SARUNA: Nepatika ir galvās

Dubultu stacija kopš maija kļuvusi ne vien par vietu, kur piestāj elektriskie vilcieni un drūzmējas pasažieri – te līdzās ierastajām dzelzceļa funkcijām ir tapusi telpa mākslai – Dubultu mākslas stacija.

Tomēr šoreiz Neatkarīgās saruna ir nevis par izstādēm, bet gan par pašu stacijas ēku. Kamēr citviet arhitekti lauž šķēpus par to, ko darīt ar padomju laika celtnēm, te klusi un mierīgi ticis atjaunots viens no padomju arhitektūras simboliem. Savulaik to daudz fotografēja, kas padomju gados, kad staciju fotogrāfijas teju vai skaitījās militārs noslēpums, bija visnotaļ netipiski. Tas tāpēc, ka Dubultu stacijas betona vilnis simbolizēja padomju arhitektūras un celtniecības iespējas. Viena no arhitektēm, kura piedalījās Dubultu stacijas atjaunošanā, ir Marta Ceriņa, pavisam jauna arhitekte, pērn beigusi Rīgas Tehnisko universitāti. Viņai šī stacija nesaistās ar negatīvo padomju laiku pieredzi vai atmiņām par to, kādas dzelzceļa stacijas Jūrmalā bijušas pirms PSRS periodā celtajām.

– Tu esi jauna arhitekte. Kā nonāci līdz Dubultu stacijas projektam?

– Varbūt nejaušība, bet varbūt likumsakarība. Stāsts ir pavisam vienkāršs. Mana drauga mamma ir sertificēta arhitekte Tatjana Kotello. Viņai piedāvāja šo projektu. Viņa zināja, ka esmu jūrmalniece ar lielu mīlestību pret Jūrmalu, tāpēc pavaicāja, vai es negribētu ar viņu strādāt kopā. Tā arī tas viss sākās, un galu galā projekts savā ziņā nonāca manā pārraudzībā. Par to liels paldies jāsaka Tatjanai!

Man kā gados jaunai jūrmalniecei pret Dubultu stacijas ēku nav nekādu aizspriedumu. Tiem, kuri atceras veco Dubultu koka staciju un to, kā šī jaunā stacija savulaik tika būvēta, manuprāt, ir aizspriedums pret tagadējo staciju. Kopējais fons ir diezgan smagnējs. Es viņu uztveru kā ļoti skaistu un Jūrmalai atbilstošu ēku, tās viegluma un viļņa dēļ. Vienmēr, braucot tai garām, bija tāda sajūta, ka tā neizmanto savu potenciālu. Tad, kad viss nonāca līdz projektam, notika foto fiksācijas un mēs izstaigājām visas telpas, viena no pirmajām domām, kas man iešāvās prātā, bija – kāpēc šeit nekas nenotiek? Un tūlīt arī otra doma – cik labi, ja te būtu māksla! Tobrīd es vēl neko nezināju ne par Ingu Šteimani, ne par šīm idejām. Man pat radās doma, ka jāizveido koncepts un varbūt jāpiezvana uz Jūrmalas muzeju, varbūt viņi te gribētu veidot izstādes. No Latvijas dzelzceļa bija uzstādījums – visas liekās sienas, kādu te bija diezgan daudz, kas nav nesošas, ir jājauc nost. Bija skaidrs, ka tām nav nekādas funkcionālas nepieciešamības. Telpām jābūt gaišām un plašām. Tad vienu vakaru bija paredzēta tikšanās, kā man teica, ar potenciālajiem telpu īrniekiem. Man radās doma, ka es varētu šo ideju izstāstīt. Bet tur bija Inga Šteimane, un viņa izklāstīja šo ideju, kas tagad ir īstenota. Man nebija ko teikt. (Smejas.) Likās, tik laba lieta, tieši tas, kam te vajadzētu būt.

– Tu teici par veco jūrmalnieku attieksmi, bet Dubultu stacija savā ziņā bija arī laikmeta un padomju varas simbols. To izmantoja kā tādu sasniegumus apliecinošu pastkartīti, kas apliecināja sociālisma varenību. Vai ar to tev nenācās saskarties?

– Jā, Dubultu stacija bija simbols. Mēs ar Tatjanu Kotello vienā pasākumā, kur bija pamatā piecdesmit un sešdesmitgadnieki, stāstījām, ka strādājam pie šāda projekta. Pirmā reakcija bija – fui, stacija taču ir briesmīga. Tā tik ļoti asociējas ar padomju laikiem, tā ir pārāk liela, izlec no apkārtējās kopainas, kaut gan tur apkārt jau nekā nav. Es domāju, ka tas ir saistīts ar domāšanu. Nepatika ir galvās. Bet ne jau visiem tā ir. Manai mammai tādu asociāciju nav!

Mana koncepcija no paša sākuma bija – izņemt ārā visu lieko, bet ēkai no iekšpuses jātop baltai kā jau pārsvarā visām modernisma ēkām.

– Bet vai tad Dubultu stacija arī sākotnēji nebija balta?

– Nē, tur iekšā bija visvisādas krāsas, brūnīgi, zilgani zaļas. Atstāta ir arī oriģinālā trepju marga. Sākotnēji gribējām saglabāt to tādu, kāda tā ir, bet koks laika gaitā bija tik ļoti cietis, ka nācās to diemžēl nokrāsot. Bet principā viss tika veidots kā izstāžu telpai – divas krāsas: balts un melns.

– Tu pieminēji daudzās starpsienas. Vai tās bija arī sākotnēji?

– Man ir sākotnējā projekta rasējumu kopijas. Tur tādas telpas bija! Man pašai tas bija ļoti mulsinoši. No ārpuses līnija un tēls ir ļoti tīrs. Man šķiet, mūsdienās reti kuram izdodas radīt kaut ko tik vienkāršu, spēcīgu un lakonisku. Bet tas galīgi negāja kopā ar iekštelpām. Bija sajūta, ka tās veidot uzticēts kādiem studentiem.

– Varbūt šo iekšpuses plānojumu noteica tā brīža dzelzceļa specifika. Savulaik jau stacijas bija tāda dīvaina un vienkāršajiem cilvēkiem nesaprotama valstība.

– Jā, tā varētu būt. Savukārt otrajā stāvā kādreiz bija kafejnīca. Tur izskatījās diezgan traki. Pamesta, izpostīta, tukša vieta.

– Tu esi jauna arhitekte, droši vien gribas apliecināt sevi, radīt savu projektu. Te gluži pretēji – galvenais bija nesabojāt cita arhitekta ideju.

– Jā! Koncepcija bija ļoti vienkārša: noņemt visu lieko, atdot telpām gaismu un pierādīt, ka arī padomju laiku celtne var atgūt jaunu, svaigu elpu. Manuprāt, tas ļoti labi iet kopā ar šo ēku un visu, kas tai ir apkārt. Pieļauju, ka varbūt citi arhitekti kaut ko darītu savādāk, bet, man liekas, te bija nepieciešams tieši šāds vienkāršs risinājums.

– Un kā ar padomju celtniecības kvalitāti? Staciju būvēja ilgi. Vai neatklājās kaut kādas dīvainības?

– Stacijas pirmajā stāvā ir skaisti dekoratīvi piekārtie griesti modernisma stilistikā. Līdzīgi piekārti griesti bija arī otrajā stāvā, tomēr tur šie griesti pēc formas bija diezgan nesaprotami un dīvaini. Bija visādas idejas, ko ar tiem darīt, tomēr griesti izskatījās slikti. Nolēmām tos novākt vispār. Celtnieki pēc tam teica, ka bijis ļoti grūti noņemt, jo tie bijuši piemetināti pamatgriestiem bez jebkādas noteiktas sistēmas. Kur var, tur metināts. Tomēr nekas cits netika dzirdēts. Ēkas konstruktīvā shēma ir vienkārša un stabila – kolonnas un pārsegums, nekādu pārsteigumu nebija.

– Cik ilgi noritēja darbs?

– Tas nebija pārāk ilgi! Es pagājušajā gadā beidzu universitāti. Tad arī mani uzrunāja. Nepilns gads.

– Ja skatāmies plašāk par Dubultu staciju, kāda ir tava attieksme pret padomju arhitektūras mantojumu? Šī tēma pēdējā laikā kļūst aizvien karstāka. Droši vien jau padomju arhitektūra – kā jau jebkura arhitektūra – var būt izcila un arī briesmīga.

– Tas ir ļoti plašs jautājums. Man šī padomju modernisma tēma nāk līdzi jau no studiju laikiem. Es taisīju diplomdarbu Pļavniekos. Tad arī sāku par to domāt. Rīgas mikrorajonos dzīvo ļoti daudz cilvēku. Ja Pļavniekus pasludinātu par atsevišķu pilsētu, tā varētu būt kāda piektā lielākā pilsēta Latvijā pēc iedzīvotāju skaita. Šim lielajam iedzīvotāju skaitam konkrētajā mikrorajonā nav realizētas kultūras un sporta būves. Plānos tās bija paredzētas, bet, Padomju Savienībai krītot, tās netika uzceltas. Diezgan loģiski, ka cilvēki šādā mikrorajonā ir apdalīti. Tad ir jautājums par to, vai tas ir labi, ja modernisma ēkas tagad nosiltina, apmet un nokrāso visās varavīksnes krāsās kā, piemēram Rīgas Tehniskās universitātes celtnes Ķīpsalā, kas, manuprāt, ir ļoti slikts piemērs. Ir arī otrs ceļš, līdz kuram nonākt nav viegli – atzīt, ka padomju laiku arhitektūra ir laba, ka tā liecina par savu laiku un domāšanas veidu. Šis, piemēram, ir Okupācijas muzeja gadījums. Būtu jādomā, kā visprecīzāk veidot pieeju, pārveidojot šīs ēkas. Nevar salīdzināt to attieksmi un domāšanu, kāda pret modernisma ēkām valdīja pirms desmit gadiem un tagad, tāpēc es ļoti priecājos, ka arhitektu sabiedrība ir aktivizējusies.

– Bet ko darīt ar sabiedrības viedokli? Labi, tu to nevari zināt, jo toreiz nebiji dzimusi. Bet Okupācijas jeb bijušais Strēlnieku muzejs daudziem padomju laiku bērniem bija īsta spīdzināšanas vieta. Uz turieni veda, lai uzņemtu pionieros, bet tur nebija tualešu! Tas gan neliecina par īpašu arhitekta novatorismu. Bērniem gribējās čurāt, absolūts bezgaiss, bet vecā Krustiņsone tik stāstīja un stāstīja savus mednieku stāstus par revolūciju! Esmu pārliecināts, ka dažs vēl tagad uzgavilētu, ja šo ēku nojauktu tieši nepatīkamo atmiņu dēļ. Varbūt šis riebums nav objektīvs, māja nav vainīga, bet attieksme ir.

– Tas ir tāds attieksmes kopums, kas izveidojies. Man pašai par šo melno «mīnusa zīmi» nav nekādas pieredzes. Varbūt kādreiz esmu tur vesta, bet neatceros, līdz ar to nekādu priekšstatu nav. Bet, uz ēku skatoties, es varu teikt to pašu, ko par Dubultu staciju. Ļoti skaidrs koncepts, stingra līnija. Tādu ēku tiešām nav daudz. Šodien tā neprojektē. Tu jautāji par vēlmi izpausties, bet mūsdienās tiešām gandrīz katrs mēģina izdomāt dažādus samākslotus paņēmienus, lai izpaustos. Tīrība tur nereti pazūd.

Marta CERIŅA

• Beigusi Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultāti (arhitekta kvalifikācija), papildinājusies Valensijas Politehniskās universitātes (Universitat Politècnica de València) arhitektūras fakultātē

• Iegūta 3. vieta arhitektūras metu konkursā Gāliņciema bibliotēkas – sabiedriskā centra jaunbūvei un teritorijas labiekārtošanai Ventspilī. Kopdarbs ar Ernestu Cerbuli, Didzi Jaudzemu. Sadarbībā ar Andri Vītolu

• Iegūta 1. vieta Isover Multi Comfort house studentu konkursā, nacionālā atlase. Kopdarbs ar Oskaru Kotello, Līvu Nordmani

• Latvijas Arhitektu savienības atzinība par diplomprojektu Pļavnieku sabiedriskais centrs A. Saharova ielas attīstības kontekstā

VIEDOKLIS

Zaiga Gaile: «Uzbūvēja šo spoku»

– Ir dažādi viedokļi par padomju laiku arhitektūras mantojuma atjaunošanu. Dubultu stacija savulaik kļuva par savdabīgu laikmeta simbolu, to fotografēja, lika uz žurnālu vākiem. Kādam mūsdienās tā patīk, citiem, tieši otrādi, atgādina laikus, kuros negribas atgriezties. Kā vērtējat stacijas atjaunošanu?

– Man šķiet, ka atjaunošana notikusi ļoti korekti. Es uzskatu, ka pati Dubultu stacija kā projekts ir idiotisks. Proti, tradicionālās stacijas Jūrmalā bija garas, izstieptas visā perona garumā, ar koka nojumi. Kad piebrauc vilciens, ir loģiski, ja jūs izkāpjat ārā zem jumta. Tādi bija Dzintari, tādi bija Dubulti. Tas bija tipiski Jūrmalai. Šīs vecās stacijas tika iznīcinātas. Uzbūvēja šo spoku. Tas ir idiotisks. Tur ir nemitīgs caurvējš zem tā augstā jumta. Tur nav kur patverties. Turklāt nojume ir tik īsa. Tu izkāp no vilciena, salīsti, ieej zem nojumes, stāvi caurvējā un nezini, ko iesākt un ko šajā stacijas ēkā darīt. Vecā klasika bija brīnišķīga! Pārsegta telpa, kur viss kaut kas notika, bija restorāni. Tagad biļešu tirdzniecības funkcija ir saglabāta un stacija kļuvusi par mākslas telpu. Ko ar viņu darīt, es nezinu. Tur gan neko daudz vairāk arī nevar darīt. Varētu būt arī restorāns, jo skati ir fantastiski – uz upi un uz otru pusi.

– Vai tagadējais variants uzskatāms par optimālu? Skaidrs, ka tādas stacijas, kādas tās bija agrāk, ar milzīgām tehniskajām telpām, mūsdienās vairs nevienam nevajag, bet vai māksla tur iederas?

– Es domāju, tas ir kaut kas viegls vasarai. Nezinu, kāda viņiem ir finanšu shēma, kas maksā par ekspozīciju, kas maksāja par remontu. Pati stacija ir balta un korekta. Mēs jau agrāk stacijā iekšā netikām, nezinu, kas tur notika. Bet man prasās restorāns, jo ar mākslu jau nekādu naudu pelnīt nevar. Jā, ekstravaganta stacija! Arī instalācijas ir vasarīgas, ar smaidu. Publikas iekustināšanai tas ir notikums. Bet vai tur cilvēki speciāli brauks? No otras puses, nāc no vilciena, un tur tā māksla ir. Man patīk! Šteimanei ir drosme. Ja viņa varēs to noturēt, tad… Galvenais šobrīd, ka tur vairs nav aizputējuši logi, vitrīnas nomainītas un tas izdarīts ļoti korekti.