Līdz nedēļas nogalei Rīgas Mākslas telpā skatāma vērienīga, kuratores Ingas Šteimanes sarūpēta, Brēmenes laikmetīgās mākslas izstāde Skatīties zvaigznēs. Lai šķietami specifiskā un šaurā lokācija jūs nemulsina – izstādei atlasītie darbi ir interesanti, daudzveidīgi un liek domāt par pašām jaunākajām tendencēm Eiropas laikmetīgajā mākslā.
«Iespēju sajūta ir viens no spēcīgākajiem sentimentiem, ko praktizē māksla,» teikts izstādes pieteikumā. Tāpēc iespēju pilnās debesis, pret ko vērsts gaidu un cerību pilnais skatiens, ir izraudzītas par izstādes kopsaucēju. Vairāki no trīsdesmit autoru darbiem ir veidoti tieši šim notikumam, dažkārt pārsteidzoši aktuāli, brīžiem sentimentāli un meditatīvi, apspēlējot iespēju ideju dažādos rakursos un formās.
Kuratore Inga Šteimane raksta, ka izstāde iepazīstinās ar 21. gadsimta pirmās desmitgades beigās radušos «romantisko konceptuālismu», proti, jaunu mākslas virzienu, kam raksturīgs ne tikai sociāls vērojums un sabiedrības analīze, bet arī grūti definējama virsvērtība – mākslinieka emocionālais pienesums un poētiskas dimensijas notveršana. «Izstādē Skatīties zvaigznēs var pārdzīvot laikmetīgo emociju spektru: no izmisuma vai niknuma par to, ka piedāvātais nav «īsta māksla» līdz sajūsmai pie tādiem mākslas darbiem, kas pēkšņi iemet skatītāju līdz šim nezināmā, misteriozā pasaulē, kura fascinē,» raksta Šteimane. Veidojot izstādes stāstu, svarīgs impulss kuratorei bijis mūsdienu teorētiķa Borisa Groisa vīzija par mākslu kā pašregulācijai pakļautu tīklu, kur katra atsevišķa mākslinieka atbildība ir heroiska un vientuļa cīņa par kopējo lietu.
Tātad no vienas puses mūsdienu māksla nepārtraukti atsaucas pati uz savu vēsturi un sociālo ikdienu, no otras – izsaka paša autora iekšējos meklējumus, šaubas un atziņas. Jāteic, Skatīties zvaigznēs šī simbioze spilgtā un spēcīgā veidā parādās reti. Vairāki darbi tomēr izsauc Šteimanes pieminēto neizpratni par to, ka «piedāvātais nav «īsta māksla»», tomēr ne tādā kontekstā, kā to vēlētos ieraudzīt kuratore. Manuprāt, neveiksmīgi (lasīt, svaigu skatījumu nepiedāvājoši) darbi ir, piemēram, Klaudio Feifera un Stefana Leonarda videoklips kādai brēmeniešu rokgrupai (citos videodarbos daudz spilgtāk atklājas viņiem raksturīgais skaudrais poētisms), Anjas Fušbakas objekts Harakiri – zaķītis, kurš sevi uzšķērž un ierauga krāsainas, pūkainas zarnas, arī Mias Unvercagtas inscenētās fotogrāfijas par tēmu Mums ir par to jāaprunājas – par tavām vislielākajām dusmām nav nedz pietiekami asprātīgas, nedz dziļas, lai raisītu jaunus pārdzīvojumus.
Iespējams, konteksta pirksts šīm neveiksmēm piešķirtu citu skatpunktu. Manuprāt, izstādē trūkst informācijas par māksliniekiem, viņu veikumiem un konkrētajiem izstādes darbiem. Brīva vaļa interpretācijai ir viena lieta, tomēr atstāt skatītāju mulsinošā (domāt nerosinošā) neziņā – cita.
Daudzi autori pievērsušies garīgiem meklējumiem, pārsvarā ieņemot kritisku, no malas vērojošu pozīciju. Atmiņā palikuši Norberta Švontkovša darbi no cikla Gars - subjektīvi, mazliet kariķēti dažādu svēto zīmējumi. Kā no tīras sirds iecerēti labi nodomi, kas savijušies ar kropļojošām, neizbēgamām ārējām ietekmēm. Līdzīgu iespaidu atstāj Erikas Plamannas novecojušās, apskretušās skulptūras – Dievmātes - kā aicinājums uz reliģijas skaidrojumu pārvērtēšanu. Reliģiski simboli jaunā gaismā parādās arī Tomasa Bēlinga darbos, kurš savu ideju izteikšanai izmanto dažādus aizraujošus un asprātīgus paņēmienus. Ironiskas lamatas izstādes apmeklētājiem izlikusi Suzanne Bollenhāgena darbā Yoni (sanskritā – maksts, svētā vieta), liekot skatītājam pacilājošas simfoniskās mūzikas pavadījumā vērot krāšņo simbolu un reizē maksti.
Diez vai šī izstāde spēcīgi saviļņos, atklās jaunus apvāršņus un liks pamatus neierastai pieredzei. Šķiet, tas būtu iespējams, ja visos darbos jaustos tik smalka formas un idejas saspēle kā, piemēram, Inas Raškes instalācijā Bēgšana 2, Klaudijas Kristofelas darbā Pārvarot tumsu un Marikes Haincas- Hoekas videocilpā Karuselis (darbā, kas «legalizē dekorativitāti kā estētisku kategoriju»).
Tomēr izstāde noteikti ļaus nojaust par jaunākajām Eiropas laikmetīgās mākslas tendencēm –pievēršanos autora iekšējai pozīcijai, kurā vienlaicīgi atļauts gan bērnišķīgs aizkustinājums, gan nesaudzīga kritika, kā arī glezniecības uzvaras gājienu. Arvien vairāk mākslinieku atraduši veidu, kā izteikties jaunās glezniecības formās. Šķiet, šis mākslas veids, atmiekšķējies citātos, ieguvis papildus nozīmi un atkal atgriežas «modē».
Vislielākais prieks par Vācijas «kulta mākslinieka» Tima Ulrihsa 1969. gada konceptuālās akcijas dokumentiem. Izstādē redzama viņa rakstītā spermas bankai izsūtītā vēstule, kurā teikts: «... es vēlos panākt savu pavairošanos un izplatīšanos pasaules mērogā kā (pirmais dzīvais) «mākslas darbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā (Valters Benjamins)», kā arī pieklājīgā spermas bankas atbildes vēstule.