Ā, jūs neesat neko dzirdējuši par čolitām? Tas nekas, pirms pirmā Bolīvijas brauciena arī es par tādām neko nezināju. Par cholitas nedaudz, pavisam nedaudz aizskarošā žargonvārdā sauc Bolīvijas iedzimtās, neliela auguma, pamatīgas miesasbūves sievietes, parasti kečvu vai aimaru tautības, ar kupliem svārkiem un melnām katliņcepurēm galvā – tik nelielām, ka, šķiet, kuru katru mirkli tās novelsies un aizripos kā tāds rausītis no lapsas.
Ir parastas cholitas, un ir arī cholitas luchadoras - čolitas cīkstones. Drosmīgas, izturīgas, spēcīgas sievietes, kuras pašas sevi sauc par mujeres de la pollera - ja burtiski, tad brunču sievietes. Viņu vidū ir arī īstas cīkstones. Profesionāles. Savā darba dzīvē viņas ik dienu apliecina, ka sievietes vieta nebūt nav tikai pie plīts - nu, vai pie zemes pavarda, ja runa par indiāņiem. ASV ir WWE - World Wrestling Entertainment, Meksikā ir lucha libre, bet Bolīvijā cīkstas sievietes, un valsts galvaspilsētas Lapasas «piedēklis» El Alto ir īstā vieta, kur apmeklēt šīs sacīkstes.
Cholitas luchadoras nav nekāda aizvēsturiskā bolīviešu tradīcija, un nav arī tā, ka ņiprās matronas demonstrētu kādu indiāņu īpašo cīņas mākslu. Patiesība ir daudz vienkāršāka: Savienotajās Valstīs šāda vai tāda teatrāla cīkstēšanās ir notikusi jau kopš deviņpadsmitā gadsimta, uzsvaru liekot nevis uz spēku vai prasmi, bet tieši uz izklaides elementu.
Šī ietekme pletās plašumā un vispirms iekaroja Meksiku, kur ieguva lucha libre formu - papildus dramatiskajiem, publikas gaumei atbilstošajiem cīniņu scenāriju pagriezieniem meksikāņi saviem cīkstoņiem izdomāja krāšņas maskas. (Protams, protams, kā nu te neatcerēties acteku kultūras un reliģijas baisos tēlus…)
Par Meksikas lucha libre zelta laikmetu tiek uzskatīti divdesmitā gadsimta piecdesmitie un sešdesmitie gadi. Tad daudzi meksikāņu cīkstoņi rīkoja viesizrādes tuvākās un tālākās kaimiņvalstīs un neizbēgami guva atsaucību vietējo sirdīs. Ja reiz viņi var, kāpēc lai mēs nevarētu?
Tad arī tika nodibinātas pirmās Bolīvijas lucha libre organizācijas, un mūsu dienās te darbojas gan Lucha Fuerza Extrema - Ekstremāla spēka cīņa, gan Luchadores Indendientes de Enorme Riesgo - Neatkarīgie milzu riska cīkstoņi, gan Titanes del Ring - Ringa titāni. Tieši titāni bija tie, kas pirmie nosprieda - kāpēc gan ringā nevarētu uzstāties arī čolitas?
Tas notika nebūt ne sensenos laikos - ap divtūkstošo gadu. Pats, pats sākums nebija pat Ringa titāni. Leģenda vēsta, ka vairākas sievietes, kurām noriebusies mājas vardarbība, atradušas šādu savdabīgu izeju no tās un arī sasodītajiem ikdienas stresiem un rūpēm. Viņām nav vajadzējis ne skatuvi, ne skatītājus - vienkārši tādu savdabīgu relaksāciju. Taču par šo interešu klubiņu uzzinājuši profesionāļi no Ringa titāniem un izteikuši cīkstonēm amatierēm vilinošu priekšlikumu, no kura bijis neiespējami atteikties.
Sākotnēji sievietes uzstājušās apmēram tādos pašos tērpos kā cīkstoņi vīrieši, taču tad kādai no daiļajām būtnēm ienākusi prātā spīdoša ideja - uzstāties tradicionālajā tērpā. Laikam Bolīvija ir vienīgā vieta, kur sievietes cīnās šādā veidā, un noteikti vienīgā, kuras cīkstones ir tērptas pilnīgi nesportiskā apģērbā.
Aimaru sieviešu tērpi gan nav nekādi gadu tūkstošus senie. Kad ieradās spāņu kolonizatori, viņiem nepatika iedzimto sieviešu apģērbi, un viņi uzspieda savus. Indiānietes neko daudz neprotestēja, bet eiropiešu apģērbus pielāgoja augstkalnu klimatiskajiem apstākļiem un savām estētiskajām vēlmēm - un, lūk, arī rezultāts.
Tieši čolitu kuplie daudzslāņu brunči - un, protams, arī nebijusī iespēja ar acs kaktiņu palūkoties, kas īsti zem tiem atrodas - tad arī izrādījušies īstā un vienreizējā manta, kas simtus un reizēm arī tūkstošus skatītāju vilina joprojām.
Jau iepriekš esmu palasījies čolitu intervijas, un tur nav ne kripatas žēlabu par grūto dzīvi vai kā tamlīdzīga. «Esmu ļoti laimīga un apmierināta, ka man priekšā ir vēl viena cīkstēšanās nakts… vēl viena adrenalīna, spēka un mākslas nakts… es atkal būšu ringa centrā… laimīga, ka varu darīt to, kas man patīk vislabāk… ikviens ir dzimis, lai kaut ko darītu, un es esmu dzimusi, lai būtu luchadora!»
Cilvēkiem visā pasaulē vajag varoņus, un arī čolitas lučadoras ir elki pietiekami lielam cilvēku skaitam. Galvenokārt apspiestajām, smagā mājas soļa un ģimenes vardarbības nomāktajām sievietēm, bet ne tikai. Mačo sabiedrībā sievietei cīkstonei tiek lielāka cieņa, un itin bieži šajās cīņās čolitas cīnās arī ar vīriešiem.
Elalto čolitu cīņas arēna, protams, nav nekāda superpuperluksusa koncertzāle, drīzāk jau kas lielai skolas sporta zālei vai angāram līdzīgs. Skatītāju nav neskaitāmi tūkstoši, bet daudzi simti gan. Gringo tūristu ir maz, zālē apmēram vienādās daļās sanākuši metisi visvisādos neizteiksmīgos apģērbos un indiāņi - vīrieši tāpat tērpti sazin kā, parastās biksēs un krekliņos, toties sievietes visas kā viena - klasiskajos indiāņu tērpos.
Sākumā cīkstas vīrieši, un viss ir tieši tā, kā jābūt kārtīgā šovā - ar maskām, ar neīstām asinīm, ar krēslu, kas tiek sašķaidīts pret tiesneša galvu, ar vienu nedaudz aizdedzinātu cīkstoni, ar vēl dažiem sašķaidītiem krēsliem, un tas viss - publikas sajūsmināto auru un gaviļu pavadībā.
Un tad beidzot klāt ir viņas - dažas tik tiešām klasiskajos čolitu ietērpos, nu gluži kā tādi muskuļoti paradīzes putni savās krāšņajās un arī smagajās drēbēs. Viena slavena čolitu grupa ir Las Diosas del Ring, tātad Ringa dievietes, kuru pašreklāmas sauklis ir - spēku un brutalitāti mēs savienojam ar grāciju un eleganci.
Kas to būtu iedomājies, ka šajos neskaitāmajos kuplajos brunčos vispār iespējams normāli pakustēties vai paskriet, kur nu vēl naski lēkāt, vicināt rokas un kājas, plēst svešus matus un uzsist svešas acis. Bet tieši tā tas viss arī notiek.
Čolita izņem auskarus, noņem melno katliņcepuri un šalli, izlien cauri ringa virvēm un paceļ gaisā sažņaugtu dūri. Cīņa var sākties, un kas par to, ka tā ir vairāk vai mazāk iestudēta. Tieši tāpat ir Amerikas daudzmiljonu industrijā, un tieši tāpat fizisku traumu iespēja ir pat ļoti reāla.
Īstenībā šeit tā ir vēl reālāka nekā Amerikā. It kā caur un caurēm teatrāls šovs ar komēdijas elementiem, taču asinis, kas pil no uzdauzīta čolitas deguna vai pārsistas uzacs - un manis vērotajās cīņās netrūkst ne vienu, ne otru -, ir pilnīgi īstas, un arī īsta, sena morāle šajā šovā ir saskatāma visiem tiem, kas vēlas skatīties.
Klasiska meksikāņu lucha libre nebūt nav tāda parasta teatralizēta kaušanās un arī plika izrādīšanās ne. Tajā galvenais ir morāle - cīkstas nevis vienkārši un tāpat kaut kas, bet gan labais un ļaunais. Tecnica, kas cīnās pēc noteikumiem un kārtīgi, un ruda, kas cīnās netīri un, protams, ir ļaunais.
Šo labā un ļaunā cīņu ir pārņēmušas arī čolitas - viņu cīņa ir ne tikai reāla, bet arī metaforiska. Turklāt čolitu cīņās ruda jo īpaši nav ar pliku roku ņemama - viņa apsaukā ne tikai pretinieku, bet arī publiku un saņem pretī daudzkārt vairāk. «Es lieku publikai mani ienīst! Viņi uz mani kliedz, bet man sajūta ir tāda, it kā viņi mani apbērtu ar ziediem. Es esmu tā, kas luča librei piešķir garšu!»
Daļa publikas kvēli aizstāv labos personāžus, bet ir arī ļaudis ar pilnīgi citām simpātijām. Un ir vēl trešie, kuriem vienkārši patīk cīņa, un arī tie, kas gaida brīžus, kad brunči lidos pa gaisu. Tādi cilvēki ir, un kāpēc lai viņi tādi nebūtu? Protams, daudzi kreisi noskaņoti ļaudis to neatbalstītu, uzskatot par brēcošu sieviešu ekspluatācijas izpausmi, - nu un? Čolitām ir svarīgākas lietas darāmas.
