem gūta iedvesma operas iestudēt tā, lai skatītājam būtu iespēja ieraudzīt kaut ko jaunu it kā pazīstamajā, stimulējot domāt un analizēt pasauli, kādā dzīvojam arī tad, ja paši izvēlamies izstumt no savas apziņas nepatīkamo, depresīvo un nomācošo, kas ir tur ārā, kur dzīvo ļaudis, kam nav ko zaudēt.