MODE: Balles neiznīcina ne bombardēšanas, ne bads
No šodienas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas jau septītā izstāde Rīgā, un šoreiz tajā var aplūkot vakartērpus.
«Ne kara, ne miera laikā balles nekas un neviens nav atcēlis. Iespējams, viņiem nebija tāda šampanieša, kādu viņi vēlētos, iespējams, arī cienasts nebija tik bagātīgs, bet viņiem noteikti bija orķestris un sievietes, kas vēlējās patikt, un bija vīrieši, kas vēlējās iepazīties ar šīm skaistajām sievietēm. Neaizmirstiet, ka dzimuma jautājumi ir aktuāli vienmēr – sievietes grib patikt vīriešiem, bet vīrieši grib iegūt sievietes. To neatceļ nekas – ne bombardēšanas, ne bads,» tā apgalvo modes dizainers Aleksandrs Vasiļjevs, uzsverot šīs izstādes nozīmību arī šodien, jo «ekonomiskās krīzes un politisko nesaskaņu laikā šī izstāde ienes kādu daļiņu laimes, un ikviens, kas atnāks uz šo izstādi, vismaz uz kādu brīdi domās par uzvaru, nevis sakāvi, jo balle ir daudzu cilvēku sapņu virsotne. Daudzi vēlētos kaut reizi mūžā paiet pa sarkano paklāju, tērpušies pašā skaistākajā tērpā, rotāti ar visskaistākajiem aksesuāriem, un neskaitāmi fotogrāfi iemūžinātu šo īpašo notikumu».
Izstāde Ielūgums uz gadsimta balli. 1915–2015 zināmā mērā ir īpaša, jo tā nekoncentrējas uz vienu laika periodu, bet gan uz vienu dzīves izpausmi. Izstādē aplūkojami 720 aksesuāri, 87 vakarkleitas un septiņi vīriešu smokingi un frakas. Aleksandra Vasiļjeva kolekciju papildina eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vakarkleita.
Šī ir pasaules pirmizrāde šai izstādei, tā veidota īpaši Rīgai, pēc tās tā tiks eksponēta Viļņā, tomēr, visticamāk, daudzi eksponāti tiks mainīti, jo, kā apgalvo modes vēsturnieks «kleitas nogurst, jo izstādē tām ir īpaša slodze, daudzas nākas reanimēt, daudzām nekavējoši nepieciešama ilgstoša restaurācija».
No vēstures zināms, ka balles pazīstamas jau kopš viduslaikiem, kad Francijas, Anglijas un Itālijas galmos sāka notikt dzīres ar dejām un muzikālu pavadījumu. Tās turpinājās renesanses laikā, kad balles kleitu komplektā stabilu vietu ieņēma korsetes un dziļi dekoltē. Savukārt baroka laika balles kleitu zīmols bija trīskārtu svārki. Šī izstāde vedīs vēsturiskā ceļojumā pa 20. gadsimtu – sākot no Pirmā pasaules kara līdz mūsdienām. Kā uzsver modes vēsturnieks, vakarkleitu mode izstāsta visa gadsimta vēsturi.
Par to, kāpēc balles kleitas visas savas attīstības gaitā nav mainījušas vienu iezīmi – tās joprojām galvenokārt ir garas, Aleksandram Vasiļjevam ir kodolīga atbilde – garas kleitas asociējas ar svinībām. «Cilvēki grib parādīties visā savā diženumā un varenumā. Īsa kleita uzreiz atklāj defektus, ne visiem ir skaistas un vienlaikus arī slaidas kājas, kas tērptas izcili skaistās zeķēs. Tāpēc garas kleitas ir glābiņš daudzām sievietēm, lai savu figūru demonstrētu visefektīgākā veidā. Gadsimta laikā ir ļoti mainījusies etiķete, arī veļas etiķete. Kādreiz sieviete ļoti sekoja līdzi savas veļas kvalitātei un rūpējās, lai nekas nebūtu redzams cauri tērpam, bet seksuālā revolūcija šodien liek sievietei būt valdzinošai pavisam citādā veidā. Cik bieži var redzēt Holivudas zvaigznes bez krūštura un pat bez biksītēm, šī brīvība, kas nākusi līdzi seksuālajai revolūcijai, ir ļoti iespaidojusi etiķeti. Kādreiz ballē nedrīkstēja ierasties, ja kājās nebija zeķu, tas bija neiedomājami, bet šodien tas ir normāli. Vīrieši ļoti reti lieto tauriņu, viņi uzskata, ka ar baltu kreklu, kas nevērīgi atpogāts, ir pietiekami. Es uzskatu, ka mēs sev atļaujam pārāk daudz brīvības, bet ekonomiskā krīze novedusi pie tā, ka daudzas lietas tiek nēsātas gadiem. Teiksim, labu modes zīmolu kleitas tiek nēsātas 10–15 gadus, un ir vienalga, kurā gadā tā radīta, jo mode visu laiku rada vecus modeļus no jauniem audumiem. Mainās audums, krāsu salikums, detaļas, bet ideja nemainās. Ticiet man – tas, kas ir šodien modē, nav nekas jauns. Protams, kad nonāksim līdz parandžai, tad modē sāksies viss no gala. Visiem zināms – pēc pāris gadu desmitiem mēs visi būsim musulmaņi, visi būsim šokolādes krāsā, sievietes nēsās parandžas, vīrieši – fesku, un lasīsim tikai vienu grāmatu – Korānu. Mēs jau paši pie tā esam vainīgi – bērnus nedzemdējam, kristieši karo pret kristiešiem, pat nedomājot, cik ļoti ir jāsargā vīrieši, tātad – nav perspektīvas redzes. Ko gribēsim, to dabūsim.» Starp citu, uz jautājumu, kurā vēsturiskajā laika periodā viņš labprāt redzētu sievieti, Aleksandrs Vasiļjevs bija nešaubīgs: «Ja man būtu teikšana – 16. gadsimtā.» .