KULTŪRA: Cilvēciskais mērogs nemainās
«Ļoti gribētu, lai Baltica būtu cilvēkiem draudzīgs festivāls, lai tas nenorobežojas, bet ir atvērts un aicina sev līdzi. Lai pirmām kārtām tas ir muzikāls notikums, lai ieraugām tradicionālās mūzikas burvību visās izpausmēs, un tajā pašā laikā lai ieraugām tradicionālās kultūras demokrātisko raksturu – visi ir aicināti piedalīties, sadziedāt un būt kopā. Lai esam atvērti un gatavi mācīties, un esam gatavi dalīties zināšanās,» saka festivāla Baltica 2015 mākslinieciskā vadītāja Māra Mellēna.
Šodien jau desmito reizi Latvijā sākas Baltijā lielākie tradicionālās kultūras svētki – starptautiskais folkloras festivāls Baltica, kas notiek kopš 1987. gada ik gadu pēc kārtas Lietuvā, Latvijā vai Igaunijā. Festivāla galvenie pasākumi norisināsies Rīgā, Rēzeknē un Rēzeknes novadā, un tajā norises papildinās sarīkojumi Aizkrauklē, Cēsīs, Dikļos, Lielvārdē, Līvānos, Ludzā, Talsos, Viļakā un citviet. Pirmo reizi Baltica vēsturē festivāla koncerti notiks jaunajās koncertzālēs Cēsīs un Rēzeknē, kā arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Šogad Baltica dalībnieku skaits būs lielākais festivāla vēsturē – vairāk nekā 3500, pārstāvēs 204 kolektīvus, kas demonstrē tradicionālās kultūras vērtības – dziesmas, instrumentālo mūziku, stāstījumus, rotaļas, dejas, kā arī tautas lietišķo mākslu, amatniecību un citas tradicionālās kultūras izpausmes formas. Kā ierasts, Baltica piedalīsies viesi no ārvalstīm, un šogad festivālā būs iespēja redzēt kolektīvus no Baltkrievijas, Gruzijas, Igaunijas, Īrijas, Krievijas, Lietuvas, Lielbritānijas, Norvēģijas, Polijas, Portugāles, Spānijas un Ukrainas. Šoreiz festivāla programmā īpaši daudzveidīgi būs pārstāvēta stāstniecība – latviešu, igauņu, lietuviešu, skotu un spāņu stāstnieki klausītājus priecēs Rīgā, Cēsīs un Rēzeknē. Festivāla klubā Mazajā ģildē ikviens aicināts kopā ar Gunti Pakalnu klausīties stāstus Stāstnieku istabā, kopā ar Tomu Treibergu skatīties filmas Baltica kino klubā un kopā ar Rīgas Danču klubu dancot visu nakti Lielajā danču zālē. «Tradicionālajai kultūrai piemīt milzīgs radošais potenciāls – tajā ir apkopotas daudzas dažādas pieredzes, kas izgājušas laika pārbaudi. Dzīvojam mēs šeit un tagad, bet mums ir vajadzīgs šis mantojums attīstībā un dialogā ar mūsu vēsturi un šodienu,» uzskata Māra Mellēna.
– Festivāls Baltica radās laikā, kad aktuāla bija savu sakņu un identitātes apzināšanās, bet vai šodien ir iespējams atbildēt uz jautājumu – kāpēc šis festivāls, ko var dēvēt arī par nacionālās pašapziņas stiprināšanas pasākumu, tik ilgi ir noturējies, jo ceturtdaļgadsimta laikā zudušas daudzas no atmodas laika zīmēm, turklāt šodien galvenais nav identitātes, bet materiālās labklājības jautājums?
– Tāpēc, ka identitāte ir kopjama visu laiku, ja to nekopj, tā izirst. Dānis Jepe Lērsens daudz raksta par identitātes jautājumiem, un viņš saka, ka etniskā kultūra ir kultivējama. Arī es pie tā turos. Šo gadu laikā Baltica noteikti ir mainījusies, mēs esam gājuši dziļumā, pievēršoties vietējām tradīcijām. Populārā kultūra iet uz nivelēšanu, bet mēs ejam uz daudzveidību, jo tieši tajā ir spēks.
– Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, šogad Baltica dalībnieku pieaugums ir par 75 procentiem. Vai tas jāsaprot, ka lietuviešiem šis pasākums ir nesvarīgs, vai arī mēs esam pārāk centīgi?
– Katrā Baltijas valstī ir pavisam cita situācija. Lietuvā ir ļoti daudz dažādu tradicionālās kultūras festivālu, un Baltica ir viens no neskaitāmiem. Igaunijā vienmēr mazāk aktuāla bijusi tradicionālās kultūras klātbūtne. Igauņiem ir seti ar lieliskām kultūras programmām un arī finansējumu to īstenošanai, viņiem ir ļoti labi attīstīta pētniecība antropoloģijas jomā, ir moderni diskursi par šīm tēmām, bet mūsdienu kultūrā, man izskatās, tradicionālās kultūras klātbūtne nav tik būtiska. Savukārt Latvijā Baltica ir vienīgais tradicionālās kultūras festivāls, protams, bērniem ir Pulkā eimu, pulkā teku. Tieši šī faktora dēļ Latvijā festivālam Baltica ir ļoti augsts prestižs, un nozarē iesaistītiem cilvēkiem tas ir tik būtisks, ir cienījami būt par šā festivāla dalībnieku.
– Vai katrai valstij ir sava izvēle par Baltica koncepciju, vai ir arī kopīgs stratēģiskais plāns, tā sakot – sava maģistrāle Via Baltica?
– Par festivāla perspektīvo stratēģiju domājam kopīgi, ir bijušas dažas konferences, notiek arī pedagogu apmaiņa, turklāt pats festivāls ir tā vieta, kur satikties, sadraudzēties, pārņemt labāko. Mēs tiekamies, diskutējam un konsultējamies, un šaubu nav – cits no cita mācāmies, bet katra festivāla mākslinieciskā koncepcija ir katras valsts pārziņā. Tiesa gan, no Lietuvas un Igaunijas ir atskanējušas balsis, ka viņi vairs negribētu rīkot Baltica, tajā pašā laikā ir arī balsis, ka šis ir ļoti spēcīgs sadarbības modelis. Ja ekonomikā sadarbība nemaz tik labi neizdodas, tad šajā projektā tas tomēr izdodas. Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess reiz ieteicās, ka būtu labi, ja Baltijas valstis ekonomikā varētu tik labi sadarboties, kā tas izdodas festivālā Baltica.
– Kāpēc festivāla tēma ir «mantojums»?
– Ejam uz daudzveidību. Arī katrai latviešu tautas dziesmai ir sava izcelsmes vieta.
– Krišjānis Barons vāca kopā tautasdziesmas un visas lika vienā skapī, – jūs to gribat dalīt pa vietējām atvilktnītēm.
– Jā, jo nacionālas valsts veidošanās posmā ir svarīgi veidot nacionālu ideoloģiju, bet šobrīd, globalizācijas laikmetā, ir svarīga reģionāla identitāte, jo tā ir daudz spēcīgāka piederība un lielāka iespēja saglabāt daudzveidību un individualitāti. Par spīti visam, tieši ar daudzveidību un individualitāti mēs kļūstam bagātāki. Piederība vietai ir zūdoša vērtība, jo šodien mēs dzīvojam tur, kur strādājam, nevis strādājam tur, kur dzīvojam.
Mantojumam ir ļoti daudzi aspekti. Piemēram, bērnam piedzimstot, viņš no vecākiem manto acu un matu krāsu, arī emocionālās reakcijas uz pasauli, bet kultūras mantojums ir pavisam cita lieta, to dabiski nepārmanto, tur nepieciešams kultivēšanas darbs, savukārt tam nepieciešams plašāks ļaužu loks – ģimene, dzimta, ciems...
– Esat izbraukājusi visu Latviju, skatoties un vērtējot folkloras kopas. Kā raksturotu reālo situāciju – folkloras kopu skaits aug vai samazinās?
– Pieaug, un skaidrojums ir ļoti vienkāršs – no bērnu un jauniešu festivāla Pulkā eimu, pulkā teku, kas sākās jau 1984. gadā, izauguši jauni folkloristi, daudzi kļuvuši par folkloras kopu vadītājiem. Nevaru teikt, ka ir ārkārtīgi daudz, bet tie, kas ir, ir ļoti spilgti. Bērnu kustības līmenī ļoti daudz kas ir atkarīgs no skolotāja, jo vadīt folkloras ansambli ir ļoti sarežģīts uzdevums. Viņam ir jāvar strādāt ar valodu un dialektu, un ja viņš pats nav vietējā dialekta runātājs, to apgūt ir diezgan sarežģīti. Vēl viņam jāvar dziedāt un jāprot nošķirt, kādā valodā dzied teiktās dziesmas, kādā – ziņģes vai liriskas mīlas romances. Būtu vēlams, lai viņš spēlētu vairākus mūzikas instrumentus, jo ar vienu kokli, vijoli vai stabuli nepietiks. Būtu vēlams pārzināt arī ritma instrumentus, būtu jāvar novadīt kapelu. Vēlams, lai viņš prastu labi dejot, vēl – aust, adīt un izšūt, arī kalt, karotes grebt un grozus pīt, un vēl zinātu latvju rakstu zīmes, astronomiju, kurā brīdī svinami Ziemassvētki un Jāņi un kā tas darāms. Un kurā vecumā kādas lietas ir piemērotas, kurā – nav. Tas vēl nav viss. Ja cilvēks pats to neprot, ir jāspēj piesaistīt papildspēkus – speciālistus konkrētā jomā.
– Varat raksturot, kādi cilvēki šajā pragmatiskajā laikā šobrīd iesaistās folklorā?
– Lai cilvēks justos labi, cik reižu dienā viņam ir jāmazgājas? Man šķiet, ka tradicionālā kultūra garīgo higiēnu diezgan veiksmīgi ieliek ikdienas procesā. Ir ļoti daudz gara dzīves iekustināšanas veidu. Pie datora sēdēdams, nedziedāsi, tāpat – pa ielu ejot, tāpēc cilvēks meklē vietu, kur un ar ko būt kopā. Ja jāatbild, kas iesaistās folkloras kustībā, gribu teikt – tādi cilvēki, kas grib parūpēties ne tikai par savu ķermenisko dzīvi, bet par iekšējās pasaules, par dvēseles, gara dzīvi. Šie cilvēki noteikti ir meklētāji. Tradicionālā folklora ir ļoti funkcionāla. Teiksim, Jāņos nesat mājās meijas, bet pēc svētkiem tās sagriežat pirts slotās, bet kātus izmantojat zirņu vai pupu vagā.
Identitātes iekopšana šodien ir modē, tāpat kā zaļais dzīvesveids. Cilvēki meklē kaut ko īstu, pietiekami vienkāršu un lietojamu. Piemēram, pēdējā laikā atdzimst mauči. Jo salīdzinoši viegli pagatavojami un arī ļoti skaisti, turklāt tie ir ļoti funkcionāli, jo redz, ja locītavu starp plaukstu un apakšdelmu tur siltumā, cilvēkam vispār ir silti. Tos nēsājot, cilvēki mazāk slimo. Arī pirtī iešana cilvēku dara veselāku un laimīgāku, arī kopīga sadziedāšana cilvēku dara laimīgāku un harmoniskāku.
– Kuri, jūsuprāt, ir tie trīs vaļi, uz kuriem turas Baltica?
– Tradīcija, savstarpēja sadarbība un mīlestība pret savu zemi un kultūru, un vēlēšanās tajā dalīties.
– Tā neiet mazumā? Zināms taču – milzīgs skaits lietuviešu un latviešu brauc dzīvot un strādāt uz Īriju un Lielbritāniju, savukārt igauņi – uz Somiju.
– Un, aizbraucot svešumā, sāk meklēt ziņas par tradicionālo kultūru, jo grib savam bērnam mācīt latviskās tradīcijas. Tāda ir mana pieredze – aizbraucot apzinās to, kā viņiem pietrūkst, jo, esot te, viss bijis pašsaprotami. Tā ir raksturīga tradicionālās kultūras izpausme – daudz kas ir pašsaprotams. Un tikai no cita skatpunkta kļūst saprotams, ka tas nav pašsaprotami, jo dažādās vietās cilvēki dara dažādi.
Zinu daudzus aizbraukušos, kas mēģina bērniem mācīt ne tikai valodu, bet arī rotaļas, mīklas un daudz ko citu. Te to var darīt dažādos veidos – var dziedāt korī, dejot tautas deju ansamblī, darboties folkloras kopā, te iespējas ir plašas, bet citā zemē tādu iespēju nav. Atliek to kopt savā ģimenē, bet, ja, esot Latvijā, tas nav darīts vispār, tad izrādās sarežģīti. Tad tiek meklēti rakstīti avoti, un, paldies Dievam, mums tādu ir gana daudz.
– Tradicionālā kultūra tomēr nekad nebūs masu produkts. Nevar taču salīdzināt trīs tūkstošus dalībnieku festivālā Baltica ar dalībnieku desmitiem tūkstošu dziesmu un deju svētkos.
– Pirms pieciem gadiem būtu teikusi, ka folklora ir elitāra nodarbe izglītotiem ļaudīm, bet šodien saku – no cilvēka, kas grib nodarboties ar folkloru, daudz tiek prasīts, bet viņam arī ļoti daudz tiek dots.
– Kas šo piecu gadu laikā fundamentāli mainījies?
– Mēs esam kļuvuši atvērtāki un arī ieraudzījuši, ka vienkāršā un neapdarinātā tradicionālā kultūra – dziedāšana, dejošana, muzicēšana – ne tikai var kļūt par mūsu ikdienas sastāvdaļu un radošās pašizpausmes jaunu lauku, bet tā var kļūt par milzīgu radošu impulsu arī profesionālās mākslas radīšanā. Paskatieties, kādu mūziku rada mūsu jaunie komponisti, viņi ļoti drosmīgi izmanto un liek kopā tradicionālo mūziku ar absolūti moderno un klasisko mūziku. Ēriks Ešenvalds, grupa Dzelzs vilks un Raxtu raxti, trio Šmite, Kārkle un Cinkuss... Tā varētu turpināt vēl un vēl. Un, lai gan es pieminēju izpausmes mūzikā, šī nav vienīgā kultūras joma, kur notiek līdzīgi procesi. Mēs pēkšņi sajūtam, ka tradicionālā kultūra ir ne tikai glabājama, bet tā ir arī devēja.
– Kas jums personiski ir Baltica?
– Savējo tikšanās.
* Festivāla programmu skatīt www.festivalbaltica.com.