Stāsts par Andreju Žagaru ir stāsts arī par Latvijas Nacionālo operu, kuras direktors viņš ir 13 gadus. Kopā ar visiem septembrī devies bezalgas atvaļinājumā, viņš tik un tā bija sastopams operanamā.
Trauksmains, aizņemts, lietišķi korekts un vienlaikus atbruņojoši emocionāls – kad atcerējās kolēģu un draugu atbalstu viesizrādēs Vācijā, no saviļņojuma acīs sariesās asaras. Neba nu man tā tikai šķita... Krīze nav gājusi secen ne Baltajam namam, ne tajā strādājošiem māksliniekiem un darbiniekiem. Kā šajā laikā jūtas Andrejs Žagars kā režisors, kā operas direktors, būdams atbildīgs par vairāk nekā 500 darbiniekiem, un kā Latvijas pilsonis?
Opera un krīze praktiski ir savietojami jēdzieni, kā pierāda situācija Latvijā. Kas šobrīd notiek mūsu opernamā? Kā tiekat ierobežoti?
– Finansējums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, samazinājies par 25 procentiem. Protams, samazinājām darbinieku skaitu no 615 līdz 515. Lielākā daļa – pensionāri – aizgāja paši. Viņiem kļuva neizdevīgi strādāt. Samazinājām atalgojumu apmēram par 15 procentiem. Cilvēki piekrita bezalgas atvaļinājumam septembrī. Man kā direktoram ir sāpīgi, ka iepriekšējā sezonā ar mūsu radošo potenciālu un finanšu kapacitāti radījām sešus jauniestudējumus, bet nākamajā varēsim tikai divus. Pašlaik man svarīgāk ir nepazaudēt mākslinieciskos resursus. Pat pārtikušajā Vācijā, kurā ir deviņdesmit operteātri, ik pa brīdim kādu no vadošajiem teātriem pārsteidz krīze ar miljonu deficītu. Mēs esam priecīgi, ka Latvijas operas finansējums bijis sabalansēts, bet baidāmies, ka nākamo gadu vajadzēs sākt ar deficītu. Četrsimt tūkstošu latu samazinājums jūnijā bija negaidīts. Atteicāmies no daudziem viesmāksliniekiem, no Nībelungu gredzena pēdējās – ceturtās – daļas iestudēšanas. Man kā direktoram tā bija atkāpšanās no plāna. Esam iecerējuši šo operu izrādīt 2011. gadā, laikus piesaistot sponsorus un starptautisko finansējumu.
Salīdzinot ar Vāciju, Latvija ir daudz labākā situācijā, jo katrā valstī vismaz vienam operas teātrim jābūt. Es domāju, tāpēc nevienam roka necelsies šo teātri iznīcināt.
– Jā, arī tāpēc, ka tā ir vēsturiska dāvana. Lietuvā un Igaunijā opera neatrodas tik senā ēkā. Tāpēc varam lepoties un piepildīt šo ēku ar labu saturu, ko esam darījuši.
Vai drīkst uzskatīt, ka Latvijas Nacionālā opera ir elitārākā situācijā nekā citas kultūras iestādes valstī?
– Kādā ziņā? Protams, pasaulē operas pulcē politisko un biznesa eliti. Man bija liels gandarījums, kad kopā ar komandu divās sezonās izdevās panākt, ka par mūsu skatītājiem kļuva gados jauni cilvēki. Ļoti nopietni strādājam, lai operas žanrs nebūtu elitārs, bet pieejams visiem – dažāda vecuma un interešu grupām, ne tikai profesionāļiem vai politiskajai elitei, kas atzīmējas operas pasākumos. Mūsu publika ir ļoti raiba, un esam panākuši atvērtu biļešu politiku. Beletāžā tās maksā 160 latu, bet dažbrīd mūsu biļetes ir lētākas nekā kino – tikai trīs lati. Operas finansējums ir lielāks nekā citām kultūras iestādēm, jo operas un baleta žanrs arī pasaulē rada lielākas izmaksas. Vienīgais, kur esam elitāri, – mums ir izcila ēka. Par to mūs Eiropā apskauž.
Vismaz baleta izrādes, ja tā var teikt, skatītāji gāž riņķī, tiek pārdotas pat stāvvietas. Kāpēc tā?
– Tas liecina par darba kvalitāti. Pagājušajā gadā gan operas, gan baleta izrāžu apmeklētība bija vidēji 87 procenti, šogad sešos mēnešos – līdz 90 procentiem. Mēs priecājamies arī, ka spējam radīt operas un baleta izrādes, kuras var konkurēt starptautiskajā tirgū. Par to liecina mūsu viesizrāžu maršruti. Balets bija ļoti veiksmīgās viesizrādēs Sicīlijā, opera – visprestižākajā Āzijas festivālā – Honkongas mākslas festivālā. Tur bija tikai divi lieli kolektīvi – Čikāgas simfoniskais orķestris ar izcilo diriģentu Bernardu Haitinku un Latvijas Nacionālā opera ar divām izrādēm: Hendeļa Alčīnu un Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu. Ļoti nopietni strādājam ar ārvalstu projektiem. Ķīna ir ieinteresēta gan operas, gan baleta trupu aicināt ilgstošās viesizrādēs. Tādā veidā ne tikai gūstam ienākumus, bet arī veidojam Latvijas tēlu.
Vasaras sākumā izteicāties, ka pieļaujat iespēju pamest darbu Latvijā un strādāt kādā ārzemju operā. Esat saņēmis konkrētus piedāvājumus? Kādi pašlaik ir jūsu nodomi?
– Teicu, ka neizslēdzu tādu iespēju. Man līgums ir līdz 2012. gadam. Gribētos nostrādāt – tad būšu vadījis operu piecpadsmit gadu. Ir bijuši piedāvājumi no Kanādas, Zviedrijas, Anglijas, bet vienmēr palikuši nepadarīti darbi šeit. Man ir ļoti svarīgi pabeigt Nībelungu gredzenu. Ļoti patiesi, bez liekulības saku – esmu liels šīs zemes, pilsētas un teātra patriots. Ja jutīšu, ka nevaru attīstīties profesionāli ne kā režisors, ne kā direktors, ja man būs tikai jāsamazina cilvēku skaits un nevarēšu ietekmēt nevienu pozitīvu procesu, tikai tad izšķiršos par iespēju strādāt citur. Ikvienam profesionālim ir būtiski apzināties, ka viņš var pretendēt uz līdzvērtīgu darbu citur Eiropas Savienībā. Protams, es visproduktīvāk radoši un kā vadītājs varu strādāt savā zemē, savā Latvijā. Bet tajā pašā laikā dzīve un profesionālā karjera ir īsa, ilgu dīkstāvi atļauties nevaru.
Teicāt, ka darbinieki un mākslinieki piekrita bezalgas atvaļinājumam un algu samazinājumam. Bet kāds viņiem ir noskaņojums?
– Tāds pats kā valstī. Es domāju, ja dzīves līmenis pasliktināsies, cilvēki kļūs sociāli un politiski aktīvi. Pašlaik teātrī panikas nav, taču problēmu rada finansējums. Operas sezona skar divus finanšu gadus – no viena gada vidus līdz nākamā gada vidum. Budžets tiek plānots uz vienu gadu. Ja nākamā gada budžets krasi samazinās, tas ir sezonas vidus un mums jau ir noslēgti līgumi ar māksliniekiem. Neizpildot saistības pret māksliniekiem, mēs nevarēsim viņus angažēt nākotnē. Viņi neuzticēsies.
Vai Latvijas opernamam ir iespējams (un kā) paturēt savus solistus, jo daudzi strādā ārzemēs? Latvijā nedzied Antoņenko, Rebeka, Kalna, Siliņš...
– Ar daudziem māksliniekiem, kuru vārds saistās ar Latviju un Rīgu, ir ļoti radoša sadarbība. Viņi ir dziedājuši un dziedās arī turpmāk. Neatkarīgi no tā, ka viņiem ir ārzemju kontrakti, viņi vienmēr atrod laiku uzstāties Rīgā. Marina Rebeka tūlīt dziedās Karmenā, Aleksandrs Antoņenko šeit dziedās divas izrādes Pīķa dāmā, Kristīne Opolais, kura pašlaik strauji veido starptautisko karjeru, dziedās novembrī. Izskatām iespēju, ka Inga Kalna varētu dziedāt Dezdemonu. Egils Siliņš ir pastāvīgs mūsu viesis. Ar nepacietību gaidām Maiju Kovaļevsku, kura apsver solokoncerta iespēju Rīgā. Arī Elīna Garanča dziedās šeit.
Sakiet, kā jūs uztverat kritiku? Pirms vairākiem gadiem Moskovskij komsomoļec atļāvās saistīt jūsu iestudējumu Nabuko ar leģionāriem un nacisma aizstāvību Latvijā, nodēvējot operu par blāvu un neizteiksmīgu. Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta bija tik pietuvināta dzīvei, ka to savukārt neizprata skatītāji.
– Darbus ārzemēm atlasa profesionāļi, nevis mēs. Manuprāt, Lēdija Makbeta ir ļoti spēcīga izrāde. Sicīlijā divarpus nedēļās izrādījām septiņas izrādes! Pilnīgi izpārdotas! Nabuko, es domāju, bija veiksme. Tas bija sarežģīts stāsts, kuram atradām labu risinājumu. Andris Freibergs piedāvāja trīsdesmito gadu nogales metro staciju, stāstījām par pārmaiņu laiku, kad Spānijā bija diktators Franko, Itālijā –
Musolīni, Vācijā – Hitlers, Krievijā – Staļins. Metro stacija ir bijusi gan glābiņš, gan ģenerālštābs karā, gan slēpnis militārai organizācijai, arī hospitālis un draudu un briesmu vieta, kur notikuši terora akti. Es pat gribētu to iestudēt vēlreiz, citā risinājumā. Man ebreju tautības cilvēki teikuši, ka šo tēmu esam delikāti risinājuši. Nekādas saistības ar leģionu! Ar to jārēķinās, ka ne vienmēr vērtējums būs pozitīvs, bet ir arī konceptuāla kritika, no kuras daudz var gūt. Man būtiskāk ir nevis tas, ko rakstīja Moskovskij komsomoļec, bet tas, ka tūlīt braukšu uz Budapeštu iestudēt operu, pēc tam uz Boloņu. Tad – uz Lisabonu, uz Romu... Vissvarīgākais, ka režisoram ir iespēja strādāt un augt. Bīstami būtu tad, ja pēc kāda iestudējuma vairs nebūtu piedāvājumu.
Ko jūs tad darītu?
– Varu nodarboties ar mākslas institūciju vadīšanu.
Cik ilgi patlaban ir saplānota jūsu radošā dzīve?
– Kā režisoram – līdz 2011. gada beigām.
Vai kā Andrejs Žagars arī visu plānojat?
– Jā. Brīžam savu kalendāru zinu no galvas pa datumiem. Mazā – dienu – plānošana dažreiz klibo, saplānoju par daudz aktivitāšu, un tad iznāk vai nu nekvalitatīvas tikšanās, vai nu kavēt.
Tas jums dzimtā ierasts – būt aktīviem.
– Jā, abi ar brāli tādi esam.
Vai ir kāds jautājums, kas jums nekad nav uzdots?
– Grūti pateikt. Vēl padomāšu.
Vai uzskatāt sevi par drosmīgu režisoru? Jums ir interesanti iestudēt mūsdienīgu operu vai visiem labi zināmu tradicionālu materiālu?
– Ļoti būtiski ir saprast, ka opera kā mākslas veids nav muzejs. Bet arī muzeji ir ļoti dažādi. Ir muzejs ar ļoti seniem mākslas priekšmetiem, un ir laikmetīgās mākslas muzejs. Tāpat arī operā. Katrai mantojumā nāk kaut kas vēsturisks, kas jāsaglabā. Mums ir Madame Butterflay no 1925. gada. No piecdesmitajiem gadiem – Turandota. Es uzskatu, ka mūsdienās operteātrim nav jākalpo tikai tai sabiedrības daļai, kas grib redzēt vienīgi muzejiskus, klasiskus, akadēmiskus iestudējumus. Lai opera varētu pastāvēt, jādomā par nākotnes skatītāju. Jaunā paaudze komunicē internetā, un tur viņiem veidojas arī vizuālā pasaule. Mums ir svarīgi uzturēt dialogu, jo operas un baleta žanrs nevar būt atrauts no skatītāja un pašpietiekami reflektēt. Tāpēc es kā režisors gribu pēc iespējas spilgtāk un precīzāk izstāstīt šo stāstu un pārnesu operu citā laikā vai vidē. Jo režisors vairāk attālinās no laika, kurā rakstīta opera, un no tā, ko gribējuši autori, jo lielākai jābūt pārliecībai. Tā ir liela uzdrošināšanās un atbildība, lai, pirmkārt, solists noticētu, otrkārt, varētu pārliecināt skatītāju. Operā bieži ir izcila mūzika, bet klibo dramaturģija. Taču skatuves mākslā mēs gribam noticēt. Tāpēc režisoram ir jāstrādā ar solistiem tā, lai viņu aktiermeistarības līmenis atbilstu labiem standartiem un skatītājs varētu noticēt. Tāds ir mans princips. Man ir laimējies, ka šeit strādā jauni, talantīgi cilvēki. Viņi spēj radīt ļoti pārliecinošus tēlus. Starptautiskie kritiķi atzīst, ka mums ir aktieriski labi trenēti solisti. Tas man ir liels gandarījums. Neesmu pret akadēmiskiem iestudējumiem, bet pret mirušiem gan. Esmu pret izrādēm – vrakiem, kur ir nedzīva, neīsta aktierspēle, kas nav nosegta ar emocijām. Operas māksla ir arī skatuves māksla, nevis tikai koncertizpildījums.
No iecerētiem, bet nerealizētiem projektiem minējāt Nībelungu gredzenu. Vai ir vēl kāda opera, kuru vēlētos iestudēt Latvijā?
– Katra operteātra un operas direktora pārbaudījums ir radīt Nībelungu gredzenu, tāpēc man ir svarīgi pabeigt šo darbu. Ir gandarījums, ka trīs daļas jau tapušas, kamēr krīze to pārtrauca. Mūs augstu novērtēja vācu kritiķi, un tas ir būtiski. Godīgi pateikšu, ka mani neinteresē baroks, bet interesē 20. gadsimta pirmās puses mūzika. Gribētu iestudēt Jevgeņiju Oņeginu, Trubadūru. Kaut ko no Prokofjeva...
Teicāt, ka restorāni jums ir kā vaļasprieks, rotaļa. Ar ko rotaļājaties šobrīd?
– Vienam patīk mašīnas, citam – kolekcionēt. Man patīk ceļot, iepazīt valstis ne tikai caur vēsturi un kultūru, bet arī caur virtuvi. Tagad tas ir kā hobijs, jo jāapzinās, cik varu izdarīt. Diennaktī ir tikai divdesmit četras stundas. Man ir pietiekami zināšanu, un jebkurā brīdī šo biznesu varu atsākt, bet pašlaik mani nākamo divarpus gadu plāni saistās tikai ar opernamu un režisora darbu. Un ar valodas studijām.
Jūs ir iespējams novirzīt no plāna?
– Dzīve vienmēr izdara korekcijas. Bet ir jābūt apritē, ir jārada!
Visu sarunu lasiet 26. septembra izdevumā Mēs