Kultūrvēsturnieks Cimermanis: Nepārtrukti mācīties jebkuros apstākļos
 
©f64

Latvijas Republikas Proklamēšanas dienā, 18. novembrī, kultūrvēsturnieks Saulvedis Cimermanis Valsts prezidenta rezidencē Melngalvju namā saņems augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni. Ir novērtēts viņa darbs nu jau vairāk nekā sešu gadu desmitu ilgumā, kas veltīts Latvijas un latviešu kultūras vēstures pētniecībai, arvien veicinot jaunu pētījumu tapšanu. Tie, kas pazīst Saulvedi Cimermani, zina viņa prasīgumu, neatlaidību un mērķtiecīgumu, kas atspoguļojas pašaizliedzīgā darbā un aizrauj līdzi tos, kuri mūsu kultūras vēstures plašumu un bagātību apzināšanā dodas viņam līdzi.

– Jūs radošo mūžu esat veltījis Latvijas un latviešu kultūras vēsturei, pētot iedzīvotāju dzīvesveidu un kultūru. Kas veicināja šādu dzīves ceļa izvēli?

– Mūsmājās Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija ļoti plaša bibliotēka, abonēti gandrīz visi tolaik iznākošie nozīmīgākie preses izdevumi. Būtiski, ka Baltais tētiņš vienmēr mani nostādījis līdzās brīnišķīgiem skolotājiem un skolasbiedriem. Pirmo visdziļāko iespaidu blakus tam, kas nāk līdzi no mājas, atstāja Bejas pamatskolas skolotāja un klases audzinātāja Marianna Kavace, kura par latviešu folkloru, literatūru un kultūru prata stāstīt un mācīt tā, ka viņas dotais nu jau vairāk nekā septiņdesmit gadu laikā nav pazudis. Nākamais svarīgais posms ir Smiltenes vidusskola. Latviešu valodas skolotājs un klases audzinātājs Vilhelms Šmits prata piecas svešvalodas. Viņš domrakstos, mājasdarbos un klases darbos nekad nedeva tēmas, kuru nosaukumi tieši atbilstu tā laika mācību programmu jautājumu nosaukumiem – tā bija 40. gadu otrā puse. Matemātikas skolotāja Kristīne Boka teksta uzdevumus neņēma no mācību grāmatas, bet sastādīja pati, ņemtus no dzīves. Visa metodika bija vērsta uz to, lai jauniešus iemācītu domāt, meklēt un saprast kopsakarības.

Ar teicamām atzīmēm nokārtoju iestājeksāmenus augstskolā. Iestājeksāmenos docents Šiliņš, uzzinot, ka esmu no Smiltenes vidusskolas, jautāja – vai ķīmiju mācīja Jānis Kains? Tad par pirmajiem diviem jautājumiem mums nav vērts runāt, lika izrēķināt tikai uzdevumu. Bet Kains nemācīja mūs rēķināt uzdevumus, to Šiliņš acīmredzot zināja. Viņš gan nezināja, ka veselu mēnesi vasarā man to mācīja profesors Gustavs Vanags.

Tolaik, ja students neapmeklēja divdesmit lekcijas, viņu atskaitīja. Man bija jādomā par to, kā izdzīvot, tāpēc kārtīgi apmeklēt lekcijas nebija iespējams, un no domas par medicīnas studijām nācās atvadīties. Neklātiene bija tikai ekonomistiem, filologiem un vēsturniekiem. Smiltenes vidusskolas direktors Elmārs Blīgzna bija izcils vēstures skolotājs, tā man bija tuvāka. Neklātienē arī laimējās: prorektors Teodors Vecozols un mācību daļas vadītājs Dijs Dmitrijevs man ļāva mācīties nevis pēc kursu, bet priekšmetu sistēmas. Tātad visus lielos priekšmetus, kas sniedzās pat trīs un četru semestru garumā, es kārtoju uzreiz vienā paņēmienā. Turklāt pasniedzēji bija tik pretimnākoši, ka ļāva likt eksāmenus ārpus sesijas. Tāpēc es varēju beigt studijas trīs gadu laikā, strādādams gumijas fabrikā Varonis, kur no mācekļa uzkāpu līdz astotās kategorijas vulkanizētājam. Manu mācīšanās centienu atbalstītāji bija jaunie pasniedzēji Joels Veinbergs, Solomons Levitāns, Vasilijs Dorošenko.

– Kā nonācāt savā otrajā darbavietā – Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā?

– Vienā dienā mani izsauca uz Varoņa kadru daļu pie vadītājas Starostinas, tā bija simpātiska, zinoša sieviete. Viņa man saka – aizej uz universitāti pie prorektora, tevi grib pārcelt darbā uz Brīvdabas muzeju. Izrunājies, ja vajadzīgs, mēs tevi uzreiz atbrīvosim.

Kultūrizglītības iestāžu komitejai bija vajadzīgs zinātniskais līdzstrādnieks Brīvdabas muzejā, un viņi interesējās universitātē, varbūt var kādu ieteikt. Tiku pieņemts darbā un 1951. gada 1. martā pirmo reizi savā mūžā nonācu Brīvdabas muzejā. Tā sākās mana zinātniskā karjera, neko nezinot par etnogrāfiju. Brīvdabas muzejā nostrādāju nepilnus četrus gadus. 1954. gada rudenī mani norīkoja uz Siguldu par muzeja direktoru. Par to man nebija nekādas intereses, jo diplomdarbs bija visciešākajā saistībā ar Kuldīgas novadu – Laukstrādnieku dzīvesveids Kurzemē un Zemgalē 19. gadsimta otrajā pusē. Kuldīgas muzejā es saskatīju perspektīvu, bet uz turieni mani nelaida. Tad Latvijas Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas un folkloras institūtā atbrīvojās viena zinātniskā līdzstrādnieka vieta. Institūta direktors, akadēmiķis Roberts Pelše atzina par iespējamu mani pieņemt darbā. Pēc gada institūtu reorganizēja, Etnogrāfijas sektoru pievienoja Vēstures un materiālās kultūras institūtam. Par sektora vadītāju nozīmēja ļoti kvalificētu vēsturnieku Marģeru Stepermani. Mēs sadraudzējāmies dažu dienu laikā. Piecus ar pusi gadus strādājām kopā, un to, ko es ieguvu no Marģera Stepermaņa, es lieku lietā līdz šai dienai. Tā bija mana lielākā zinātniskā skola, viņš mani ņēma līdzi uz Tartu, uz Igaunijas Valsts vēstures arhīvu, mācīja strādāt ar arhīva dokumentiem. Kopā braucām uz toreizējo Ļeņingradu, strādājām Krievijas Valsts vēstures arhīvā, mācījos arhīva zinību gudrības. Viņš bija draugos ar akadēmiķi Jāni Zuti, tā laika izcilāko un atzītāko Latvijas vēsturnieku. Es ar Zuti jau biju iepazinies laikā, kad strādāju Brīvdabas muzejā. Man bija dots uzdevums uzrakstīt anotāciju Mežuļu saiešanas namam Vidzemes sētā. Es taču neko nezināju, kādu literatūru lasīt, kur meklēt. Muzeja direktors Nikolajs Tipainis ieteica aiziet pie Zuša. Gāju pie viņa uz mājām, runājām, viņu ieinteresēja mana diplomdarba tēma, jo, kad sāku strādāt muzejā, vēl studēju. Vienreiz viņš pateica vārdus, kas līdz šim man skan ausīs: «Pieej, dēls, pie manas kartotēkas, paskaties un paņem, kas tev der.» Protams, ne jau kartītes, bet metodiku, es varēju iepazīties, kā viņš strādā. Tas bija mantojums. Līdz pat pēdējam brīdim, kad aizvedām Zuti uz Raiņa kapiem, viņš man bija palīgs un padomdevējs.

– No visām tēmām, ko esat pētījis, kura ir sirdij vistuvākā?

– Latviešu tautas celtniecība. Tai pamats bija Brīvdabas muzeja ekspozīcija un braucieni meklēt jaunus eksponātus. Tas, ko esmu ieguvis četros gados Brīvdabas muzejā, ir derīgs līdz šai dienai, tāda bagāža, kuras nav nevienam citam manam kolēģim, kurš aizgājis no Brīvdabas muzeja. Izņēmums ir Uģis Niedre. Brīvdabas muzejā iegūtās zināšanas tieši materiālās kultūras izzināšanā savienoju ar braucieniem pa visu Latviju, ar tām prasmēm, ko bērnībā vai pusaudža gados esmu ieguvis lauku darbos. Klāt nāca arhīvu dokumentu zināšanas, gudrības, ko ieguvu no arhīvistiem Levitāna, Dorošenko, Stepermaņa, Zuša. Tas ir pamats, uz kura esmu būvējis visu savu zinātnisko darbu.

Man bija tā laime, ka 1968. gadā, pateicoties Vēstures institūta direktoram Aleksandram Drīzulim, aizbraucu mācīties uz Vāciju, bija iespēja iegūt zināšanas par manu nozari gan Federatīvajā, gan Demokrātiskajā republikā. Tas man deva ārkārtīgi daudz. Vēlāk pavērās iespēja braukt strādāt gan Skansenā – pasaulē pirmajā brīvdabas etnogrāfiskajā muzejā, gan Stokholmas universitātes lieliskajā bibliotēkā. Esmu trīs reizes stažējies Krievijas Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas institūtā. Protams, tā bija tikai forma, es strādāju Maskavas bibliotēkās, tur bija pieejami materiāli, kas šeit – slēgtie. Atkal jāsaka paldies Baltajam tētiņam, ka Misiņa bibliotēkā specfondu vadīja Līna Zaļkalne. Viņa man deva brīvi lasīt to, kas bija pieejams tikai pēc attiecīgas rakstiskas atļaujas saņemšanas. Ar viņas palīdzību es lasīju arī tādu literatūru, kas bija pieejama tikai izņēmuma klases cilvēkiem. Un līdz šim brīdim Misiņa bibliotēka man ir otras mājas.

– Cik ir jūsu darba turpinātāju?

– Darba turpinātāju ir daudz. Piemēram, Uģis Niedre, šodien triju grāmatu autors. Vai – Ieva Pauloviča, Mālpils novada pašvaldības kultūras darba vadītāja, mākslas zinātņu doktore. Viņa patlaban veido un rediģē Letonikas bibliotēkas devīto sējumu Kultūrvēstures avoti un Mālpils novads. Vēl – Pāles novadpētniecības muzeja veidotāja, Limbažu muzeja krājuma glabātāja Rasma Noriņa, LZA Vēstu un Letonikas bibliotēkas izdevumu apcerējumu autore, gatavo grāmatu par Svētciema lībiešu plašāko – Bisnieku dzimtu. Paralēli tam viņa ir izveidojusi septiņpadsmit dzimtu kokus, mazākajā ierakstītas 150 personas, lielākajā – Bisnieku – dzimtā – 2700 personas. Vai – Alūksnes ģimnāzijas skolotāja Gunta Tuča, kas kopā ar Sanitu Stinkuli pētījusi mākslinieka Jāņa Krēsliņa darbību, par kuru līdz šim zinājām maz. Šodien mēs varam vārdiski nosaukt tos cilvēkus, kurus Janis Rozentāls attēlojis savās slavenajās gleznās. Prototipus var izlasīt un redzēt Jāņa Krēsliņa zīmējumos, fotoattēlos grāmatā Kultūrvēstures avoti un Alūksnes novads. Turpat ir Ventas Koceres raksts par trapenieti, arhitektu Jūliju Cauni, kurš līdz šim Latvijā bija nezināms. Izrādās – viens no vadošajiem Harkovas arhitektiem.

Kādreiz pusaudža gados es mācījos vienā klasē ar Viju Briediņu. Dzīvoju pansijā, kur bija labi dzīves, bet neciešami mācīšanās apstākļi. Vienā istabā bijām četri zeperi, ne visi gribēja mācīties, un man tajā vidē arī ne pārāk veicās. Vienā sarunā Vija pateica, ko viņa par mani domā – galēji iznīcinoši, bet uzdāvināja dzīves un darbības motīvu, kurš ir svēts līdz šai dienai: «Nepārtraukti mācīties jebkuros apstākļos un vienmēr meklēt kaut ko jaunu.» Pateicoties Vijai, man ir visi oficiālie un neoficiālie spārni. Man ir ļoti dziļa priekšrocība, ka jau divdesmit gadus ejam zinātniskā kopsolī ar Daci Briediņu (Markus), jo man līdzās ir kopdomātāja ar izcilu, asu prātu, milzīgu gara spēku, kas ir paaudžu mantojums.

– Kā ir ar padomju laika pētījumiem, cik tie šodien ir izmantojami?

– Man jāsarkst tikai par pirmo plašāko rakstījumu Padomju Latvijas Skolas 1952. gada 9. numurā. Tur ir raksts par Brīvdabas muzeja ekspozīciju kā uzskates līdzekli skolas darbā. Tā pēdējās divas rindkopas veltītas Latgalei. Doma tāda – Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Latgale pārējai Latvijai bija kaut kas līdzīgs puskolonijai, lēta darbaspēka piegāde utt. Toreiz biju pilnīgi pārliecināts, ka tā tiešām bija, un pie vainas bija gan zināšanu un pieredzes trūkums, gan tā laika skolas ietekme. Kopš tā laika esmu ļoti neiecietīgs pret paviršību, rakstīšanu un runāšanu «uz to pusi», par visu ko un vienmēr, lai tikai autora vārds kaut kur parādītos.

Par citu pētījumiem negribu runāt. Cilvēki bijuši dažādi – zinoši un drosmīgi, zinoši un gļēvi, godīgi un negodīgi, karjeristi un nekarjeristi. Tolaik vajadzēja saprast sistēmu. Tas ir tas, ko mācīja Smiltenes vidusskolas skolotāji. Vajadzēja spēt saskatīt un saprast kopsakarības, rupji runājot – kas ar ko guļ un dzer, un no tā arī vadīties. Ja cilvēks saprata sistēmu, tās labās un sliktās puses un prata no tā norobežoties, citiem vārdiem – šajā pašā sistēmā atrast citu pamatojumu, motivāciju, tad nebija nekādu grūtību. Tikai vajadzēja prast izvairīties no tādiem cilvēkiem kā padomju «galma vēsturnieks» Jānis Dzintars; no cilvēkiem, kuri vienā vietā runā vienu, otrā – citu, trešajā – vēl kaut ko; no cilvēkiem, kuri tevī skatās ar miklām teļa acīm, laipni dod roku, bet aiz muguras otrā rokā tur robotu dunci, gatavībā jebkurā brīdī to iegrūst tev mugurā. Un te būtiska ir personīgā intuīcija, dzīves pieredze, varbūt arī labi, godīgi cilvēki. Piemēram, LZA ilggadējais partijas sekretārs Ivans Zeļins, kurš skaidrā krievu valodā man pateica: turi acis vaļā, uzmanies no tā un tā, un tā. Kāpēc šāda attieksme radās? Savulaik es biju LZA Dzīvokļu celtniecības kooperatīva valdes priekšsēdētājs. Diži cilvēki uzrakstīja kļauzu par to, ka kooperatīva valde, īpaši manā personā, piekopj finanšu mahinācijas. Mēs tiešām rīkojāmies ar miljoniem. Sūdzība bija rakstīta Valsts kontrolei. Trīs mēnešus gan akadēmijas tautas kontroles grupa, gan citi pārbaudīja mūsu dokumentus. Neko neatrada, jo nebija ko atrast. Kopš šīs akcijas mēs ar Ivanu Andrejeviču sadraudzējāmies un mums vienmēr bija skaidra runa. Tātad bija arī tādi cilvēki. Nav runa par sistēmu, bet cilvēkiem. Tāpat ir arī šodien.

Manos rakstījumos jūs neatradīsiet nevienu atsauci uz tētiņiem Vladimiru Iļjiču un Josifu Visarionoviču, ne Leonīdu Iļjiču utt. Vienīgi manā pirmajā monogrāfijā Laukstrādnieku dzīves veids Kurzemē un Zemgalē 19. gs. otrajā pusē ir atsauces uz Ļeņina Kapitālisma attīstība Krievijā, uz zināmām ekonomikas lietām, kas tur ir pareizas, starptautiski atzītas. Protams, ir bijusi atsaukšanās, lai mūsu pašu tautas mākslas tradicionālās kultūras pētījumus utt. nodrošinātu pret varbūtībām. Esmu atsaucies uz partijas plēnumiem, programmu, kongresiem, tātad dokumentiem, citējis tos. Cik daudz – tas bija atkarīgs no paša.

Viens piemērs. Es no 1972. gada līdz juku laikiem biju Padomju tradīciju metodiskās apvienības priekšsēdētājs. Bez biedra kartes, bez jebkā cita. Šī apvienība darbojās pie Ministru padomes tiešā Viktora Krūmiņa padotībā. Kad tā nodibinājās, tur darbojās Aina Gore, Aina Brēde, Egons Zoltners, gaišākais cilvēks līdzās Alfonam Šultmanim – Ārija Iklāva u.c. Reiz sanācām kopā četratā – Aina Gore, Alfons Šultmanis, Ārija Iklāva un es. Apvienībai bija vajadzīgs jumts, un lēmām, kas tas varētu būt. Vajadzētu būt Aivaram Gorim, kas bija CK Kultūras nodaļas vadītājs. Visi zinājām, kāds viņš ir kā cilvēks. Ziniet, Aivara dzīvesbiedre Aina bija pirmā, kas teica – nē, ejam pie Leona Freiberga. Tas bija Baškīrijas latvietis, Propagandas un aģitācijas daļas vadītājs, Šultmaņa tiešais priekšnieks. Gaišs cilvēks, ar kuru divdesmit gadu garumā mums bija tieša, skaidra veču runa.

– Neatkarīgajā nesen bija publicēta intervija ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāju Jāni Endziņu, kurš saka: «Šobrīd ir pašsaprotami, ka zinātne saņem naudu par dažādiem pētījumiem, bet vai tie ir komercializējami, nav īsti skaidrs. Pārsvarā gadījumu ne. Cilvēkiem patīk dažas lietas pētīt, un viņi apmierina šīs vēlmes. Vai tas kaut kur tālāk ir komerciāli izmantojams vai nav, zinātniekus vairs neinteresē.» Runa ir par ekonomisko atdevi, kuras arī kultūras pētījumiem nav, taču tie ir būtiski mūsu kultūras saglabāšanā. Kas notiks, ja finanšu trūkuma dēļ ar šiem pētījumiem iepauzēs, gaidot, kad būs valstī lielāka labklājība?

– Liecībās par mūsu tautas kultūru – gan publicētajās, bet it īpaši avotos esošajās, ir tādas zinātniski praktiskas bagātības, kuras ir izmantojamas mūsu valsts kultūrai, cilvēku izglītošanai, patriotisma audzināšanai un daudz kam citam. Un tās uzrakstītas skaidrā latviešu, sliktākajā gadījumā – vācu valodā. Nelaime jau ir tā, ka mūsu spārnotie cilvēki, kuriem vajadzētu diendienā sēdēt avotu krātuvēs, to nedara. Ir ļautiņi, kuri savu mūžu praktiski ir nodzīvojuši, avotu krātuvēs kāju nespēruši, bet spriež un raksta par visu ko. Tāpēc esam tādā stāvoklī, kādā esam. Ja mums būtu cilvēki, kuri spēj saskatīt un meklē, ko saskatīt, tad mēs būtu pavisam citā līmenī. Apgāda LZA Vēstis izdotajos Letonikas bibliotēkas sējumos ir liels zinātniski praktiskā devuma īpatsvars, avotu, pirmavotu īpatsvars, no kuriem daudz kas izriet. Bet Letonikas bibliotēkas grāmatas taču ir tapušas sabiedriskā kārtā, segti ir tikai izdošanas izdevumi. Tādā valstī mēs dzīvojam.

Šogad pasākumos Alūksnē, Veclaicenē, Jaunlaicenē redzēju, ka viss tas, ko mēs darām, ir cilvēkiem vajadzīgs. Ja tikai būtu daudz jaunu, spējīgu pētnieku, kas prot un vēlas strādāt. Diemžēl lielākais vairums augstskolu absolventu, kas nonāk līdz Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīm, praktiski jāsāk mācīt no nulles. Šodien ap LZA Vēstīm, ap Letonikas bibliotēkas sējumiem pulcējas jaunieši, kurus mācām strādāt ar pirmavotiem, radot publikācijas ar paliekošu vērtību.

– Jūs uzsverat pirmavotu nozīmi pētniecībā. Kāpēc tagad fiksējama šī tendence, ka studenti vāji strādā ar avotiem?

– Te mēs atkal nonākam pie tā paša. Kopš skolas pirmajām dienām man bijuši lieliski skolotāji – vielas zinātāji, metodiski apkalti cilvēki. Man ir laimējies būt kopā ar skolotājiem, turēties kopā ar darbabiedriem, kuriem nav bijis jābaidās no konkurences, kuri nekad savas zināšanas nav slēpuši citiem un vienmēr palīdzējuši jauniešiem, cik spējuši.

– Esat emeritētais zinātnieks, bet pelnītās atpūtas vietā aktīvi un pašaizliedzīgi strādājat ar jaunajiem, kaut varētu arī tikai nodoties saviem pētījumiem. Kāpēc?

– Tad mēs atgriežamies pie vides un cilvēkiem, kas mani veidojuši. Baltais tētiņš man vienmēr pateicis, ar ko draudzēties, no kā izvairīties. Esmu kļūdījies vairākas reizes, bet parasti bijis kopā ar cilvēkiem, kuri neslēpj savas zināšanas. Šie cilvēki man ir iedevuši dzirkstelīti visam mūžam. Es tikai dodu tālāk to, ko zinu.

***

Saulvedis CIMERMANIS

• Kultūrvēsturnieks

• Dzimis 1929. gada 3. jūlijā

• Absolvējis Bejas pamatskolu un Smiltenes vidusskolu

• 1952. gadā beidzis LU Vēstures fakultāti

• No 1951. līdz 1954. gadam strādājis Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, no 1954. gada līdz 1955. gadam – Latvijas Zinātņu Akadēmijas Etnogrāfijas un folkloras institūtā, no 1956. līdz 1999. gadam – LZA Vēstures institūtā

• Vairāku monogrāfiju autors:

Laukstrādnieku dzīves veids Kurzemē un Zemgalē 19. gs. otrajā pusē,

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs,

Latviešu tautas dzīves pieminekļi: celtnes un to iekārta,

Zveja un zvejnieki Latvijā 19. gadsimtā

• LZA Vēstu izdevumu sērijas Letonikas bibliotēka zinātnisko apcerējumu krājumu Kultūrvēstures avoti un Latvijas piekraste,

Kultūrvēstures avoti un Latvijas ainava,

Radošie malēnieši un viņu valoda,

Kultūrvēstures avoti un Alūksnes novads

• autors, konsultants, sastādītājs, zinātniskais redaktors (Radošie malēnieši un viņu valoda, Kultūrvēstures avoti un Alūksnes novads veidoti kopā ar Daci Briediņu (Markus))

• Žurnāla LZA Vēstis A daļas redkolēģijas vadītājs