Ivars Kalviņš: Laiks darbināt smadzenes

Apmēram pirms pusotra gada Neatkarīgā rakstīja par iniciatīvas grupu, kas nāca klajā ar ideju izveidot Latvijas inovatoru apvienību. Pirms gada, 1. septembrī, tāda tika nodibināta un rīt svinēs savu pirmo dzimšanas dienu. Pazīstamais zinātnieks akadēmiķis Ivars Kalviņš ir šīs organizācijas vadītājs un par gada laikā paveikto ir šī saruna.

– Var jau runāt par inovācijām, kas tagad ir modes lieta, tomēr lielas izpratnes par to nav. Varbūt es maldos?

– Šajā reitingā atrodamies tālu aiz visām civilizētajām Eiropas un pasaules valstīm. Tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi cēloņi. Objektīvie saistīti ar deviņdesmito gadu sākumu – ar Godmaņa valdības politiku. Toreiz tā iznīcināja zinātnes inovatīvo infrastruktūru. Paskaidrošu to vienkāršāk. Zinātnes institūcijas, zinātnieki par valsts publisko naudu rada zināšanas. Tātad, zinātne pārvērš naudu inovācijās. Tad ir jābūt inovācijai, kas zināšanas atkal pārvērš naudā. Respektīvi, tās tiek iemiesotas jauno produktu izstrādē, darbojošos modeļos utt. Lūk, šī infrastruktūra – eksperimentālās rūpnīcas, konstruktoru biroju, darbnīcas, laboratorijas un citas struktūrvienības –, kas to radīja, zinātnei tika atņemtas un privatizētas. Šodien vairākumā gadījumu tās vispār vairs neeksistē.

Latvijā jau ilgu laiku neviens nepievērš uzmanību tam, ko sauc par inovācijām. Visi par tām labprāt skaisti runā, bet lielākā daļa tā īsti nemaz nezina, kas tas ir. Rezultātā zinātnieki kaut ko pēta, uzņēmēji kaut ko ražo, bet savstarpējās saiknes nav. Uzņēmējs nezina, ko zinātnieks dara, bet zinātnieks nezina, ko uzņēmējam vajag. Formāli jau it kā viss ir – nodibināti astoņi kontaktpunkti pie vadošajām Latvijas universitātēm, taču zinātniski pētnieciskais potenciāls Latvijā galvenokārt ir koncentrēts valsts zinātniskajos institūtos. To ir vismaz divpadsmit un tajos ir koncentrēta apmēram puse no pētnieciskā potenciāla, tomēr tajos nav neviena kontaktpunkta. Līdz ar to komunikācijā starp zinātnieku un uzņēmēju ir pārrāvums. To mēs mēģinām likvidēt, darbojoties Latvijas Inovatoru apvienībā.

– Ar ko sākāt?

– Galvenie mērķi bija apzināt rūpnieku vajadzības pēc pētījumiem, virzieniem, produktiem, tehnoloģijām, apzināt kādos virzienos pētnieki šobrīd strādā un apzināt arī pašus inovatorus. Inovācija ir ļoti specifiska zinātnes sfēra. Zinātniekam te jāapbruņojas ar milzīgu pacietību. Viņš nedrīkst savus pētījumu rezultātus publicēt, tie ir jāpatentē. Turklāt no brīža, kad inovatīvais risinājums rasts, līdz tam, ka zinātnieks par to varēs saņemt atlīdzību, paiet ilgs laiks. Faktiski jāupurē iespēja parādīt sava pētījumu rezultātus publikācijās, balstoties uz cerībām, ka to kādreiz ieviesīs ražošanā, pa vidu uzņemoties visas darbības, kas vērstas uz šī viņa radītā intelektuālā īpašuma aizsardzību, patentu uzturēšanu un partneru meklēšanu. Mūsu mērķis ir palīdzēt šajā procesā.

– Kas tam vajadzīgs?

– Pirmais kas nepieciešams, ir nauda. Mēs aktīvi iesaistījāmies stāvokļa izpētē, mūs uzklausīja Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), Ekonomikas ministrija un Finanšu ministrija. Pie IZM tika izveidota izpētes grupa, tā izstrādāja rekomendācijas, veica stāvokļa analīzi, sagatavoja ziņojumu, kas būtu nepieciešams, lai inovatīvo procesu valstī aktivizētu. Tur bija kādas divpadsmit tēmas, bet viens no pamatsecinājumiem – nepieciešams izveidot inovāciju atbalsta fondu, kas finansētu šo pārrāvuma posmu, jo to nefinansē ne riska kapitāls, ne bankas. Bankām šajā jomā, kad nav strādājoša modeļa, trūkst kompetences – tad nu izprotiet no bankas viedokļa, vai šī zinātniskā ideja nesīs kādu praktisku labumu un peļņu tā, lai varētu izsniegt aizdevumu un pelnīt procentus. Inovatoru apvienība ir gatava kļūt par šādu ekspertīzes centru, jo gada laikā esam piesaistījuši kvalificētus biedrus – uzņēmumus, pētnieciskās institūcijas. Iniciatīva par fondu ir sadzirdēta – attiecīgajām institūcijām ir valdības dots uzdevums izpētīt, kā piesaistīt līdzekļus, lai fondu izveidotu.

Gala rezultātā tas, ka mūsu rindas aug un cilvēki aktīvi darbojas un lietas notiek pierāda, ka šāda organizācija bija vajadzīga.

– Kā būs pēc vēlēšanām, vai nebūs tā, ka kāvarnesolīt kungi tomēr aizmirsīs, ko jums tagad solījuši?

– Viss var būt. Bet mēs jau runājam ne tik daudz ar politiķiem. Politiskie lēmumi, kā Latvijai atgūt līdzekļus, lielās līnijās nevar mainīties. Mums nav naftas, tērauda, citu derīgo izrakteņu. Ir koks, nelielas iespējas būvmateriālu ražošanā. Tomēr vienīgā iespēja radīt stabilu eksportu, paliek augsto tehnoloģiju projekti ar lielu pievienotu vērtību. Ja tādus neatradīsim, tad atdot starptautiskos aizdevumus nav cerību. Gribam vai negribam, nevienai valdībai citu iespēju, kā rīkoties, nebūs.

– No malas raugoties gan šķiet, ka valdība uzņēmējus žmiedz, cik spēka?

– Es vienmēr esmu citējis Čērčila kunga izteicienu par to, ka valstsvīri domā par valsti un nākamajām paaudzēm, bet politiķi – par nākamajām vēlēšanām. Nu diemžēl mums nomācošā pārsvarā ir tikai politiķi. Bet es gribu teikt – ja arī negribas, apstākļi piespiedīs! Nav cita ceļa, vai nu mēs to pieņemam, vai grimstam parādu jūgā, bet tad viņi paši būs apdraudēti. Sociālie nemieri un ierēdņu zemās algas nesola nevienam politiķim vieglu dzīvi.

– Kā ir ar izglītības jautājumiem? Daudz tiek runāts par robiem eksakto priekšmetu mācībā. Bez šīm zināšanām patiesībā nevar izveidoties arī neviens labs kultūras darbinieks vai mākslinieks, jo, lai nu kas, bet pareizu projekta tāmi vai nodokļu deklarāciju uzrakstīt mūsdienās jāprot katram. Tāpat jau arī ķīmiķis būs nulle, ja nezinās valodas.

– Esam ļoti daudz domājuši par to, kur tieši jānovirza Latvijas jaunieši. Situācija ir tāda, ka joprojām katrs otrais students studē sociālās zinātnes, kaut gan zina – darba nebūs! Iemesls ir tāds, ka vidusskolā joprojām nemāca ķīmiju, fiziku, bioloģiju. Matemātika tagad atkal it kā ir obligāta, tomēr to nemaz tik viegli atjaunot vairs nevar. Nav jau skolotāju! Ir jāizdomā risinājums, un mēs tādu piedāvājam. Valdībai jādomā par tā saucamā nulles kursa ieviešanu augstskolās. Ja students izsaka vēlmi mācīties ķīmiju, fiziku, bioloģiju, inženierzinātnes vai matemātiku, bet viņam nav bijusi iespēja, vai savas muļķības dēļ viņš šos priekšmetus vidusskolā nav mācījies, tad vajadzīgs kurss, kur gada laikā apmāca šajos priekšmetos, lai pēc tam var studēt to, kas vajadzīgs. Nevis to, ko grib, bet to, kas valstij vajadzīgs. Otra lieta – vēl vairāk kā līdz šim budžeta vietas jānovirza tām studiju programmām, kas gatavo speciālistus tautsaimniecībai. Te gan ir jāparedz divas lietas. Valstij jābūt virzieniem, kuros tā var principiāli attīstīties, nenogriežot iespēju attīstīties arī citiem. Studenti jāgatavo tā, ka viņi ir spējīgi pievērsties tām nozarēm, kurās Latvija var principiāli attīstīties. Mēs jau te varētu gribēt, piemēram, attīstīt naftas rūpniecību, bet, kamēr mums nav naftas, nekas jau tāpat nenotiks. Toties, smalkā mašīnbūve, informācijas tehnoloģijas, nozares, kurās nevajag lielus izejvielu resursus, bet nepieciešams augsti kvalificēts darbaspēks un pievienotā vērtība, ir tie virzieni, kas jāattīsta. Protams, nevajag radīt kādu svēto govi, kas tagad barosies no valsts pupa, vajag iespēju attīstībai.

To var nodrošināt vienīgi tad, ja tiek nodrošināta pilnvērtīga izglītība un doktorantu sagatavošana, kas šobrīd ir katastrofāla. To nevar risināt ar Eiropas struktūrfondu vai sociālo fondu stipendijām, kā tagad notiek! Tas ir koks ar diviem galiem! Ja students, kas saņēmis doktorantūras stipendiju, to neaizstāvēs, augstskolai tā būs jāatmaksā atpakaļ. Tas nozīmē, ka augstskola izvairīsies no atmaksas, pieņemot disertācijas, kas ir nekvalitatīvi izstrādātas. Rezultātā labā iniciatīva pārvērtīsies par savu pretmetu.

Ir jau vēl otra lieta, mēs tagad runājam, ka izglītības programmām jākonkurē savā starpā. Labi, pieņemsim, ir mums profesors, ļoti spējīgs, bet prasīgs. Viņš prasa no studentiem lielu atdevi, darbu, bargi vērtē eksāmenos. Students taču izvēlēsies vieglāko ceļu, ies pie otra profesora, kurš nekā neprasa eksāmenā, jo kredītpunkti taču būs tie paši. Galu rezultātā mēs iegūstam studentu, kurš nezina to, kas tam būtu jāzina, bet prasīgais profesors zaudē darbu, jo viņam nav pieteikušies studenti. Tas ir bīstams ceļš.

– Tāpat kā stāsts par kontaktstundām. Studentam tās būtu jāpavada lekcijās un semināros, bet pārējā laikā jāstudē patstāvīgi – bibliotēkās, laboratorijās. Mūsu variantā viņš strādā kādā avīžu kioskā, lai nopelnītu naudu studijām.

– Mēs pārņemam Eiropas praksi, nerēķinoties ar Eiropas noieto attīstības ceļu. Pats esmu strādājis Eiropas universitātēs. Es skaidri zinu, ka galvenais, kas neļauj norakstīt eksāmenā vai nodarboties ar plaģiātu, ir paši studenti. Viņi protestē viena būtiska iemesla dēļ. Konkurents, kurš špiko, bez lielas piepūles iegūs to pašu izglītības dokumentu, ko students, kurš būs pūlējies. Mums šādas apziņas nav. To, kurš tā darītu, uzskatītu par stukaču. Līdz ar to arī šī filozofija jāmaina – nevar būt mūsu apmācības uzraudzība tāda pati kā valstīs, kas sen iet pa demokrātijas ceļu un šīs tradīcijas jau iesakņojušās.