Liepājas teātrī Dž. Dž. Džilindžera iestudēto Lukrēciju Bordžiju varu salīdzināt ar burvju mākslinieka triku, no tukšas cepures aiz ausīm izceļot trusīti. Tak zini, ka tas ir māns, bet mirklis apbur.
Lukrēcija Bordžija ir «labi taisīta» izrāde ar režisora aprobētiem paņēmieniem, kas paši par sevi vairs īpaši nepārsteidz. Tomēr šoreiz Džilindžera triku iedarbības intensitāte ir tāda, ka Lukrēcija tūdaļ nostājas blakus Kaligulai, kaut, salīdzinot ar to, kā satura, tā formas ziņā jaunā izrāde izmēros ir knapāka. Postmodernismam raksturīgā dekonstrukcija šajā gadījumā nozīmē Viktora Igo vēsturiskās melodrāmas destrukciju un rekonstrukciju reizē ar kādu provokācijas devu (spriežot pēc komentāriem teātra mājaslapā, ir publikas daļa, uz kuru tā arī darbojas) un popkultūras atsaucēm, Itālijai uzpotējot krievu līniju no šņabja markas līdz Smokie hita Living next door to Alice Mihaila Bašakova versijai Eļis, tā asprātīgi apspēlējot viesošanos pie princeses Negroni. Ko nozīmē Kalašņikova automāts seksuālas kaisles dedzinātas sievietes rokās izrādes ievadā, katrs pats var iedomāties. Kristiana Brektes scenogrāfija ir nosacīta, bet Ilzes Vītoliņas kostīmi – mūsdienīgi, sieviešu daili izceļoši, pat ja tiem jārada iespaids par viņu lētumu, izskatās – dārgi.
Izrādei piemīt ļoti spēcīga enerģētika, kas strāvo no skatuves, no aktieru atdeves, ansambļa izjūtas. Sieviešu loma šeit ir piepildīt vīriešu vēlmes un viņas, programmiņā apzīmētas kā jaunas un elegantas dāmas – Agnese Jēkabsone (princese Alise), Everita Pjata, Anete Berķe, Ilze Būde, Laura Jeruma, Ilze Jura –, to dara, baudot mirkli. Dzīru aina Negroni pilī jeb pie princeses Alises izskatās akurāt kā mūsdienu zelta jaunatnes ballīšu bakhanālijas. Savukārt vīrišķo enerģiju burtiski izšļāc zālē Mārtiņa Kalitas (Džennaro), Edgara Ozoliņa (Mafio), Gata Malika (Džepo), Sanda Pēča (Gazella), Rolanda Beķera (Askānio Petruči), Viktora Ellera (Oloferno) izdejotā Ingas Krasovskas horeogāfija. Brutāls spēks šeit rādīts kā stihija, kā jūra vētrā tas apskalo nedaudzās jutekliskā maiguma saliņas, ko veido Lukrēcijas atklātības brīži, atzīšanās mīlestībā Džennaro. Režisors Lukrēcijas un Džennaro attiecības vienkāršojis tādā ziņā, ka atbrīvojis viņus no mātes un dēla lomām. Izrādē saduras Lukrēcijas mīlestība un sliktā reputācija pret Džennaro modināto kaisli un godu, kas prasa atriebt draugus. Signes Ruicēnas un Mārtiņa Kalitas saspēlē Lukrēcija un Džennaro iziet savu moku ceļu, no lugas attīstītā masku tēma izrādē izaudzēta līdz eksistenciālam strupceļam. Džennaro tas saistīts ar uzticēšanos, tiem ņirbu vilnīšiem, kas skalojas pret otra bruņām, bet vilina kā tauriņu krāsaino ziedu pļava.
Vai tā seja, kas atzīstas jūtās, ir patiesa? Dzert vai nedzert to šķīdumu, ko Lukrēcija dēvē par pretindi, ir Džennaro «būt vai nebūt» jautājums, kas ietver tos citus: vai viņa tiešām mīl vai melo, lai iegūtu, ko iekāro; vai cilvēks, kas dzīvo ar paša veidotu masku-reputāciju, vispār ir spējīgs uz patiesām jūtām; vai tā nav zirnekļa spēlīte – ievilināt tīklā mušu, lai gūtu savu labumu jeb aprītu/pazudinātu kārtējo upuri? Mārtiņš Kalita prāta un emociju cīņu nospēlē ar jaunības trauksmes un atriebības iedvesmotu kaismi.
Signes Ruicēnas Lukrēcija atgādina Kaligulu tādā ziņā, ka sev ļautā brīvība ir traģiska, šis eksperiments ar mīlestību neizdodas. Viņas pasaule ir izlikšanās, teātris, kas lieliski atklāts dialogos ar vīru – Kaspara Goda Alfonso d’Esti, kā arī viņa un Kaspara Kārkliņa Rustidžello spoži nospēlētajā saskanīgajā manierīgumā, kas norāda uz vīra patieso seksuālo interesi. Lukrēcijas iziešana no sabiedrībā spēlētās lomas jaunai aktrisei ir grūts uzdevums, un pagaidām pārliecinošāk izdodas nospēlēt ļaunumu, kas no bērnības ēdis viņas sirdi kā tārps ābolu, taču sagādā baudu. Egona Dombrovska Gubetas vīrišķīgā stāja un klusā, padevīgā kalpošana pasvītro likteņa dramatismu, kad tas atkarīgs no mīlestības. Kā vēsta leģenda (no krievu filmas Debesu tiesa) – ideālā gadījumā jebkuram Amores klana loceklim ir jāveic dubultšāviens, trāpot diviem cilvēkiem vienlaikus. Bet kā Antonio vai kāds cits Amore kurā gadījumā izšāvis, to mēs varam zināt tikai «pēc tam».
Izrādes izstrāvotā jūtu ņirba, lai arī cik traģiska, sāpīga vai neiespējama tā būtu, manuprāt, ir vērtība, kas dod Lukrēcijai Bordžijai to brīnuma jausmu, kuras dēļ triki nav tikai triki un kādēļ ir vērts iet uz teātri.