Janvāra pirmā puse Metrpolitēna operā aizritēja Ričarda Eira režisētajā „Karmenas” jauniestudējuma zīmē, kurā viena no galvenajām zvaigznēm neapšaubāmi ir latviešu Karmena Elīna Garanča. Laikraksts „SanFrancisco Chronicle” apkopojis datus, kuru skaitļi ir pārsteidzoši – „Karmenas” tiešraidi kinoteātros kopskaitā noskatījušies apmēram 240 000 skatītāju. Tādējādi „Karmena” apsteigusi līdz šim visvairāk skatīto METa iestudējumu - „Turandotu”. Arī Rīgā šī izrāde bija skatāma Parex Plaza ar daudziem atkārtojumiem pilnās skatītāju zālēs (pēdējais atkārtojums 2. februārī), jo cītīgi sekojām līdzi mūsu dziedātājas gaitām viņas 4. Karmenas iestudējumā. Redzot pilnās zāles un sekojot biļešu izpirkšanas kosmiskajiem ātrumiem internetā, var spriest, ka vietējā publika visnotaļ novērtē šo iespēju sekot līdzi mūsu zvaigžņu gaitām un vienkārši baudīt patiešām kvalitatīvu opermākslu par pieņemamu cenu.
Jaunā Metropolitēna „Karmena” ir ļoti klasisks iestudējums, lai arī darbība pārcelta uz pilsoņu kara laiku Spānijā. Ričardam Eiram kopā ar scenogrāfu Robu Hovelu izdevies apspēlēt spānisko kolorītu, īpaši vizuālajā plāksnē, tomēr tas nav klišejisks atribūtikas virknējums, ikvienai detaļai ir savs attaisnojums. Varbūt vienīgais pārspīlējums ir labi izstrādātā nogalinātā vērša butaforija pēdējās izrādes minūtēs – tā vienkārši nav nepieciešama. Arī horeogrāfa Kristofera Vīldona ieguldījums kustību partitūrā piešķir iestudējumam rozīnīti, par spīti tam, ka baleta intermēdijas kādam var šķist banālas, bet masu skati – pārāk līdzīgi mūzikliem. Īpaši izceļams Lilas Pastijas tavernas deju skats, kur, palīdzot trim trupas flamenko dejotājiem, kas iemācījuši horeogrāfam niansēto flamenko kustību valodu, izdevies radīt īpaši autentisku atmosfēru, protams, atbilstošu operas stilistikai. Dejo arī Elīna Garanča, tādējādi demonstrējot savu skatuvisko gatavību iesaistīties arī izaicinošās avantūrās (mazliet grūti iedomāties līdzīgās deju ainās ar solo, nestai rokās virs koristu galvām, Olgu Borodinu, kas arīdzan atveido Karmenu citās izrādēs). Turklāt solistu sastāvs reizi par ilgiem laikiem ļāva simtreiz redzēto izrādi atkal baudīt piepildītu. Elīnas Garančas ceturtā Karmena ir pārliecinoša, jau labi izstrādāta, raksturīgi spilgta un vokāli groda, īpaši augšējā reģistrā. Talantīgais tenors Roberto Alaņa ne tikai pārvar augstā sibemol izaicinājumu ar superpianissimo ārijā La fleur que tu m’avais jetee, bet arī dramatiski pārliecinoši iemieso pazudušā dēla Hozē tēlu, un, manuprāt, kopā ar Elīnu Garanču veido ļoti spēcīgu tandēmu gan vokāli, gan aktiermeistarības ziņā, katrā gadījumā ticamības moments postošajai kaislībai pret smējīgo, ironisko čigānieti ir visai spēcīgs, gluži tāpat kā Karmenas nolemtības apzīmogotais liktenīgums iepretim šķietamajai bravūrai. Visspilgtāk skarbais fatālisms izpaužas pēdējā cēlienā, kur melnā mežģīņu mantijā tērptā Karmena ierodas saņemt izšķirošo naža dūrienu no pazemotā Hozē, kas pēdējām pašapziņas paliekām mēģina pēdējoreiz lūgt Karmenu sekot viņam.
Barbaras Fritoli nobriedusī Mikaēla vairāk iemiesoja maigu mātišķumu, nevis biklu meitenīgumu, taču arī tā ir jauna nianse, ko piešķir konkrētās dziedātājas personība, veidojot citādu stāstu nekā tad, ja Mikaēlu dziedātu, piemēram, Maija Kovaļevska, ko Metropolitēna apmeklētāji klausās šajās dienās.
Līdzās izcilajam kanādiešu izcelsmes diriģentam Janikam Nezē –Segēnam, kas prata piešķirt partitūrai svaigumu un jaunu raksturu, par izrādes atklājumu kļuva jaunzēlandiešu baritons Tedijs Tau Rouds, kas aizvietoja sasirgušo Mariušu Kvečenu. Rouda balss ir apveltīta ar daudzām krāsām un iespējām (no liriska baritona līdz sulīgam basbaritonam), par ko vēlāk pārliecinājos, noklausoties viņa Papageno Mocarta „Burvju flautas” āriju ierakstos un vēl šo to no baritonu repertuāra. Mazliet mākslotais smaids un angļu akcents (th ar mēli pie aukslējām) drīzāk piešķīra Eskamiljo mazliet patīkama komisma nekā traucēja. Šķiet, esam jau pieraduši pie toreadora tēla mazliet ironiska traktējuma.
Lai arī Karmenas tēla traktējumā Elīna Garanča acīmredzami nepaļaujas uz nejaušībām, ikviens žests, skatiens un kustība ir rūpīgi pārdomāti un iestudēti, viņa pelnīti saņēmusi „ilgā laika periodā labākās Karmenas” titulu no kritiķu puses. Džastins Deividsons no New York Magazine nešauboties apgalvo, ka beidzot, pēc gandrīz ceturtdaļgadsimta Metropolitēnā atkal ir izcila Karmena (kopš Agneses Baltsas, kas dziedāja 80. gadu vidū Franko Dzefirelli iestudējumā). „Garančas saldi samtainā balss līst vijīgā maigumā no augšējā reģistra līdz pat zemajiem krūšu toņiem. Emociju izvirdumi tiek kontrolēti un izsmiekls - rūpīgi dozēts. Muzikālās krāsas saplūst ar tēla dramatiskās atklāsmes stratēģiju – Garanča kaismīgi spēlē vēsu personāžu, nevis Karmenu, kura savaldzina Hozē, bet gan Karmenu, kas ievelk Hozē savā pasaulē, bet pēc tam bezrūpīgi izmet no tās”, raksta kritiķis.
ASV klasiskās mūzikas žurnāls Musical America atzinis Elīnu Garanču par labāko gada dziedātāju pagājušajā sezonā, kad viņa Metropolitēnā dziedāja Rozīnu un Andželīnu populārajās Rosīni operās. Karmena ir pavisam citādas dramatiskās slodzes loma, izaicinājums jebkurai dziedātājai balansēt starp labi zināmu repertuāru un savu vēstījumu tajā. Elīnai Garančai izdodas Karmenu piepildīt ar līdz šim neredzētu cēlumu un dziļumu, lai arī ārēji viņa ir dumpīgā, nekautrīgi draiskā un velnišķā čigānmeitene, kura augstāk par visu vērtē brīvību.