Šogad Latvijas Kultūras akadēmija atzīmē pastāvēšanas 25. gadadienu. Tieši pirms gadsimta ceturkšņa tika uzņemti pirmie 50 studenti, bet šo gadu laikā augstskolu ir absolvējuši 2669 studenti. Neatkarīgā uz sarunu aicināja Latvijas Kultūras akadēmijas rektori antropologi Rūtu Muktupāvelu.
- Mēs visi varam apmēram iedomāties, ko nozīmē 25 gadi cilvēkam, kāds vecums tas ir augstskolai?
- Ja salīdzina ar mūsu māsām - Mūzikas akadēmiju un Mākslas akadēmiju, kurām drīz jau būs simt gadu, mēs esam nobrieduša jaunieša vecumā - jau varam atskatīties uz padarīto, un tajā pašā laikā viss vēl tikai priekšā. Tie bijuši ārkārtīgi dinamiski 25 gadi, ir izveidotas stabilas programmas un specializācijas, sajūtot darba tirgu un pieprasījumu. Mēs esam atpazīstami radošajā jomā, un tas ir liels nopelns, bet, manuprāt, mūsu spēks un tālredzība, kas bija šīs akadēmijas izveidotājam un pirmajam rektoram Pēterim Laķim, slēpjas tajā, ka viņš mūsu virzībai izvēlējās ne tikai radošo jomu, bet arī skatījās kultūras teorijas virzienā, mēģinot ielikt pamatus plašai starpdisciplinārai izglītībai. Pēdējo gadu laikā izjutām nepieciešamību likt uzsvaru uz praktisko izglītību, perspektīvā par vienu no saviem uzdevumiem uzskatu zinātniski pētnieciskā darba sabalansēšanu ar radošo izglītību.
- Vai bijis arī kāds nepareizs solis?
- Tiešām būtu grūti atrast būtisku kļūdu. Protams, ir programmas, kas atmirst «dabiskā nāvē», piemēram, starpkultūru sakaru programmā ir izbeigušas eksistenci programmas Latvija - Lietuva, Latvija - Baltkrievija, vēl dažas.
- Pēdējā laikā liekat uzsvaru uz trīsgadīgo, nevis četru gadu apmācības modeli bakalaura studijās, bet ne visās programmās. Ir maz studentu, gribat vairot apgrozījumu?
- Uz to orientējas visas Eiropas augstskolas, jo uz to aicina tā sauktais Boloņas process*. Eiropas Savienības virzība augstākajā izglītībā vērsta uz to, lai pēc iespējas ātrāk jaunie cilvēki iesaistītos darba tirgū. Citas augstskolas jau pilnībā pārgājušas uz trīs gadu studijām bakalaura programmās, diviem gadiem - maģistrantūrā, arī mūsu augstskolā profesionāli orientētas programmas pamazām pāriet uz trīs gadu apmācību, bet, protams, ne visās programmās tas iespējams. Piemēram, starpkultūru sakaru programmās, kurās ir arī valodu apmācība, mēs reflektantus uzņemam bez priekšzināšanām konkrētā svešvalodā, bet trīs gados valodu kvalitatīvi apgūt no nulles nav iespējams.
- Kā LKA ir pozicionējusies starp neskaitāmām citām augstskolām?
- Esam valsts dibināta augstskola, to labi apzināmies, un, manuprāt, veiksmīgi. No vienas puses - horizontāli apkalpojam Latvijas pieprasījumu pēc darbiniekiem, piemēram, kultūras centros, muzejos un citās Kultūras ministrijas pakļautībā esošās struktūrās, kā arī ar programmām laikmetīgajā dejā, teātra mākslā un audiovizuālajā mākslā apmierinām pieprasījumu radošajā sektorā. No otras puses - mēs darbojamies arī vertikālē, ar to es domāju zinātnisko, pētniecisko darbu. Runājot tīri cilvēciskā līmenī - man prieks, ka no inteliģences pārstāvjiem dzirdu, ka Kultūras akadēmijai ir laba reputācija.
- Ko nozīmē - laba reputācija augstskolai?
- Prestižu. Mums ir savs mugurkauls, vērtību sistēma, kas saistīta ar Latvijas nacionālās kultūras uzturēšanas un kopšanas centieniem, pat varētu teikt - politiku. Protams, vārds «prestižs» vairāk saistīts ar materiālām lietām, bet tas drīzāk ir blakus efekts, un reputācija mums ir svarīgāka par prestižu.
- Laikam vienmēr ir bijuši studenti, kas gribējuši iegūt zināšanas, un tādi, kuriem daudz svarīgāks bijis «papīrs». Kāda ir galvenā motivācija vairākumam jūsu reflektantu - zināšanas vai diploms?
- Mūsdienās ir tendence iesniegt dokumentus uzreiz vairākās augstskolās vai programmās, tad skatīties, kurā būs labāki nosacījumi, bet mēs priecājamies, ka vairāk nekā 70% mūsu reflektantu ir tādi, kas sniedz dokumentus tikai Kultūras akadēmijā, tas nozīmē, ka cilvēki labi apzinās, ko mēs varam piedāvāt, un arī labi saprot, ko viņi te var iegūt.
Jāņem arī vērā būtiska Rietumu pasaules tendence - virzīt resursus ne tik daudz uz ražošanu, bet uz radošumu, lai gan tās vienlaikus ir gan atšķirīgas, gan saistītas lietas, piemēram, izklaides industrijā, kurā mūsdienās var ļoti ātri iekļauties un, ja ir radošums, var arī nopelnīt.
Protams, ir arī tādi, kas nāk meklēt laimi. Īstenībā tieši tie arī atbirst, jo te ir grūti studēt - nav tā, ka te var izbraukt cauri, balstoties uz veciem taukiem vai sagrābstītām zināšanām, pie mums ir sistemātiski un daudz jāstrādā, to ne visi var izturēt.
- Pieminējāt augstskolas darbu vertikālē, proti, zinātnisko un pētniecisko darbu. Akadēmijai ik gadu ir tikai četras vietas trīs gadu studijām doktorantūrā. Tas ir pietiekami?
- Nav pietiekami nozarei. Šajā kultūrpolitikas jomā ir daudz ko pētīt tieši doktorantūras līmenī. Kultūra ir ļoti nozīmīga nozare tautsaimniecībā, turklāt pelnoša. Pēdējie pētījumi rāda, apmēram 2,2 procenti no IKP nāk tieši no kultūras nozares.
- Kāpēc kultūrai ir jāpierāda ekonomiskais lietderīgums, kāpēc Rietumu sabiedrība visu grib pārvērst naudā?
- Dzīvojam tādā laikmetā, kas saprot tikai skaitļu valodu. Un tas attiecas arī uz humanitārajām zinātnēm, mākslām, uz kultūru kopumā. Es saprotu valsti - ja tā dod konkrētu naudu, tad arī prasa konkrētu - ciparu izteiksmē - atdevi. Problēma ir tā, ka Latvijā nepietiek speciālistu kultūras ekonomikā, kas to var izpētīt un izskaitļot. Mūsu studenti piedalās dažādos pētījumos, veic socioloģiskas aptaujas, pierāda kultūras nozīmi tautsaimniecībā. Vēl vairāk - reģionos tiek atklāti jauni kultūras centri, koncertzāles, un tur, kur palielinās kultūras patēriņš, cilvēki aktivizējas arī uzņēmējdarbībā.
- Nevis otrādi?
- Nē. Domāju, ka vietējo pašvaldību vadītāji to labi apzinās - ja ir kultūras dzīve, tad cilvēki iesaistās ne tikai tajā, bet arī rada jaunas darba vietas, un ne tikai kultūrā, bet arī citās tautsaimniecības jomās. To var ļoti vienkārši izskaidrot - neordināra domāšana ir 21. gadsimta resurss. Rietumu sabiedrībās radošumam ir liels potenciāls, savukārt ražošana, konveijers atstāts attīstības valstīm.
- Radošums nāk kopā ar spēju saprast, analizēt, atpazīt, pieņemt lēmumus.
- Un domāt oriģināli.
- Ko gan mūsdienās nepasniedz par oriģinālu? Īpaši kultūrā, lai gan bieži vien par jaunu oriģinālu ideju nodēvētā kādreiz jau bijusi.
- Aizskārāt ļoti būtisku tēmu. Lai cilvēks būtu radošs, ir nepieciešama zināšanu bagāža, jo radošs cilvēks nevar būt vienkārši tāpat - atnāku un radu. Intuitīvas un nestrukturētas zināšanas, protams, ir labas radošajā jomā, bet tajā pašā laikā radošā joma ir vistrauslākā attiecībā uz plaģiātismu, tāpēc nepieciešamas plašas humanitāras zināšanas. 21. gadsimts ir arī komunikācijas gadsimts - vari izdarīt ģeniālāko atklājumu, bet, ja nespēj par to pastāstīt, tad tā arī paliksi kā lielais atklājējs savā guļamistabā.
- Vai sabiedrībā var vairot radošu cilvēku radītā novērtēšanu un patēriņu?
- Tā ir vēl viena ļoti aktuāla joma. Mums ir jārada izglītotu cilvēku masa, kas spēj novērtēt. Mākslas augstskolas funkcija ir radīt šo sociālo slāni, ko kādreiz sauca par inteliģenci, taču tagad šo vārdu vairs tikpat kā nelieto, bet vairāk runā par intelektuāļiem. Ļoti svarīgi, lai pēc iespējas vairāk ir inteliģentu cilvēku, kas spēj novērtēt citu radīto.
- Nesen, Izglītības ministrijai nākot klajā ar jaunā pedagogu darba samaksas modeļa projektu, izrādījās, ka tajā tiek «aizmirsts» par mūzikas un mākslas skolu pedagogiem.
- Izglītība ir instruments kultūras sasniegšanai, mēs izglītojamies, lai kļūtu par kulturāliem cilvēkiem, vienalga, kuru jomu izvēlamies par savu profesiju. Man šķiet, ka šajā diskursā dominē skaitļu valoda un stereotipi, nespēja, nemāka vai nevēlēšanās paskatīties plašāk uz kultūras pienesumu tautsaimniecībai. Diskurss par kultūras kā pilnvērtīgas tautsaimniecības lomu radies nesen un ir ļoti trausls tieši tāpēc, ka citu sociālo zinātņu pārstāvji - ekonomisti, juristi, politikas veidotāji - tam nav pieslēgušies, uzskatot, ka tā ir margināla joma, bet man jāsaka - viņi ir iestrēguši 19. gadsimta stereotipiskā domāšanā. Lai gan tā ir pasaules tendence, Rietumu sabiedrība lielā mērā joprojām dzīvo apgaismības laikmeta jeb 18. gadsimta nostādnēs, kad emocionālais un estētiskais tika atdalīts no racionālā. Apgaismības laikmetā uzsāktā virzība uz racionalitāti manifestējas ļoti šaurā domāšanā un nevēlēšanā paskatīties plašāk. Mūsdienu laikmets izvirza pilnīgi citus uzstādījumus.
- Rietumu sabiedrība sāk saprast to, ka visu nevar pārvērst naudā?
- Pamazām. Šobrīd mēs dzīvojam tādā kā paātrinājumā, mūsu laikmets kļūst daudz ātrāks, arī pateicoties informāciju tehnoloģijām, bet tieši šajā laikā labklājības zemēs rodas lēnuma kultūra. Vienmēr virzība seko pēc simptoma parādīšanās. Un ir simptomātiski, ka tieši aristokrāti un bagātie cilvēki pasaulē ierobežo informācijas tehnoloģiju lietošanu. Daudzviet arī samazinās darba laiks. Lai ir vairāk darba vietu, bet cilvēki mazāk strādā, lai var izbaudīt dzīvi, ko dzīvo tikai vienu reizi. Pagaidām to var atļauties tikai ļoti bagātas valstis, kurām ir augsts pašnovērtējums.
- Latvijā daudz cilvēku cīnās par izdzīvošanu, bet varbūt daļa ir pazaudējuši sāta izjūtu dzīvošanā, piemēram, vajag nevis vienu, bet trīs mašīnas, nevis vienkārši kleitu, bet - brendu.
- Tā arī ir. Patiesībā nekad nav bijis tā, ka pasaule nebūtu diferencējusies, vienkārši zināšanu bija mazāk un nebija tādas liberālisma politikas, ka visi sociālie slāņi ir atvērti. To būtībā deva franču revolūcija - sociālo slāņu atvērtību. Mēs vairs nerunājam par klaniem vai kastām, vai, ja esi piedzimis strādnieku ģimenē, nekad nevari kļūt par prezidentu. Protams, atvērtībā mēs vairāk redzam, bet es piekrītu, ka attiecībā uz resursiem pasaule sāk nojūgties. Ja vienam procentam no pasaules iedzīvotājiem pieder vairāk nekā puse pasaules bagatību, tad izrādās, ka arī diferenciācija ir vēl vairāk paātrinājusies. Un to ļoti labi redzam Latvijā, tie miljonāru saraksti, tā alkatība ir kaut kas prātam neaptverams.
- Pasaules vēsture taču rāda, ka tas beidzas ar krahu, ar revolūciju.
- Antropologam Viktoram Tērneram ir teorija par to, kā sabiedrības iziet attīstību no posma communitas, kad visi ir līdzvērtīgi, kad nav nekādas sociālas hierarhijas, kad pastāv ļoti izteikts cilvēciskums, līdz posmam, kad viss atkal pārstrukturējas uz societas - hierarhizējas, birokratizējas, diferencējas - un viss atkal atgriežas sprādziena punktā.
- Kad ir sprādziens?
- Kad ideoloģija, ko sludina vara, pārāk daudz nesakrīt ar realitāti. Kad nepietiek ar pabalstiņiem, cerībiņām, solījumiņiem. Tas bija Padomju Savienības sabrukšanas pamatā, jo tad ar ideoloģiju jau viss bija kārtībā, ideoloģijas mašinērija ražoja un uzspieda savu viedokli, bija pat dažādi ideoloģijas institūti, kas masām skaloja smadzenes, bet cilvēks nav muļķis - viņš pārāk labi redz atšķirību starp realitāti un tekstiem, ko saka pat vistalantīgākie politiķi.
- Kādas pazīmes liecina par to, ka notiek pietuvošanās šai stadijai?
- Galvenais - alkatība un attieksme pret citādi domājošiem un redzošiem cilvēkiem. Es pat nerunāju par krīzēm ārpus valsts, konkrētajā brīdī, piemēram, par bēgļu krīzi Eiropā. Paši savā sabiedrībā mēs ejam uz egoisma manifestāciju.
Humanitāro zinātņu uzdevums ir humanizēt sabiedrību un atgādināt, ka mēs esam cilvēki, un stāstīt arī par to, kas liecina par to, ka esam cilvēki. Ne jau ekonomiskie rādītāji, bet tieši vērtības, arī nacionālas vērtības, - citādi kāda jēga no Latvijas valsts?
- Nacionālas vērtības taču nevar pārvērst naudā.
- Tā ir - nauda atkāpjas. Tās droši vien jau ir kosmiskas tēmas, kas grūti pierādāmas empīriski, bet tās ir novērojamas - ja cilvēks ir sakārtojis savu iekšējo pasauli, ja viņš ir atvērts un spēj dalīties, tad viņam nāk arī resursi, un es nezinu, ar ko to izskaidrot, bet tieši tā tas bieži notiek. Tas ļoti labi noformulēts kristietībā - vispirms Dievs, tad viss pārējais, nevis otrādi - vispirms viss pārējais un tad varbūt arī pie Dieva nonākšu.
Neraugoties uz to, kādi resursi mums pieejami, mēs varam būt elite. Varbūt ne politiskā elite, bet varam būt inteliģences elite pasaulē, nemaz nerunājot par reģionālo līmeni. Manuprāt, Latvijā kultūra ļoti nāk pretī cilvēkiem, tikai cilvēkiem pašiem jāpaiet kaut nedaudz pretī kultūrai. Tur ir latvietība - tīrā domāšanā, garīgumā un spēkā, kas izaug no šīs domāšanas un tradīcijām.
- Kāpēc mums ir akcija Izvēlies Latvijas preci, kas mudina pirkt un patērēt, teiksim, sieru, maizi, alu, bet nav akcijas - Izvēlies Latvijas kultūru?
- Parakstos! Domāju, ka tas ir provinciālisms un, iespējams, arī nepilnvērtības komplekss. Visu cieņu Merķelim, bet tādas lietas, ko viņš stāstījis par latviešiem, - ka viņi ir viltīgi, pakalpīgi, nenovīdīgi, ka slikti izturas pret svešzemniekiem... Latvietis lasa un domā - nu jā, mēs esam skaudīgi... Un tam visam pieliek vēl klāt tik daudz tiražēto mantru par 700 verdzības gadiem, arī to, ka paši esam nostūmuši nost sociālo eliti - vācbaltiešus, sakot, ka viņi nav mūsējie. Ne tikai valodā balstās nacionāla pašapziņa, turklāt tajā laikā tas bija izplatīts fenomens - Krievijā aristokrātijas valoda bija franču valoda, Latvijā - vācu valoda, Lietuvā - poļu valoda... Mēs pieķērāmies tēzei - tie nav mūsējie, un latvieši palika bez savas elites. Un nācija bez elites, es nerunāju par politisko eliti, nevar izdzīvot. Tāpēc, ka elitē koncentrējas tradīcijas, garīgas vērtības un kultūra. Elite pavelk līdzi sev pārējos, tai līdzinoties, aug visa nācija. Ja mēs sakām - mums nekā nav, mēs tikai vergi un kalpi, tad arī nekā nebūs. Cik ilgi šo mītu paši sev var borēt?
Nesen lasīju, ka Saūda Arābija pieņēmusi nacionālo transformācijas plānu. Mēs runājam par nacionālo attīstības plānu, un tā ir lingvistika - ja mums ir attīstības plāns, tad esam attīstības valsts, un tās parasti ir trešās pasaules valstis. Saūda Arābija grib pāriet no resursu ekonomikas uz pakalpojumu, informāciju tehnoloģiju, investīciju ekonomiku, viņi saprot, ka ar naftas eksportu pietiek, ka vajag kardināli transformēties. Man šķiet, arī Latvijai vajag kardinālu pagriezienu. Mēs esam 1,8 miljoni. Ar ko pārsteidzam pasauli? Ar zvaigznēm radošajās jomās, īpaši mākslās.
- Pēdējā laikā gan arvien vairāk dominē uzskats, ka mums ir humanitāro izglītību ieguvušo pārprodukcija, ka pārāk maz ir eksakto zinātņu pārstāvju.
- Tā domāt ir atpalicība. Kad franču strukturālistam Klodam LevīStrosam pajautāja, vai humanitārās zinātnes 21. gadsimtā būs, viņš atbildēja - ja nebūs humanitāro zinātņu, nebūs arī 21. gadsimta. Tieši to mēs tagad redzam - kāpēc ir tik liels konflikts ar cilvēku masām, kas šobrīd nāk uz Eiropu. Tāpēc, ka viņi nepazīst mūsu vērtības, tāpēc, ka mēs ar viņiem nekomunicējam vērtību valodā. Mēs sakām - nāciet, dabūsiet pabalstus un darba vietas, varbūt iemācīsim arī mūsu valodu. Un rezultātā nāk cilvēki, kuri saprot, ka te ir labi, un saka - pabīdies, man vajag šeit būt! Pagaidām Eiropa ir tikai resurss, un viņi arī nāk uz resursiem, turklāt viņu vērtības ir ļoti spēcīgas, tāpēc šiem cilvēkiem pretī jādod spēcīgas vērtības, nevis resursi un pabalsti.
Savulaik kāds pasniedzējs, kurš lasīja lekcijas par viduslaiku vēsturi, teica - neviena tauta netiek iznīcināta bez viņas pašas piekrišanas. Domāju, ka piekrišanas vai nepiekrišanas pamatā ir pašapziņa. Un pašapziņa sākas katrā no mums, savukārt pašapziņa bez kultūras ir nulle, tad cilvēks ir tikai fizioloģiska būtne. Tieši kultūra un tās vērtības mūs padara par īpašiem - nevis par kaut ko, bet par kādiem. Un tas jāapzinās katram cilvēkam, jo ar to sākas tautas spēks.
- Kādas ir jūsu prognozes par to, kad latvieši Jāņos vairs neceps šašliku un nedzers alu līdz nemaņai?
- Uz to pusi jau iet. Paradokss ir tāds, ka tradīcijas aktualizējas. Droši vien globalizācijas spiediens liek cilvēkiem vairāk pievērsties lokālai identitātei, tajā skaitā - etniskajai. Šim fenomenam ir pat jēdziens - glokalizācija, kurā apvienojas lokālais un globālais. Cilvēki ir noguruši no bezvietības, gribas konkrētību un īstumu. Esmu novērojusi, ka pēdējā laikā tieši jauni cilvēki interesējas par latviešu, par baltu tradīcijām. Tas ir kā biotopā. Mēs nez kāpēc ļoti jūtīgi reaģējam, ja kāda zivju vai koku, vai augu suga ir apdraudēta, iznīkst, bet neko nesakām, ja iet bojā valodas un tautas. Dažādība ir nepieciešama gan dabā, gan sabiedrībā, gan kultūrā. Mēs kā suga visi esam identiski visā pasaulē, bet tieši kultūra mūs padara dažādus - ar dažādu attieksmi pret dabu, Dievu, citam pret citu. Un visiem ir tiesības pastāvēt.
* Eiropas vienotās augstākās izglītības telpas veidošanas process, kas sākās jau 1999. gadā, kad 29 Eiropas valstu izglītības ministri parakstīja Boloņas deklarāciju. Šobrīd tam pievienojušās 48 valstis.
Latvijas Kultūras akadēmija
• 1990. gada 29. decembrī pieņemts Latvijas Republikas Ministru padomes lēmums Nr. 243 Par Latvijas Kultūras akadēmijas izveidošanu.
• Līdzšinējie rektori - Pēteris Laķis (1991-2003), Jānis Siliņš (2003-2014) un Rūta Muktupāvela (kopš 2014)
• LKA atrodas Ludzas ielā 24, kur līdz tam bija atradies Kultūras ministrijas Kultūras darbinieku kvalifikācijas institūts, bet senākā pagātnē gan ugunsdzēsēju depo, gan dažādi citi iestādījumi.
• Pirmos 39 mākslas bakalaurus Kultūras akadēmija sveica 1995. gada vasarā, mākslas maģistrus - 1995. gadā, pirmo doktorantu - 2003. gadā. Kultūras akadēmijas mākslas bakalaura diplomu saņēmis jau 1881 absolvents, bet mākslas maģistra diplomu - 772 absolventi, mākslas doktora grādu LKA ieguvuši 16 pētnieki (pavisam - 2669 absolventu).
• LKA pirmo reizi Latvijas vēsturē iedibinātas stabilas audiovizuālās kultūras, kinomākslas un laikmetīgās dejas mākslas studiju tradīcijas, kā arī kultūras un mākslas augstskolai būtiski studiju virzieni kultūras socioloģijā, mākslas menedžmentā, producēšanā, dramaturģijā. Paplašinājusies starpkultūru sakaru studiju ģeogrāfija: laika gaitā līdzās pirmajām specializācijām studentiem tiek piedāvātas arī Francijas, Vācijas, Lielbritānijas, Spānijas, Itālijas, Beļģijas un Nīderlandes un citu valstu valodu un kultūru studijas.
• Kopš 2009. gada ir LKA struktūrvienības ir E. Smiļģa Teātra muzejs un Rīgas Kino muzejs.
• Kopš 2012. gada LKA sastāvā ir arī Latvijas Kultūras koledža (iepriekš - Kultūras darbinieku tehnikums, Latvijas Kultūras skola).
• LKA regulāri rīko starptautisku zinātnisku konferenci Kultūras krustpunkti, skatuves mākslas festivālu Patriarha rudens.
