Andra Grūtupa grāmata Maniaks paspējusi izraisīt rezonansi ne vien šokējošā sižeta un galvenā personāža - sērijveida slepkavas un patoloģiskā izvarotāja Staņislava Rogaļova - dēļ, bet arī dēļ autora uzdrīkstēšanās atklāti un dokumentāli tieši aprakstīt 80. gadu sākuma LPSR Iekšlietu ministrijas ļoti augstu amatpersonu pārdzīvojumus, uzzinot, ka arestētais maniaks tik ilgi (tādējādi palielinādams savu upuru skaitu) sekmīgi varējis «piekopt savu aicinājumu un talantus» tikai tāpēc, ka bijis paša iekšlietu ministra vietnieka ziņotājs.
Varētu teikt - Maniaks ir ne tikai grāmata par maniaku, bet arī par to padomju sistēmas daļu un tās neizbēgamajām izpausmēm, kas nekādi neatbilda pašas sistēmas centīgi spēkā uzturētajiem mītiem par to, kas iedomās eksistēja šajā sistēmā un kas tajā šķita absolūti neiederīgs un svešs, tātad - neeksistēja, un tāpēc arī «nevarēja būt». Tas ir viens šīs grāmatas slānis, kas liek to pieskaitīt sociālkritiskas ievirzes darbiem, kādu mūsdienu Latvijā diemžēl ir pārāk maz. Ainas ar 1. maija svinēšanas tēlojumiem, izmeklētāju vardarbību pret Rogaļova noziegumos aizdomās turētajiem puišiem grāmatā ir vieni no nesaudzīgākajiem padomju liekulīgās un agresīvās sistēmas atklāsmes faktiem. Tikpat zīmīgi ir arī Rogaļova un viņa lielākās tiesas upuru kopīgo uzdzīvju ainas dažādos restorānos, kas vēlreiz ilustrē klasisko patiesību, ka upuris pats pievelk noziedznieku, un arī padomju sistēmā šādu upuru un noziedznieka kopsadarbības piemēru, protams, netrūka. Taču Maniaks ir simptomātiska grāmata arī vēl citos aspektos, kas var šķist nepieņemami, nerespektējot tās savdabību un citus spēles noteikumus.
Grūtupa grāmata nav sensacionāla, kaut arī Latvijas mērogos par tādu ir varbūt uzskatāma. Vēl arvien daļa lasītāju nespēj pieņemt, ka interese par sērijveida slepkavām ir modernā kapitālisma grāmatizdošanas biznesa produktīva niša un - patīk vai nepatīk - bet cilvēka dabā, domājams, ir ieprogrammēta ziņkāre par šaušalīgo un baiso, kas realizējas ne savā dzīvē, bet citās dzīvēs. Atgādināšu to, cik alkatīgi lasītājs izķer S. Kinga un D. Kunca literarizētos šausmekļus, vai to, kādu popularitāti pasaulē (arī pie mums Latvijā) iemantoja T. Kapotes dokumentālā reportāža vai t.s. jaunā žurnālisma manierē rakstītā grāmata Gluži aukstasinīgi par kādu konkrētu šaušalīgu, nemotivētu kādas ģimenes slepkavību ASV vidienē 50. gadu beigās, kurā Kapote sava darba personāžus sauca īstajos vārdos. Grūtupa Maniaka (tāpat kā Ešafota, Observatora un citu autora grāmatu) ļoti būtiskā nozīme Latvijas kultūrtelpā ir tā, ka viņš raksta pasaulē ļoti populārā žanrā - klasiski dokumentālās, analītiski un juridiski pētnieciskās prozas žanrā, kas diemžēl pie mums praktiski neeksistē.
Domāju, Grūtups nav īpaši pētījis šādas prozas spēles noteikumus. Būdams pieredzējis jurists, nepārprotami organiski dzīvo, jūt un raksta savai būtībai atbilstošā konkrēti naturālistiskā un vienlaikus absolūti reālistiskā, nevis reālismu vai naturālismu stilizējošā manierē. Šis manieres dabiskums rada vislielākās simpātijas, sākot ar stila lakoniskumu (kas, pieļauju, var šķist dažviet pārāk bīstami tuvs izmeklēšanas vai tiesas rakstības protokolēšanas stilam) un vienlaikus tā precīzo faktoloģisko piesātinātību un beidzot ar taktisku distancēšanos no iespējamu reālistisku varbūtību pamanipulēšanas, ko droši vien būtu izmantojis citas ievirzes rakstnieks.
Grūtupa trumpis ir tas, ka viņš necenšas veidot izsmalcinātu psiholoģiskā pārdzīvojuma tēlojumu, novirzoties dažādās blakus līnijās un vides ornamentalizēšanā, bet absolūti uzticas reālistiski raupjam, naturālistiski tiešam situāciju un vides tēlojumam, kurā maniaks Rogaļovs iekļaujas kā zīmīgs laikmeta simbols, savdabīga ikona. Un tajā pašā laikā kā savdabi konkrēts, ar savas individualitātes nepārprotamām izpausmēm raksturīgs psiholoģisks noziedznieka tips, kādus daudzkārt tēlojuši dokumentālajā prozā rietumnieki. Autora minētie Rogaļova uzvedības fakti, tam esot cietumā, neatkarīgi no mūsu simpātijām vai antipātijām, liek domāt (ceru, ka tas īpaši nešausmina) par kolorītu personību ar izteiktām narcisisma tieksmēm, tomēr savā ziņā pat gudru, nepārprotami viltīgu un, kā pamatoti uzsvēris autors, ar savu attieksmi pret dzīvību un nāvi, pret savām «restorāna dāmām». Ja kādreiz tiktu izdota maniakālo sērijveida noziedznieku individualitāšu antoloģija, tad mūsējais tajā nebūtu raksturojams kā gļēvulis vai mīkstčaulis, bet gan kā stoicisks «intelektuālis». Katrā ziņā rutinētam psihoanalītiķim būtu pamats runāt pat Rogaļova fenomenu, par noziedznieku un viņa psihi kā rafinētas izpētes objektu, izdestilējot šī normas koridora pārstāvja kontrversalitāti. Protams, centrā paliktu psihopātiski maniakālais Rogaļova redzējums, kas ir gandrīz kā ilustrācija amerikāņu psihologa Maikla Ņūtona rakstītajam: «Pētījumi par psihopātiem parādījuši, ka uzbudinājums, ko viņi izjūt, bez nožēlas nodarot sāpes citiem, piepilda tukšumu, ko viņi sevī izjūt. Ļaunuma praktizēšana ir varas, spēka un kontroles avots neadekvātiem cilvēkiem. Naids attālina ienīstas dzīves realitāti. Šo benžu iznīcinošais prāts viņiem saka: «Ja dzīve nav tā vērts, lai es to dzīvotu, kāpēc gan to neatņemt kādam citam.»»
Tikpat nozīmīgas, un to Grūtups skaidri uzsver, izpētes vērts būtu arī Rogaļova vides, ģimenes, vērtību un antivērtību kritēriju ģenēzes un funkcionēšanas faktors. Rogaļovs nav bijis tikai klaji primitīvs noziedznieks, un, domājams, tas grāmatas autoram dod tiesības ievadā norādīt par savu cieņu un mīlestību pret grāmatas varoņiem. Lasītājam, kurš priekšplānā neizvirzīs kriminālās noziegumu ainas, būs rosinoši padomāt par to, cik gan dažādi var būt maniaki un ka cilvēka psihē slēpjas daudz kas neizprognozējams, dostojevskiski noslēpumains un biedinošs. Zinot, ka daļai lasītāju Grūtupa atklātība un, jā, arī nesaudzība noziedznieka darbību un nozieguma sīkdetaļu tiešumā ir nepieņemami, vietā ir jautājums: «Vai grāmatas autoram būtu jālaķē vai jāmīkstina savs jurista tiešums? Vai liekulīgi kautrīgi atsevišķās vietās būtu jāliek daudzpunkti? Vai viktoriāņu tradīciju gultnē būtu jāsaka, ka tiek saudzētas lasītāja pieklājības jūtas?» Tas, protams, attiecināms arī uz Maniakā minētajām daudzajām personām, no kurām nebūt ne retas var justies aizskartas - aizskartas gan par situāciju tēlojumu, gan par psiholoģisko redzējumu, gan par minēšanu vārdos un uzvārdos.
Ja šajā ziņā Grūtupam tiek izvirzīti masu medijos jau izskanējuši pārmetumi un autors ir jāpiespiež būt citādāks, tad ir jāiznīcina arī pats juridiski dokumentālās prozas žanrs. Atgādināšu, ka pirms nepilniem 20 gadiem Lukašenko Baltkrievijā mēģināja pat ar tiesas palīdzību nozūmēt S. Aleksijevičas faktoloģiska tiešuma piesātināto dokumentālo grāmatu Cinka puisēni par Afganistānas kara ierindas cīnītājiem, jo galvenais pārmetums bija, ka neesot iespējams pierādīt, ka tas vai cits informācijas sniedzējs esot runājis vai domājis tieši tā, kā vēlāk rakstījusi rakstniece. Maniaka gadījumā tāpat jārespektē tā autora tiesības izvēlēties tādus rakstīšanas principus, kas atbilst žanra noteikumiem.
Var pat apgalvot, ka autora jurista profesija, tās impulsētā cieņa un pietāte pret fakta un detaļas izteikti dominējošo lomu savā vēstījumā ir tā, kas viņu tik acīmredzami atšķir no lielumlielākās daļas mūsdienu latviešu prozistu. (izņemot varbūt E. Ventera melnās prozas manierē rakstītos tekstus). Grūtupa alfa un omega ir fakta konkrētības (tātad - neapšaubāmības) respektēšana, vienalga, vai tas patīk vai nepatīk, vai tas šķiet nepieļaujams un personiski noklusējams. Ja no Maniaka (tāpat kā no citiem Grūtupa darbiem) izņemtu (vai aizslēptu aiz iniciāļiem vai citiem vārdiem) šo konkrētību, tad rastos vairāk vai mazāk, bet - vides un tajā tēloto personāžu stilizācija, un tad Grūtupa dokumentalitāte būtu tikai abstrakta fikcija. Interesanta, protams, bet ne vairs grūtupiska, ne vairs tik oriģināla un mūsu prozā tik vajadzīga un nepieciešama.
Šķiet, Grūtupa prozas antitracionālisms, neierastība, citādīgums, gandrīz pilnībā uzticoties dokumenta un fakta naturālistiskajam bezkaislīgumam un tos konfrontējot ar tikpat naturālistiskām notikumu aculiecinieku atmiņām, varētu uzdot jautājumu (un daži kategoriski Grūtupa jaunā darba morāli kritizētāji, piem., V. Felsbergs, jau tos ir uzdevuši) par robežu un tabu nepieciešamību literatūrā. Te nu atliek konstatēt, ka 20.gs. literatūra jau sen uz šādiem jautājumiem ir atbildējusi. Ne tikai jau pieminēto D. Kunca un S.Kinga variantos, bet arī latviski publicēto Č. Palanjuka un E. Bērdžesa romānos. Un - galu galā - vai šādu ierobežošanu nepieļauj arī mūsu Jānis Einfelds, Pauls Bankovskis vai Inga Ābele romāna Paisums sākumnodaļās? Nekādā gadījumā negribu Grūtupa Maniaku nolikt salīdzināšanai ar šiem darbiem, tie pieder žanriski citam statusam, bet viens gan ir kopīgs - mūsdienu literatūra nemēģina būt morāliska sprediķotāja vai didaktiska pamācītāja. Mūsdienu literatūra ir patiesības (nevis mūsu iedomu un ilūziju) tēlotāja. Grūtups nepārprotami ir par rūgtu, nežēlīgu patiesību, taču viņš ne tuvu netiecas būt postmodernistisks ciniķis un visa noliedzējs, svētumu - kā mīlestības vai patriotisma - apšaubītājs.
Maniaks ir arī skumju grāmata, skumju par cilvēka dzīves nīcīgumu, noslēguma rindas paradoksālā (bet, iespējams, korekti likumsakarīgā) veidā ir kā aicinājums nefokusēties tikai uz rogaļeviski šokējošo dzīves tukšuma izjūtu, bet aiztekstā izjust arī dzīvības piepildījuma aicinājumu.