Inese Baranovska: "Nākamajai Muzeju naktij ir jāsāk gatavoties jau tagad"
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM), kas jau kādu laiku ir kļuvis par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja departamentu, šopavasar ir noticis kas ļoti īpašs jebkura muzeja dzīvē. Durvis ir vērusi jauna pastāvīgā ekspozīcija. Kāda tā ir un kā muzejs izskatās pirms nedēļas notikušās Muzeju nakts kontekstā, par to saruna ar muzeja vadītāju mākslas zinātnieci Inesi Baranovsku.
– Ko un kāpēc mainījāt muzeja pamatekspozīcijā?
– Bez krājuma jau neviens muzejs nav iedomājams, un DMDM ir ļoti bagātīgs krājums. Laiks jau ir tas, kas izvērtē situācijas. Ja agrāk mums ekspozīcijas pamatā bija autori, dažādas tehnikas, kas tiek lietotas dekoratīvajā mākslā: tekstils, keramika, koks, āda, metāls, sudraba kalumi, tad šoreiz mēs nolēmām šo konceptu mainīt un varbūt no kaut kā atteikties. Mēs balstījāmies uz ļoti labu sakāmvārdu – mazāk ir labāk.
Tas bija ļoti grūti, jo esam taču mantu muzejs! To var redzēt daudzās ekspozīcijās – krājums ir daudz lielāks, ļoti grūti no kaut kā atteikties. Bet tomēr mēs gribējām parādīt to, ar ko lepojamies. Šī ekspozīcija sākas ar Latvijas kā brīvvalsts pašapziņu un atmodu, un stilistiski tas sakrīt ar jūgendstila periodu. Visu priekšmetu autori ir latviešu mākslinieki. Tas ir uzstādījums, jo mūsu kolekcijā ir arī ārzemju mākslinieku darbi, tomēr pamatekspozīciju tagad veido Latvijas māksla – dekoratīvā māksla, lietišķā māksla, dizains no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Tas ir jūgenda laiks, bet stili pārklājas – te nāk klāt nacionālais romantisms, vēlāk konstruktīvisma elementi, vēl vēlāk Art deco. Piemēram, Jūlijs Straume – tas ir tiešām ir paradoksāli, ka latviešu ornaments tiek izmantots senā austrumu tehnikā – tie ir persiešu paklāji ar latvju raktiem! Arī krāsu zieds nav mūsu ierastie brūndzeltenie toņi, bet ir daudz lielākas variācijas.
– Parasti jebkura muzeja ekspozīcijā ir kāds centrs, kaut kas tāds, par ko runājot muzeja darbiniekiem acis jo īpaši iemirdzas. Kas ir jūsu jaunās pamatekspozīcijas lepnums?
– Mūsu muzeja lepnums – Latvijas nacionālajā kultūras kanonā iekļautā apvienības Baltars mākslas porcelāna kolekcija. Otrā stāva ekspozīcijā tā izstādīta īpaši plaši, centāmies veidot tematiskas grupas. Te ir Romāns Suta, Aleksandra Beļcoca, Sigismunds Vidbergs. Te katram priekšmetam varētu būt atsevišķa vitrīna! Darbi ir brīnišķīgi, bet katrs runā pats par sevi. Kad veidojām ekspozīciju ar krājuma glabātāju Daci Ļaviņu un Jurģi Krāsonu, šajā vietā bija visgrūtāk – kā atrast kopējo toni, lai nevienu neaizēnotu. Un te nu mēs atkal nonācām pie principa – labāk mazāk, lai katrs priekšmets runā pats par sevi.
Starp citu, mums ir ļoti patīkama ziņa – strādājam pie ļoti vērienīga projekta. Šī gada rudenī (oktobrī, novembrī, decembrī) Maskavā, Krievijas dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā notiks liela izstāde Rīgas mākslas porcelāns, 20.–30. gadi.
– Tad jau tas Baltars, ko var redzēt tagad, brauks projām, un šie priekšmeti noteikti jāredz tagad?
– Jā, jānāk apskatīties vasarā! Izstāde, kas būs Maskavā, ir sadarbības projekts ar Rīgas Porcelāna muzeju un privātkolekcijām. Kolekcionāri tagad ir ļoti iecienījuši Baltars porcelānu. Maskavas kolēģi bija sajūsmā par mūsu Baltars kolekciju, un ļoti ceram, ka šis projekts vainagosies ar apjomīgu katalogu – grāmatu. Tas ir nepelnīti, ka tādas vēl nav, un tas ir jāizdara.
Pirmo reizi ekspozīcijā ir porcelāna skices, Romāns Suta ir veidojis skices savām lielajām vērienīgajām kompozīcijām. Tām jau tagad ir ļoti liela kolekcionāra vērtība, bet mēs gribam tās parādīt, lai cilvēki saprastu, ka tas nav vienkārši šķīvis, no kura ēd. Izveidot kompozīciju aplī ir īpaši grūti, un tapšanas process ir garš un sarežģīts.
Tas ir fenomenāli, ka Baltars darbnīca eksistēja tikai trīs gadus, no 1925. līdz 1928. gadam. Bet tā uzdeva tādu toni un virzību, ka 30. gados to jau pārņēma lielās manufaktūras, Kuzņecova un Jesena rūpnīcas, kur arī tapa unikāli, ar mākslinieka roku apgleznoti trauki. Varētu teikt, ka tā ir suvenīru kolekcija, tomēr ļoti augstas klases. Ekspozīcijā ir arī porcelāns, kas līdz šim netika izstādīts – jau minētie 30. gadu Kuzņecova un Jesena rūpnīcu darbi.
– Tās ir lietas, kas privātās izsolēs joprojām atrodas un ir aizvien lielākā vērtē.
– Jā, atrodas, un tās ir ļoti vērtīgas, bet ar īpašu lepnumu varu teikt, ka mūsu muzeja kolekcija ir izcila. Pat tad, kad tagad redzamie priekšmeti dosies uz izstādi Maskavā, mums paliks, ko rādīt. Ziemā šajās pašās vitrīnās būs kaut kas cits.
– Kas vēl bez porcelāna ir jauns šajā ekspozīcijā?
– Kā īpašas vērtības ir izceltas mēbeles – skapji, kas veidoti pēc Romāna Sutas un Jūlija Madernieka skicēm. Man patika, kā mākslinieks Egils Rozenbergs teica – beidzot tās dzīvo. Kādam varbūt mājās ir kāds trauks un tas ir vērtība pats par sevi, bet, kad ieraugi ko līdzīgu muzejā, – o, manai vecaimātei arī tāds ir!
Mūsu lielākais lepnums ir Anša Cīruļa mēbeļu komplekts, kas veidots kā pasūtījums Lauksaimniecības kamerai. Kādreiz, padomju laikos muzejs ar lielām grūtībām to atguva no Lauksaimniecības akadēmijas. Te tagad ir izstādīti visi priekšmeti, un šis komplekts ir centrālais šajā vēsturiskajā kolekcijas daļā.
– Redzu vēl šo to, kas laikam taču agrāk nebija?
– Jaunais ir tas, ka akcentējam 20. gadsimta 60. gadu stilu, par ko tagad interesējas visā pasaulē. Mūsu mērķauditorija ir skolēnu grupas, bet vajadzētu nākt arī augstskolu, Mākslas akadēmijas studentiem, jo šie priekšmeti liecina par laiku. Te var gūt daudz inspirācijas. Par dzintaru – tas ir tāds duāls gadījums. No vienas puses, ir visa šī masu produkcija, kas nopērkama tepat mums aiz loga Vecrīgas ieliņās, pretim muzeja ieejas durvīm, bet ir taču jābūt kaut kādai robežai, kur sākas māksla. 2014. gadā gatavojam dzintaram veltītu izstādi. Jāpievērš uzmanība šai Helēnas Ketelriņas kaklarotai – tas ir ārkārtīgi smalks 60. gadu dizaina paraugs, starp citu, to kuratore izvēlējās izstādei Modernizācija par 60. gadu stilistiku, kas notika Viļņā. Te ir vēl vairāki līdz šim neeksponēti unikāli priekšmeti, piemēram, Haima Risina metāla vāze ar Vostok kosmosa raķetītēm.
Vēl viens tāds izcils 60. gadu stila piemērs ir tekstilmākslinieces Ernas Rubenes un arhitektes Martas Staņas veidotais mazgabarīta dzīvokļiem piemērotais mēbeļu komplekts. Tā jau dzīvē notiek – viena paaudze dzīvo ar masīvām un smagām mēbelēm, tad nāk kas cits, visas šīs mēbeles tiek mestas laukā, to vietā nāk kas cits, bet laiks paiet, un sākam domāt – bet toreiz taču arī nebija slikti!
Tad, kad ieguvām neatkarību, mums, protams, riebās viss, kas bija saistībā ar padomju laiku, bet tagad sākam to pārvērtēt – ārzemnieki jūsmo par Latvijas Zinātņu akadēmijas ēku, un tas ir normāli, jo katrs gadu desmits veic savas korekcijas. Droši vien pēc pieciem gadiem mūsu ekspozīcija būs vēl savādāka, bet šodien centāmies atlasīt to, kas varētu būt interesanti šodienas skatītājam.
– Esam nonākuši pie latviešu tekstilmākslas.
– Jā, mūsu muzejs tika dibināts 1989. gadā, un tas veidots uz dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas bāzes, kas tolaik atradās Mākslas muzeju apvienībā. Tekstilmāksla ir viena no mūsu muzeja pērlēm, bet paradoksāli ir tas, ka lielu daļu savas kolekcijas muzejā nemaz nevaram parādīt – to neļauj mūsu griestu augstums. Tolaik vērienīgas tekstilmākslinieku izstādes notika Pēterbaznīcā, izstāžu zālē Latvija. Mūsu krājumā ir daudz monumentālu darbu, bet tagad mums vajadzēja izvēlēties to, ko tehniski varam izlikt apskatei, bet kas tomēr spilgti raksturotu laiku. Pārlūkojot kolekciju, mums pašiem bija interesanti atklājumi, piemēram, šis izcilais Dzintras Vilks darbs ar ļoti savdabīgu tehnoloģiju. Ekspozīcijā iekļāvām arī kosmosa tēmai veltītās Zentas Loginas avangardiskās kompozīcijas, kuras auda mākslinieces māsa Elīza Atāre. Tepat blakus ir keramika – Skaidrītes Cihovskas trauki kolekcijā ir vairāki, bet izlikām vienu – lai izceltu tā formu un vienreizīgumu, kuru grūti novērtēt tad, ja eksponāti salikti plauktā cits pie cita.
– Kā ar dizainu?
– Es nevaru teikt, ka mums ir izteikta dizaina kolekcija – te pamīšus ir gan unikāli autordarbi, gan rūpnieciski ražoti darbu sēriju paraugi. To nošķirt mūsu situācijā ir ļoti grūti, tāpēc gribam parādīt, kas ir labākais. Piemēram, Valtera Kiršteina pulksteņi kā slotas ir unikāls eksperiments. Mūsu lepnums ir 80. gados tapušās Jura Medņa divdaļīgo plastmasas pudeļu dizaina prototipi, viņš pasaulē bija viens no šīs jomas pionieriem un līdzīgi darbi atrodas arī Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (MOMA) kolekcijā.
Labi zinām, ka muzejiem šobrīd ir ļoti ierobežoti līdzekļi kolekciju papildināšanai. Tā ir brīnišķīga lieta, ka tie dizaineri, kuru darbus jau ražo rūpnieciski, saprotot mūsu situāciju, dāvina muzejam savu labāko darbu eksemplārus. DMDM var apskatīt Mammaslampas lampu un Rīgas krēslu fabrikas mākslinieka Alda Circeņa dāvinājumu.
– Nupat aizvadīta Muzeju nakts, panākumiem bagāta, aizraujoša, tomēr nevar nepamanīt, ka, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, muzeji sāk ierobežot publiku. Cilvēku masas ir tik lielas, ka kritiskākā situācijā var iestāties pūļa efekts. Muzeju naktī šogad vairākos muzejos nebija pieejama pamatekspozīcija, cilvēki bija neapmierināti. Kāda te ir izeja?
– Es domāju, ka Muzeju nakts noteikti ir jāsaglabā! Tomēr te ir vairākas problēmas. Muzeju nakti organizē Kultūras ministrija, muzeji darbojas pēc savas pašiniciatīvas un labās gribas, bet tam nav nekāda papildu finansējuma.
– Vai tad pašvaldības šajā procesā nepiedalās – būtībā taču tautas svētki, milzīgs cilvēku pieplūdums, kas rada ienākumus veikaliem, kafejnīcām?
– Nē! Apmeklētāji nāk mirdzošām acīm, muzeji darbojas, un te sākas dilemma, ko daudzi jau ir norādījuši – tas, kas ir par brīvu, to cilvēki īsti nenovērtē. Pirmajos gados pasākums norisinājās, to izbaudot, bet tagad ir tāda tramvaja sajūta – skatītāji drāžas cauri, skrien, krāj uzlīmītes, kuru šogad vairs nav, jo tagad ir mehāniskie skaitītāji. Esmu prasījusi – ko jūs gribat – krāt uzlīmītes vai iegūt sev ko jaunu? Skatoties no muzeja darbinieka viedokļa, šī patērētāju attieksme ir diezgan sāpīga, gribētos taču lai būtu sinerģija, abpusēja bagātināšanās.
Nākamajai Muzeju naktij ir jāsāk gatavoties jau tagad. Ir jāstrādā ar medijiem, jāsagatavo programmiņas un jāsludina – ir milzīgs piedāvājums, ko viens cilvēks nevar aptvert – izpēti, izvēlies vienu vai divas vietas, kuras tevi tiešām interesē un uz kurām pārējās gada dienās diezin vai aiziesi. Nevajag rīkot šo muzeju apskriešanas maratonu! Bet tas ir cilvēkiem laikus jāpasaka, jāskaidro, pareizi jāievirza…
Kas attiecas uz pamatekspozīcijām, tik tiešām mūsu muzeji nevar nodrošināt, lai tā netiktu sabojāta pie tik lielas cilvēku plūsmas. Paaugstinās mitruma režīms – īpaši kaitīgi tas ir fotogrāfiju un gleznu ekspozīcijai, tāpat arī citām vērtībām. Gribu piebilst – nav taisnība, ka muzeju pamatekspozīciju var apskatīt bez maksas tikai Muzeju naktī. Tas ir tāds mīts. DMDM katra mēneša pēdējā svētdienā pamatekspozīcija ir apskatāma bez maksas. Tad to var izdarīt ļoti harmoniski, mierīgi un nesteidzoties. Visu gadu organizējam arī bezmaksas izglītojošus pasākumus. Ir jāmaina attieksme, jāmaina domāšana, arī valsts un pašvaldību līmenī. Muzeju naktij vajadzētu būt izglītojošam un audzinošam pasākumam, kas popularizētu muzejus, nevis piedāvātu banālu izklaidi vienai naktij.