Īss un nesāpīgs kurss Skroderdienu vēsturē

Latvijas Nacionālajā teātrī sācies Skroderdienu laiks, kas jau ierasti Jāņu dienas noskaņās pulcē pilnu skatītāju zāli, ļaujot kārtējoreiz just līdzi Rūdolfa Blaumaņa lugas varoņiem, uzturot dzīvu šo mūsu nacionālo fenomenu.

Skaidrojot žanriski par sadzīves skatiem nodēvētās lugas Skroderdienas Silmačos fenomenu, Blaumaņa pētniece Līvija Volkova runā par tautas lugu, uzsverot, ka «Silmaču gadījumā svarīgi būtu tautas jēdzienā atšifrēt arī kādas dziļākas, būtiskākas pazīmes – kopēju sensenu tradīciju, kopējas pasaules izjūtas slāņus, un tā varētu būt norāde, kādā virzienā meklēt skaidrojumu lugas gandrīz vai iracionālajai popularitātei jau simt gadu garumā.» Tradīcijai ir saistība ar īsāko nakti, kad daba burtiski virst savā pilnbriedā. Latvieši bez Skroderdienām nevar – lugu studē un spēlē, nonākuši Vācijā bēgļu nometnēs, un cīnās par tās atdzimšanu uz skatuves tepat padomju Latvijā, kad ideoloģiski luga tiek uzskatīta par nepareizu. Svētku gaidās apstāsimies pie tikai dažiem faktiem, kas ar savu smaržu un nozīmi kā ziedi Jāņu vainagā veido raibo Skroderdienu mūžu. Kuplāko tā daļu veido Nacionālā teātra iestudējumi, jo gadu gaitā Skroderdienas kļuvušas par šī teātra zīmolu.

Blaumaņa savārstījums

Skroderdienu pirmizrāde notika 1902. gada 30. janvārī Rīgas Latviešu teātrī – tātad nākamgad varēsim atzīmēt lugas 110. gadadienu. Visvairāk spēlētā luga visā latviešu teātra vēsturē tūdaļ pēc nākšanas klajā izpelnījās bargu kritiku. Jānis Asaris tai veltīja tik neglaimojošus apzīmējumus kā konglomerāts un «savārstījums no visraibākiem, nekādi kopā nesaderošiem skatiem.» Sašutušais recenzents arī norādījis, kā «tādi idioti kā Aleksis» var rasties tikai Blaumaņa fantāzijā – latviešiem tādi cilvēki būtu par milzīgu kaunu.

Kārlēns - sieviete

Tā bija pirmajā iestudējumā un nākamajā arī, jo tika uzskatīts, ka šiverīgo puiku jāspēlē aktrisei. Pirmā bija Dace Akmentiņa, nākamā 1921. gadā – Mirdza Šmithene. Savukārt Antai Klintij Kārlēna loma bijis viens no sāpīgākajiem nepiepildītajiem sapņiem.

Skroderdienas itāliešu garā

Dailes teātra radītājs Eduards Smiļģis mēdza latviešu komēdijas interpretēt pēc Itālijā 16. gadsimtā dzimušās delartiskās jeb masku komēdijas principiem. Pirmās viņš tādējādi risināja tieši Skrordienas1923. gadā, un šis mēģinājums tika nodēvēts par revolūciju latviešu teātra tradīciju pasaulē.

Dāma par saimnieci

Šarma un elegances iemiesojums Lilija Štengele spīdēja salonlugu iestudējumos mīlētājas ampluā, un Alfreds Amtmanis-Briedītis 1935. gada Skroderdienu versijā redzēja viņu Antonijas lomā. Oponenti nevarēja ar to samierināties – kā šī smalkā dāma var spēlēt lauku sētas saimnieci! Spēlēja gan, turklāt izcili un par to saņēma pat Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa sūtītu kviešu vārpu vainagu.

Būs sukas

Slavenais Kārlēna, Rūda un Ieviņas trio Lai līgojam, lai svinam un vēl dažas dziesmas Voldemārs Zonbergs (Sauleskalns) rakstījis 1935. gada Nacionālā teātra iestudējumam, tādējādi papildinot Aleksandra Būmaņa muzikālo partitūru.

Skroderdienas kara ugunīs

Pēc Latvijas okupācijas nu jau Drāmas teātris iekļauts pirmajā LPSR delegācijā, kam Maskavā jāprezentē latviešu māksla. Dekādei Osvalds Uršteins mēģina Skroderdienas, konsultanta no Maskavas uzraudzīts. Ģenerālmēģinājums ar publiku Rīgā notiek, dekāde – pārceļas.

Budzene Antonija

Beidzoties Otrajam pasaules karam, padomju latviešu ilgas pēc Skroderdienām joprojām dzīvas. Arvīds Grigulis 1947. gada Drāmas teātra Mākslinieciskās padomes sēdē paziņo, ka latviešu dramaturģija ir nabadzīga un ierosinājumi par Skroderdienām neder, jo «neder ilgas pēc Silmačiem, ebreju jautājums». 1954. gadā Partijas pirmorganizācijas sapulcē teātra partijas sekretārs R. Zandersons ierosina Skroderdienas atdot Dailes teātrim, no tā pašiem paņemot jauno Jūlija Vanaga lugu. Tomēr atļauju iestudēt buržuju dzīvi tēlojošo Blaumaņa lugu teātris saņem, kad sola sadzīves reālismu vērst sociālistiskajā. Režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis neļauj Olgas Lejaskalnes budzenei Antonijai iet pie Auces raudzībās, liek Elīnai šalli dāvināt ar nicinājuma pilnu intonāciju un Aleksi precēt aprēķina dēļ, lai vairotu saimniecības ražīgumu. Skroderdienas brauc uz latviešu mākslas dekādi Maskavā.

Jaunušana un Kublinska atjaunojums

Kad 1968. gadā, domājot par teātra 50. jubileju, tiek lemts, ka jāveido jauns Skroderdienu atjaunojums, kaut iepriekšējais tapis tikai pirms trim gadiem. Šo darbu sāk Žanis Katlaps. Viņš pagūst sadalīt lomas, un nāve režisoru aizsauc savā valstībā. Tad Amtmaņa-Briedīša Skroderdienu atjaunojums tiek uzticēts Alfredam Jaunušanam un Mihailam Kublinskim.

Spītnieces savaldīšana

Tā Lilija Dzene raksturo 1975. gada Jaunušana Skroderdienu versiju, kas oficiāli tiek dēvēta par Amtmaņa-Briedīša iestudējuma atjaunojumu un piedāvā novatorisku skatu uz Antonijas un Dūdara attiecību līniju. Lepnā Astrīdas Kairišas Antonija satiek «vīrieti kā bildi» – Ģirta Jakovļeva Dūdaru, bet sirds cieši pie Rolanda Zagorska Alekša kā magnēta pielipusi. Jaunušans uzskata, ka laimīgu beigu nevar būt – ja reiz Antonija savulaik nodevusi mīlestību, viņai par to jāsaņem sods. Leģendāro Skroderdienu tēlotāju vidū ierakstās Uldis Dumpis kā Ābrams. Tikpat nepārspēts šķiet arī jauniešu trio – Lāsmas Kugrēnas Ieviņa, Voldemāra Šoriņa Rūdis un Ulda Norenberga Kārlēns.

Ābrams bez bārdas

1976. gadā Skroderdienas top Jaunatnes teātrī – ar Konservatorijas aktieru kursa beidzējiem tās kā diplomdarba izrādi iestudēja Lūcija Baumane. Antoniju spēlēja Ārija Stūrniece, Aleksi – Guntis Skrastiņš un Ivars Brakovskis, Dūdaru – Egils Valčs, Elīna –Alda Krastiņa. Izrāde īpaša ar neparasto, intīmo formu – tā notika teātra foajē, skatītāji sēdēja uz koka soliem, piedalījās lauku kapella. Turklāt izrāde sākās desmitos vakarā, kas tolaik nebija gluži tik ierasta parādība kā šodien. Uzmanību koncentrējot uz tēlu psiholoģiskajām attiecībām, Baumanei trādirīdis ar krāsns sprāgšanu nebija vajadzīgs un Rūdolfa Plēpja Ābramam bārda klāt netika lipināta.

Druviena un atmoda

1986. gadā Jaunušana Skoderdienas tiek spēlētas Druvienas estrādē, divās dienās pulcējot 16 000 skatītāju. Turpat atrodas atjaunotās Silmaču mājas, kurās ierīkots unikāls – vienai lugai veltīts – muzejs. Tie ir tautas svētki, kas kopības sajūtā iezvana atmodu.

Freiberga nopelni

Par pirmo un otro neatkarīgās Latvijas Skroderdienu iestudējumu Nacionālajā teātrī atbildīgs Edmunds Freibergs. Viņš esot atzinies, ka dienā, kad tika atklāts 1994. gada iestudējuma lomu sadalījums, uz teātri nav gājis, baidoties no emocionālām reakcijām, ko tas varētu radīt. Kā nu ne, ja veceņu lomās ielicis aktrises, kam tā kā pienāktos Antoniju spēlēt. Piemēram, Pindacīša – Lāsma Kugrēna un Gunta Virkava. Ar šo iestudējumu sākas tendence tēlus jaunināt, ko turpina gan nākamā Freiberga versija 2002. gadā, gan Oļģerta Krodera iestudējums Valmieras teātrī 2004. gadā. 1994. gada iestudējums ieiet vēsturē ar lirismu un čehovizācijas iezīmēm, Dūdaru spēlē Rolands Zagorskis (vēlāk Voldemārs Šoriņš), Antonija – Zane Jančevska, Elīna – Daiga Gaismiņa, Ivars Puga – Aleksis. Elza Radziņa piesakās iet līgotāju pulkā, bet leģendārā, 1955. gada iestudējuma Ieviņa – Maiga Grīnberga raud aiz skatuves kā Rudzītis jaunākais šūpulī. 2002. gada versija ieguvusi vispilsētnieciskāko Skroderdienu apzīmējumu, kurā spēlē jaunais, nupat teātrī ienākušais Nacionālā teātra kurss. Ieviņa – Dita Lūriņa, Aleksis – Mārcis Maņjakovs, Pičuks – Egils Melbārdis, Auce – Anna Klēvere, Rūdis – Mārtiņš Egliens, Ainārs Ančevskis, Zāra – Dita Lūriņa, Daiga Kažociņa, Karīna Tatarinova. Tāpat kā savulaik Smiļģis, arī Freibergs šajā versijā iedvesmojies no delartiskās komēdijas.

Kairiša mistērija

Viena no neparastākajām Skrordienu interpretācijām pieder režisoram Viesturam Kairišam, kurš Blaumaņa lugu iestudēja 1998. gadā Jaunajā Rīgas teātrī, piedāvājot savu Jāņu nakts mistēriju. Vecenes – jaunās un skaistās aktrises Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa (Zvīgule) un Aurēlija Anužīte – ar krūšu un dibena polsteriem demonstrēja raženus auglības simbolus, Jāņu nakts rīta dumakā pāri skatuvei slīdēja kailu ķermeņu virkne un no kapa augšāmcēlās pats vecais Silmačs – Kārlis Anuševics.

Ar Silmaču mājas gariņiem

Indras Rogas 2010. gadā Nacionālajā teātrī tapušais iestudējums ir īpašs ar aktīvo iracionālās pasaules klātbūtni, kas labi sadzīvo ar tradīcijām, pie kā skatītāji raduši. Bēniņos un puķu dobē mīt nešpetnie, bet labsirdīgie Silmaču mājas gariņi – saime, kurā sazīmējami iepriekšējo Nacionālā teātra iestudējumu zemes cilvēki. Viņi jūt līdzi, draiskojas, mēdās un komentē, radot pamatīgu jautrību, harmoniski papildinot izrādē iekodēto gudrību par cilvēka un dabas vienību, kas viens vesels.