Ekspresrecenzija: Marija Stjuarte Dailes teātrī

Frīdriha Šillera traģēdijas iestudējums Dž. Dž. Džilindžera režijā kā Dailes teātra jubilejas sezonas atklāšanas darbs uzskatāms par veiksmi un izvirza augstas prasības visai sezonai, vienlaicīgi norādot uz problēmām, kas prasīt prasās pēc risināšanas.

Kad 1989. gadā Nacionālajā teātrī Mariju Stjuarti iestudēja Mihails Kublinskis, sociālpolitisko notikumu fonu nevarēja ignorēt. Lai arī Dž. Dž. Džilindžera versijā vēsturiskās kolīzijas un sasauces ar šodienu tiešām ir tikai fons, uz kura notiek divu spēcīgu personību traģiskais konflikts, nevar nepamanīt mainītos akcentus. Ja Lāsmas Kugrēnas Elizabete tautu mīlēja, tad pēc 20 gadiem, kad Atmodas ideāli izšķīduši kā papīrs ūdens putrā, Rēzijas Kalniņas spēlētā Anglijas karaliene sevi plosošā cīņā, kas iemiesota pat gluži fiziskās sāpēs, starp sievieti-brīvību un valdnieci-varu, to tikpat kaismīgi nīst. Nīst, jo varai esot jākalpo tautai un aktrises kvēli paustais nicinājums pārliecina, ka šī verdzība, kā viņa to dēvē, ir karalieni pazemojoša. To var lasīt kā konkrētu un precīzu apsūdzību laicīgajai varai, kas tagad nebeidz vien melot priekšvēlēšanu aģitācijās. Tas nozīmētu, ka Džilindžers nav gluži tik apolitisks, kā līdz šim šķitis, bet primāri stāsts tomēr ir par sievietēm – skaistajiem ļaunuma ziediem.

Pie gleznieciski skaistā iestudējuma veiksmēm pieder Ilzes Vītoliņas kostīmi, kas tuvi lugas darbības laikam un sajūsmina ar detaļu smalkumu, Igora Kapustina gaismēnu spēles un Kārļa Lāča mūzika, kas uzsit dramatismu un emocijas, tādējādi arī glābjot situāciju tad, kad skatuviskajās norisēs rēnums traucē. Kristapa Skultes scenogrāfija, kas spēles laukumu paplašina uz skatītāju zāles rēķina, veidojot taisnu taciņu no zālē liktā karalienes troņa uz ešafotu, bet atgādina līdzīgo Mārtiņa Vilkārša risinājumu nesenajā Oļģerta Krodera izrādē Valmieras teātrī, ir diskutabla. Iestudējumam piemīt askētiska, minimālistiska forma, kur ārējās darbības lakoniskums pieprasa spraigu, intensīvu jūtu dzīvi. Rēzijas Kalniņas darbs Elizabetes lomā raisa apbrīnu un pelna odu, kam še vietas būs par maz. Dž. Dž. Džilindžera un Rēzijas Kalniņas veidotais Elizabetes traktējums tuvāks tai vēsturnieku versijai, kas viņas seksuālo dzīvi uzskata par nerealizējušos. Nevar apgalvot, ka viņa ir jaunava, taču Elizabetes un viņas favorīta, Ģirta Ķestera grāfa Lestera saspēle arī neliecina par ko vairāk kā meitenīgu pieķeršanos un jūsmu no karalienes un izdabājošu līdzspēlēšanu no vīrieša puses. Elizabetes tēls ir kā noslīpēts un pārsteigumiem pilns dimants. Tas, vērsts pret konkrētu varoni, atklāj citu šķautni, sievišķīgai skaudībai pret Mariju, kura, pretēji viņai, dzērusi baudu kausu tukšu, līdzās rādot gan viltīgu un naivu bērnu, gan politiķi, kas, neļaus jūtām kāpt sev uz galvas un citiem redzami klupt uz asiņainā varas ceļa.

Vita Vārpiņa Marijas Stjuartes lomā ir lepna un pašapzinīga no matu galiem līdz papēžiem, taču, salīdzinot ar Elizabeti, tēla attīstības virāžas nav tik krāšņas, attieksmē dominē pāri stāvošā poza, kas pāraug līdzjūtību raisošā grēku nožēlā. Abu karalieņu tikšanās skats teju vai prasa aizturētu elpu. Tik negaidīts un emocionāls ir oriģinālais risinājums, Elizabetei paņemot ceļos kritušās Marijas pasniegto roku un viņai pretī notupjoties uz ceļgaliem, lai klusējot vērtos vienai otrā. Tas piešķir ainai to brīnišķīgo vārdos nepateikto, bet gaisā sakrājušos nozīmju miglu, kur vieta gan mirklīgai izlīguma iespējai, gan sievišķīgai ziņkārei, gan nesamierināmu apstākļu spēkam. Otra spilgtākā aina – Marijas nāvessods – loģiski un likumsakarīgi pieliek punktu sieviešu sāncensībai. Pirms nāves, ko Marija pieņem kā sodu par grēkiem, kas arī Skotijas karalieni neļauj traktēt kā upuri, jo abas taču ir maitas, Olgas Dreģes spēlētā aukle novelk viņai tumšo kleitu. Marija iet nāvē koši sarkanā tērpā, tādējādi paliekot uzvarētāja šajā cīņā. Ar Elizabetes parakstīto spriedumu tiek nogalināta karaliene-sāncense, taču sievišķībai un viņas pieredzei klāt netikt un neatņemt.

Ievadā minētās problēmas attiecas uz aktieru darbu, jo veiksme šoreiz ir sieviešu sabiedrotā. Artis Robežnieks valsts sekretāra Devisona lomā vismaz ir aizkustinošs, Juris Žagars (Marijas sargs Polets) rada priekšstatu par pretrunīgu tēlu. Āris Rozentāls (grāfs Belevrs) priecē ar teicamo dikciju - sliktā dikcija vispār ir viens no izrādes klupšanas akmeņiem. Arī Kristaps Rasims Mortimera lomā darbojas aizrautīgi, taču Ģirta Ķestera un Andra Bērziņa eksistence savos štampos var raisīt tikai nožēlu.

Nav šis vīrišķīgo varoņu un romantikas laiks. Sievietes feminisms pataisījis par stipro dzimumu. Pat ja viņas tādas nav, tad cenšas būt, kļūstot par varas pozīciju ķīlniecēm un pakļaujot sevi vientulībai. Arī tā izrādes spogulī tverts laiks, kurā dzīvojam.