Valsts svētku brīvdienās vairāk nekā pēc simt gadu pārtraukuma Latvijas opermīļiem tika dota iespēja noskatīties Riharda Vāgnera Nībelunga gredzena cikla operu Dievu mijkrēslis. Tas ir pēdējais stūrakmens Nībelunga gredzena tetraloģijā, bet ar šo iestudējumu Latvijas Nacionālā opera piepulcējas Eiropas drosmīgāko operteātru pulciņam, kas, gatavojoties Vāgnera jubilejai 2013. gadā, īstenojusi šo titānisko darbu.
Viestura Kairiša veidotais jauniestudējums ir vislabākajā nozīmē īsti vāgnerisks. Tostarp tas atklāj laika relatīvo nozīmi iepretim mākslas fakta lielumam. Sešarpus stundu ilgais pasākums nekļūst apnicīgs, tieši otrādi – kāpina spriedzi līdz pat pēdējiem akordiem, radot tik spēcīgu līdzpārdzīvojumu, ka pēc izrādes vēl kādu laiku nepamet tāda kā izredzētības sajūta, jo izdevies būt klāt kaut kam kolektīvi nozīmīgam, tādam kā vēsturiskam pagriezienam vai vismaz būtiskam krustpunktam mākslas un kultūras procesos un to neizbēgamajā mijiedarbībā ar politisko, ekonomisko, sociālo un mediju vidi. Iespējams, visprecīzākais apzīmējums Dievu mijkrēšļa iestudējumam būtu – «intelektuāli eksistenciāls».
Režisors Viesturs Kairišs, šķiet, izgājis būtiskus personības attīstības lokus, atbrīvojoties no aizvainojuma pret pasauli un sadzīves nejēdzībām, un radījis mākslas darbu, kurš ne tikai noteikti nepaliks bez rezonanses Eiropā, bet, iespējams, pat iezīmēsies kā ļoti svarīgs veikums turpmākajām desmitgadēm. Tiem, kas uzskatīs – «Vāgneru mūsdienās nav iespējams iestudēt», pamatota pretargumenta lomu pildīs Kairiša Gredzens. (Cik zināms, Kairišs strādās arī pie cikla pirmās operas – Reinas zelta atjaunojuma).
Iestudējumā plaši izmantotais ceturtās sienas princips skatītājam paģēr klātbūtni cilvēciskoto Vāgnera personāžu dzīvē un sadzīvē, tādējādi panākot maksimālu līdzpārdzīvojumu, arī nemaz nedomājot par simboliem. Hipiju motīvs Brīnhildes un Zīgfrīda «pirtiņas laimē» ar plakātisko palagu MAKE LOVE NOT WAR. Gībihungu pavirtusī mietpilsonība un Zīgfrīda robustais naivisms «silo jesķ, uma ņe nado*». Hāgena nežēlīgās manipulācijas līdzās spēcīgajai psihoanalītiskajai personīgajai drāmai par savu rašanos vardarbības aktā un tikai kā bioloģiskā tēva (nībelunga Alberiha) ierocim. Brīnhildes tēla daudzšķautņainās transformācijas kopš Valkīras un padomju estētikā sakņotas ironiskas atsauces uz aizgājušo, diemžēl atsevišķu paaudžu un indivīdu domāšanā joprojām dzīvo laikmetu ar visu tā ārējo krāšņumu (ziedi ietīti folijā, medību trofejas pie pirts flīžu sienām, pirts kā neformālo politisko lēmumu, noslēpumu atklāšanas un nodevību virtuve utt.) un asociālo attieksmi pret citādo pauž Kairiša rainisko antonīmiju «nepastāvēs, kas nepārvērtīsies», pārvēršot to par vienu no iestudējuma atslēgām.
Varoņa nāves (protams, ne jau kaujas laukā, bet sazvērestības rezultātā) kolektīva apraudāšana kā šķīstīšanās un vērtību pārvērtēšana ir viens no iespējamiem attīstības scenārijiem. Par spīti spēcīgajai reālu bēru izjūtai izrādes pēdējā cēlienā, hrestomātiski skaistajam Zīgfrīda sēru maršam, ironiski mēmajam korim (himna?) un hamletiski vērienīgajam galveno varoņu, piedodiet, miroņu, skaitam uz skatuves (galu galā taču visa bojāeja), cerība dzimst nepārtrūkstošā smadzeņu kairinājumā pēc izrādes. Šoreiz skaudri ironiskais skatījums, iespējams, pat vairāk nekā laikmeta izjūtu izpaudums, nevis kā konstrukcija, ir atradis uztveres frekvenci plašākā amplitūdā nekā iepriekšējos iestudējumos. Arī tādēļ, ka šoreiz forma ir rūpīgi piepildīta ar saturu bez klaji pašmērķīgām izpausmēm. Tas attiecas arī uz augumā raženā, bet infantilā Guntera (Markuss Jupiters) stāvu miesaskrāsas apakšbiksēs un līdz puslielam uzstilpētās tumšās zeķēs un daļēji mulsinošo seksuāli norūpējušos Reinas meitu ņemšanos ar krāniem, bļodām un sirds stimulatoriem hmm... kungu pirts priekštelpā. Varbūt ne viss nolasās tā, kā režisors iecerējis, bet domāšana tiek stimulēta nepārtraukti, un Dievu mijkrēslis rada pārliecību – katram «kāpēc» ir savs «tāpēc». Un atbilstoši postmodernajam diskursam «tāpēc» noteikti ir vairāki.
Ja pieķeramies sociālpolitisko aktualitāšu aspektam, viena no atbildēm droši vien meklējama laiku pa laikam uz skatuves redzamajā sirmgalvī un abos bērnos kā laika – vienīgās nāves/bojāejas, ja vēlaties, arī Tomasa Hobsa sludinātajam «visu karam pret visiem» (tas īpaši parādās Hāgena bojāejā – viņu nomušī paša vasaļi) alternatīvas alegorijā. Īpašu dimensiju iestudējumam piešķir arī scenogrāfijas un kostīmu (Ieva Jurjāne) ironiskā simbolu valoda, sākot ar Zīgfrīda džinsu kostīmu, Brīnhildes sešstūros tamborēto kleitu un viņas Valkīras perioda līdzgaitnieka – mītiskā zirga Grānes personifikācija kirzas zābakos ar puķītēm, līdz pat bomziskajam Alberiham, uzvalkotajai Gībihungu ordai un līgavu kleitu kontrastam ar Zīgfrīdam nāvi nesošo Hāgena šķēpu, kas amatu apvienošanas kārtībā pilda arī desu cepšanas iesma funkciju. Burvju cepure Tarhnelms ieguvusi saulesbriļļu izskatu (nēsātājs pārtop par citu, paslēpjot acis), tomēr šī, tāpat kā pārējās transformācijas, lielākoties ir jēgpilnas, nevis vienkārši asprātīgas.
Lai arī karstākās publikas gaidas jauniestudējumā bieži vien saistās galvenokārt ar režisora veikumu, šoreiz vienlīdz liels izaicinājums bija arī muzikālā partitūra.
Sadarbojoties Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim (Prologs un 1. cēliens) un operas orķestrim (2.un 3. cēliens), šis ir unikāls gadījums operas vēsturē. Izcilajam vācu diriģentam Korneliusam Meisteram, interpretācija ar katru nākamo epizodi visnotaļ programmatiskajā, tomēr daudzslāņainajā un daudzveidīgajā muzikālajā audumā, kurā saaužas tēmas un motīvi no iepriekšējām Gredzena cikla operām – Reinas zelta, Valkīras un Zīgfrīda, apgāza jebkurus stereotipus. Piemēram, to, ka Vāgners ir smags vai grūti klausāms. Salīdzinot ar lasītprasmi, Meisters ir nevis no tiem diriģentiem, kas meklē pazīstamus burtus sarežģītajā nošu tekstā, bet prasmīgi lasa ar izteiksmi. Viņš deklamē Vāgneru stilistiski precīzi, raiti un baudāmi, panākot pat tīri neticamu intonatīvo un tembrālo kvalitāti no metāla pūšaminstrumentu grupām (kam Vāgnera partitūrās ir īpaša loma). Tā ļaujot izbaudīt klausītājiem paplašinātā orķestra skanējumu bez forsētas dinamikas un īpaši novērtēt to brīžos, kad skatuves darbība tiek apzināti pārtraukta, lai varētu sajust, cik pilnīga ir šī mūzika arī bez vizuālajiem papildefektiem.
Starptautiskās solistu komandas zvaigzne ir britu soprāns Katrīna Fostere Brīnhildes lomā. Šādus Vāgnera soprānus Latvijā nenākas dzirdēt bieži: izlīdzināts un spēcīgs dziedājums, plašs balss diapazons un teicama prasme to pārvaldīt, veiksmīgi sadalot spēkus visas operas garumā un finālā krāšņi uzziedot Brīnhildes upurēšanās monologā ar orķestri. Zīgfrīda lomas atveidotājs zviedru tenors Larss Klēvemans ir spilgts gan 1. cēliena duetā ar Fosteri, gan 2. cēlienā, taču 3. cēliena 1. ainā, kas ir pēdējie metri Zīgfrīda vokālajā partijā, balsī mazliet ielavījās sagurums. Kolorīts gan daudzpusīgajā tēlā, gan vokāli ir zviedru bass Johans Šinklers Hāgena lomā. Patīkama ir atkalredzēšanās ar Valkīras Zīglindi Elizabeti Stridu šoreiz Gutrunes tēlā un Zīgfrīda Alberihu Markusu Jupiteru Guntera lomā. Šoreiz Alberihs savā ekstravagantajā groteskumā parādījās vien ārijā Hāgena sapnī Rīgā jau no Pučīni Triptiha pazīstamā un izcilā Džanni Skiki atveidotāja Kosmas Ranuera balsī. Jāatzīmē arī abi sieviešu trio – nornas (Liene Kinča, Aira Rūrāne, Ļubova Sokolova) un Reinas meitas (Liene Kinča, Aira Rūrāne, Kristīne Zadovska) – saskaņots balsu kolorīts un skaists ansamblis (īpaši Reinas meitas). Ļubovas Sokolovas tumīgais mecosoprāns izskanēja arī valkīras Valtrautes lomā, duetā ar Katrīnu Fosteri ļaujot izbaudīt abu balsu saskaņu. Savukārt pašmāju soprāns Liene Kinča pavisam noteikti varētu savos ilgtermiņa plānos eventuāli iekļaut Vāgnera lomas – viņas balss vērienam tās būtu pa spēkam.
Droši vien Vāgners var patikt un var nepatikt, taču ar to nepatikšanu bieži vien ir tā, ka tā sakņojas nevis paša pieredzē, bet nostāstos un nepielūdzami stabilos stereotipos. Dievu mijkrēslis ir reta un ekskluzīva iespēja dzirdēt kaut ko leģendāru tīri muzikāli. Savukārt pievienotā vērtība šoreiz ir mākslas valodā smalki aktualizētā laikmeta problemātika sabiedrībā gan lokālā, gan globālā kontekstā. Intelektuāli, eksistenciāli un ļoti aktuāli uz kārtējās finiša taisnes pirms senās civilizācijās izsludinātā pasaules gala 2012. gadā. Diemžēl plašā solistu sastāva un ar to saistītā budžeta dēļ izrāžu skaits ir ierobežots – Dievu mijkrēslis šosezon paredzēts vēl tikai 29. aprīlī, 10. un 17. jūnijā.
* Spēks ir – prātu nevajag
