Kamēr Saeimā ievēlētās partijas pauzē, dala ministru krēslus un atstāj cita citu aiz borta sarunās par iespējamajām koalīcijām, kultūras darbinieki zīlē, kas būs jaunais saimnieks reiz greznajā, bet nu paplukušajā namā Valdemāra ielā 11a – ēkā, kur jau labu laiku izvietojusies Kultūras ministrija (KM). Pēc vasaras patriotiskā pacēluma pēc iepriekšējās Saeimas atlaišanas nu ir iestājušās īsti rudenīgas paģiras un komentāri par varas gaiteņos notiekošo svārstās starp «tas ir tīrais sviests» un «kaut tik neizbīdītu kādu varaskāru diletantu».
Šis varētu būt iemesls atskatīties uz pēdējo triju ministru darbošanos un paraudzīties nākotnē. Jāatgādina, ka laikā no 2004. gada līdz 2009. gadam KM vadīja Helēna Demakova, Ints Dālderis (2009–2010) un Sarmīte Ēlerte, kura šo amatu ieņem kopš pērnā gada 3. novembra. Es zinu, ka nadzīgie komentāru rakstītāji man tūdaļ pārmetīs, ka simpatizēju Helēnai Demakovai, kura interneta vidē joprojām tiek zākāta pēdējiem vārdiem, tomēr, aplūkojot turpat internetā visai Latvijai pieejamos dokumentus, pēc kuriem darbojas KM – labi redzams, ka daudzi no tiem savu spēku ieguvuši tad, kad tos parakstījuši premjers Aigars Kalvītis un kultūras ministre Helēna Demakova. Starp citu, daļa no tiem nav nedz labi, nedz slikti, tie ir visnotaļ fundamentāli, ko ir akceptējuši viņas amata pēcteči. Ar to, starp citu, pēdējos astoņos gados KM vadījušais trio arī fundamentāli atšķiras no priekšgājējiem, ka savu darbu nesāka ar publisku savu priekšteču noķengāšanu.
Atsaucot atmiņā notikumus kopš 2004. gada, nākas izdarīt banālu secinājumu – programmatiska stabilitāte ir krietni vien labāka par neprognozējamu nestabilitāti.
Gan Ints Dālderis, gan Sarmīte Ēlerte lielākoties darbojās ugunsdzēsēju režīmā. Inta Dāldera laiks vēsturē iegājis ar to, ka, neraugoties uz dramatiskiem finanšu samazinājumiem, pēc kultūras sabiedrības aktīvas iejaukšanās izdevās novērst pamatīgu katastrofu un apturēt vairākus stulbus lēmumus. Pusotrs gads nebija pietiekams, lai Ints Dālderis spētu īstenot kaut ko no tiem saviem iesāktajiem plāniem, kas, kopumā ņemot, bija gluži apsveicami. Savukārt Sarmīte Ēlerte, kas šajā amatā nedarbojas pat gadu, pamanījās uzkāpt uz nevienam nevajadzīgā integrācijas grābekļa, nokaitināja virkni kultūras nozaru redzamu pārstāvju un, taisnības labad, izvirzīja dažas visnotaļ loģiskas idejas, kuru tālākā attīstība tagad būs atkarīga no tā, vai nākamais ministrs spēs ieturēt priekšgājēju trio iesākto līniju.
Topošajam ministram darba būs daudz un, priekšgājējus mīlot vai lamājot, nāksies pieņemt virkni lēmumu, kurus vislabāk raksturo Ērika Hānberga radītais jaunvārds – interesantības. Piemēram, to, kuram tad galu galā piešķirt ar lielu vērienu kultūras medijiem piesolītos 50 000 latu, kas patiesībā ir nieka summa, kuras pietiek tikai darbības sākšanai, un vai piepildīsies baumas, ka viss šis konkurss ticis rīkots vienos vārtos. Tāpat viņam būs jāpieņem lēmums kā (ne-)nogremdēt pārējo kultūras periodiku, kurai šajā finanšu režīmā nākamgad ir jāizbeidzas dabīgā ceļā, kā sakārtot KM un Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) budžeta attiecības, kas pēdējos gados nepārprotami pārspēlētas KM vārtos, VKKF faktiski iznīcinot. Šīs lietas ir iekšējas nozares padarīšanas, taču ir arī pāris ārēju nelaimju, par kurām tūdaļ runās visa Latvija. Ja vien prezidents Andris Bērziņš, tagadējo tirgošanos vērojot, šo Saeimu pēc pusgada nepasūtīs turpat, kur viņa priekštecis Valdis Zatlers iepriekšējo, jaunajam kultūras ministram jau pavisam drīz nāksies strēbt divas grandiozas un priekšteču pat īsti vārīt nesāktas putras. Nekrietnais Dziesmu un deju svētku likums nosaka, ka 2013. gadā ir jānotiek nākamajiem dziesmu svētkiem. Nauda šim pasākumam pagaidām nav pat ar dakšām ūdenī iezīmēta. Un tad jau klāt būs arī 2014. gada nacionālā nelaime: Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta. Darba grupa var bīdīt fantastiski labas idejas, ģenerēt milzu programmas, bet tā vien šķiet, ka arī te valsts vismaz pagaidām cer izsprukt kā neaicināts pudeles brālis, kas cer palīksmot uz pārējo rēķina.