Jons Vaitkus ir viens no ievērojamākajiem Lietuvas vidējās paaudzes režisoriem līdzās Eimuntam Nekrošum un Rimam Tuminam, bet viņa liktenis teātrī nebūt nav brīnišķa dziesma. Kaut darba dzīves sākuma posmu Kauņas Valsts drāmas teātrī par tādu var uzskatīt – šo periodu teātra pētnieki uzskata par veiksmīgāko un svarīgāko režisora daiļradē.
Atmodas sākumā dziesma turpināja skanēt Lietuvas Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī, kur Jons Vaitkus tika uzaicināts strādāt.Tomēr pēc dažu gadu auglīga darba viņam no teātra bija jāaiziet. Par šo laiku viņš runāt nevairās, taču rūgtums ir jūtams. Laicīgās varas pārstāvjiem un aktieriem veltītie vārdi ir skarbi, bet būt par jebkuras varas mūžīgo opozicionāru viņam ir dabiski. Vara taču ir cilvēkam naidīgs spēks.
Pēc daudziem brīvmākslinieka gadiem, strādājot gan Lietuvā, gan citās valstīs, viņš ieguvis sev tik svarīgās mājas, kļūstot par Lietuvas Krievu drāmas teātra māksliniecisko vadītāju.
Šopavasar Jons Vaitkus viesojās Maskavā, lai skatītos teātra festivāla Zelta maska rīkotāju ārzemju viesiem atlasītās izrādes. Viņa spriedums bija visai kritisks – tas viss jau ir bijis. Mūsu saruna sākās ar to, ka jautāju režisoram par aktuālajiem darbiem un Jons Vaitkus sauca plānotās izrādes gan Krievu drāmas, gan Jaunatnes teātrī. Pēc tam gan sekoja labi pazīstams teksts – nevar zināt, cik naudas dabūs, tāpēc nevar paredzēt, kad būs pirmizrādes. Viņš sāka stāstīt, ka ar jauno, krievu aktieru kursu iestudēs izrādes jaunatnei no 11 līdz 16 gadiem, jo tai izrāžu praktiski nav.– Ar šai auditorijai veltītajām izrādēm Latvijā ir līdzīga situācija.
– Un dramaturgi neraksta. Laikam tas atkarīgs no mūsu kultūrpolitikas. Tā ir pati nolaistākā lieta – dramaturgu un valsts saikne, naudas piešķiršana, konkursu izsludināšana. Lai jaunais vai ne tik jaunais dramaturgs justu, ka viņa lugu iestudēs, nevis tikai uzrakstīs un kādā lasījumā nolasīs. Tāpēc arī lielais pārrāvums. Mēs esam nelaimīgi tādā ziņā, ka gandrīz katru gadu mainās kultūras ministri. Tiem, kas strādā pastāvīgi, ir vienalga, kas un kā notiek, tāpēc tās lietas laistas pašplūsmā. Reizēm teātri ko organizē, bet tam ir jābūt pastāvīgam darbam, lai notiktu process. Citādi – ķeksīti ievilka, palepojās, un ar to viss arī beidzas.
– Tātad problēma ir – kā režisoram satikties ar lugu?
– Ar lugu, dramaturgu. Dramaturgam ir jājūt atbalsts, ka var iet uz konkursu, ka viņa luga tiks iestudēta, sadzirdēta un būs pieprasīts arī par citām tēmām. Citādi visu nosaka gadījums.
– Krīzes piesaukšana šodien visiem apnikusi, tomēr jājautā – kā to jūtat?
– Savā mūžā dažādas krīzes esmu redzējis un naudas trūkums teātrim nekad nav bijis pats būtiskākais traucēklis. Ja teātrim ir aktieri un telpa, tad var veidot izrādes – ne tik vizuāli iespaidīgas, taču problēmu var aktualizēt. Krīze tikai rāda, cik mūsu teātri un režisori ir dzīvotspējīgi, cik daudz viņos ir nepieciešamība caur teātri komunicēt ar pasauli. Ja viņš pēkšņi apjūk, tas nozīmē, ka nav profesionālis, jo tas nevar būt vienaldzīgs. Jo šī profesija... Tas taču tikai šķiet ļoti vienkārši – apģērb, izgaismo, izkārto pa skatuvi un viss – domā, ka nu esi režisors un tas ir teātris. Bet tam nav nekā kopīga ar īstu savas pasaules radīšanu un ceļu pie skatītāja. Jo man gribas sarunāties ne tikai ar kaimiņu, bet arī cilvēkiem, kas domā un pārdzīvo šajā pasaulē, kopā apdomāt situāciju. Tādu [viltus] režisoru nav maz un jo īpaši aktieru, kas top par režisoriem. Iestudē vienu vai divas monoizrādes, un domā, ka tas jau kaut ko nozīmē. Ja māki griezt ar nazi maizi, tas nenozīmē, ka proti rīkoties ar skalpeli acī. Un kritiķi nepalīdz atšķirt, lai saprastu, kas patiesi ir izrāde un režisora darbs un kas – izlikšanās par režisoru.
– Nepalīdz – jo neatšķir?
– Neatšķir. Viņiem svarīgi – ā, šis aktieris ir pieredzējis, izdarīs. Nekā tamlīdzīga. Es runāju par izrādi kā dzīvu būtni. Tai ir sākums, attīstība, beigas, savi likumi, kopējā atmosfēra. Nav sajūtas, ka šis [viltus] režisors rada savu pasauli, bet gan – iluzoru priekšstatu par izrādi. Tās ir dažādas lietas. Ja skaties uz naivista darbu, tad uzreiz atšķir, ka tas ir naivista darbs. Viņš nekur nav mācījies, rada pēc saviem likumiem un viņam ir tādas tiesības. Vai arī sapratīs, ka jāmācās, lai iegūtu citu kvalitāti. Tāpat ir teātrī. Bet tagad avīzēs par to neraksta, kritiķi apraksta savas sajūtas, trūkst analīzes. Trūkst dialoga, turklāt arī baidās pateikt patiesību.
– Kāpēc baidās?
– Nezinu, laikam grib demokrātiski, humāni dzīvot. Ja tas pats notiks medicīnas vai pārtikas ražošanas sfērās – mēs saindēsimies un kļūsim par kropļiem. Teātrim un rakstošajam cilvēkam ir jābūt ļoti atbildīgam par to, ko rada – dzeju, grāmatas. Jo nezina, kādu atbalsi viņa darbi radīs, kā ietekmēs citus cilvēkus. Tāda bezatbildība arī teātrī ir ļoti bīstama. Bet arī tā laikam ir mūsu valsts politikas vaina. Ja cilvēks raksta, viņš nezina, kur varēs publicēties, viņam jālūdzas, lai paņem, turklāt netiek apmaksāts... Tā ir cita, bet tā pati situācija, kas ar teātri un dramaturgiem. Arī kritiķus ir jāredz, jāaudzē un tie jāpieņem kā cilvēki, kam ir tiesības teikt to, ko domā. Ir jāpalīdz tiem izteikties un noskatīties izrādes, jo ne jau tikai Viļņā vien ir teātri. Kādam ir jārūpējas par viņiem, kādam ir jābūt svarīgam valsts mikroklimatam, nevis vien ierēdņu spēlītes jāspēlē.
– Bet jūsu pieredzē ir bijuši gadījumi, kad esat ieklausījies kritiķu teiktajā un kaut ko mainījis izrādē?
– Tik spilgti, ka tamdēļ noņemtu vai pārtaisītu izrādi – tādu nav. Ir pāris kritiķu, tiesa, viņu vairs nav starp dzīvajiem, kas bija erudītāki, vairāk lasījuši nekā es un ar mājieniem uz kādiem mākslas darbiem palīdzējuši. Tad esmu sapratis, ka neesmu lasījis, redzējis, dzirdējis par kādām tendencēm, esmu nogulējis. Tāpēc var padomāt, ka esmu kopējis vai arī ir kādas kopīgā atbalsis. Bet tā jau allaž gadās. Taču tas palīdz arī palūkoties plašāk un saprast, ka neesi viens šajā pasaulē un ir jāinteresējas. Nezināšana neatbrīvo no atbildības.
– Vai krīze ir ienesusi kādas jaunas tematiskas vēsmas Lietuvas teātra repertuārā?
– Krīze nevar spēji ko ietekmēt, ja nu vienīgi notiek kādi lieli politiski procesi, kā, piemēram, bija neatkarības atgūšana. Teātris nevar reaģēt uzreiz.
– Es tā jautāju, jo mūsu režisori vairāk pievēršas t.s. mazā cilvēka problēmām, piemēram, bezdarbam.
– Es neteiktu, ka spilgti, bet tas jūtams brīvajos, projektu teātros, kur ar šīm tēmām, kas ienāk no Rietumu dramaturģijas, nodarbojas jaunie režisori un aktieri. Es pats esmu iestudējis izrādes pagrīdes teātros, kad mani izdzina no teātra. Viņi runā par strādniekiem, savstarpējām attiecībām un attiecībām ar darba devējiem, vai risina ar dzimumu saistītas tēmas. Tad tiešām saproti, kā var runāt par šīm, pie mums slēgtām tēmām, jo nav cilvēku, kas prot tā rakstīt. Šie cilvēki [Rietumu dramaturgi] redz ikdienas dzīvē drāmu vai akcijas drāmai no pavisam citām pusēm, no sīkumiem, niansēm. Tāpēc tas ir jāmācās, jābūt dramaturgiem, kas prastu cilvēka ikdienas dzīvē ieraudzīt un sadzīves valodā pateikt šīs interesantās, svarīgās lietas, kas ir mums blakus. Lielākoties to esmu jutis, pateicoties aizrobežu literatūrai.
– Jūs ieminējāties par izdzīšanu no teātra. Izstāstīsiet?
– Aizgāju no Kauņas teātra, jo jutu, ka man jau kaut kā... Un arī viņi bija iedomājušies par sevi... Saņēmuši visus goda nosaukumus, atzinību festivālos. Uzskatīja, ka ir kaut kas, bet es sevi it kā biju izsmēlis. Turklāt bija nepieciešams atjaunot trupu, ar savu pirmo kursu vienu injekciju jau biju veicis. Aizgāju pacēluma brīdī, kaut arī gribēju tur strādāt tālāk, jo redzēju, ka varu. Aizgāju uz Viļņas Nacionālo teātri, kur biju ierindas režisors, pēc tam kļuvu par galveno režisoru. Daudz pārmaiņu tur veicu, nomainīju gandrīz pusi šā teātra aktieru – akadēmisko un jau tik ļoti nopelniem bagāto, ka neko ne redz, ne grib redzēt. Mainīju ne jau tā ļauni, – tu, akadēmiskais, es tevi neņemšu. Savu aktieru kursu, kas bija Kauņā, atvedu uz Viļņu, un taisīju Brāļus Karamazovus. Ņēmu arī aktierus no visas republikas. Tai laikā Oskars Koršunovs kā students tur sāka strādāt uz Mazās skatuves. Viņi sajuta, ka viss notiek savādāk un sacēlās pret mani. Vispirms par to, ka ņēmu aktierus no malas – bet Brāļiem Karamazoviem man bija vajadzīgi spēcīgi aktieri. Sacēlās un iesniedza atlūgumu – kādi desmit vai divpadsmit cilvēki. Domāja, ka bez viņiem teātris nespēs pastāvēt. Es tos parakstīju. Viņi bija rēķinājušies, ka reaģēs Kultūras ministrija, jo aiziet no teātra, mani sitīs. Bet kultūras ministrs bija jauns cilvēks, kas saprata lietu, tiesa, viņu arī drīz noņēma. Tie aktieri tika atlaisti, notika akcijas, viņi sēdēja pie durvīm, tīrīja skatītājiem apavus pirms izrādes... Tikai tad, šo notikumu laikā, kas risinājās 90. gadu sākumā, sapratu, ka aktieri ir ļoti ļoti... Tikai uz skatuves viņi var spēlēt aktīvistus, patriotus, bet dzīvē, tāpat kā skolotāji, ir paši atpalikušākie cilvēki. Cilvēki, kurus vispār nekas neinteresē. Šajā teātrī sapratu – ar aktieriem vajag strādāt, bet nekādā gadījumā – tuvināties, uzticēties. Tas ir likums. Aktiera daba ir veidota no dažādiem raksturiem. Tie darbojas pēc apstākļiem, un nevari zināt, kura rakstura vadīts, viņš rīkosies. To var prognozēt – pēc izdevīguma, bailīguma. Pēc šiem notikumiem sapratu – nevajag lolot ilūzijas, ka apkārt ir domubiedri vai idejas cilvēki. Kļuvu gudrāks, sapratu, ja var paļauties tikai uz sevi.
Kad pie varas atgriezās bijusī nomenklatūra, vecā komunistiskā gvarde ar savām pazīšanām un atstrādāto ierēdniecības spēku, viņi mani izdzina no teātra. Pēc tam sāku strādāt visur kur, arī kā pedagogs. Iestudēju gan Viļņā, gan Kauņā, gan citur. Visur ir manas izrādes un arī vēl tagad. Uz tām viņi izdzīvo. Divreiz sniedzu iesniegumu uz mākslinieciskā vadītāja vietu, nepieņēma. Bet savu teātri gribas. Tā sanāca, ka Krievu teātri tik tālu noveda. To vadīja krieviete, diriģente, kas no teātra nekā nesaprot. Bija krīze, sludināja vienu konkursu, otro, trešo, nebija cilvēku, kas gribēja tur iet. Es padomāju, ja jau izsūta, tad izsūta. Es pats sevi izsūtīšu. Iesniedzu pieteikumu konkursā un uzvarēju. Citam nebija kam uzvarēt.
– Bet aizvainojums paliek?
– Nē, tas nav aizvainojums. Es zinu, ka ierēdņi visur ir vienādi. Tiem nav ne dzimtenes, ne mātes. Daudzi domāja – būs neatkarība, paši vadīsim. Tas ir vēl briesmīgāk. Vēl stulbāki ir cilvēki – aktieri, dziedātāji –, kas iedomājās, ka var būt politiķi. Tas ir tik smieklīgi. Apziņa, ka nospēlētai lomai ir kas kopīgs ar valsts vadīšanu vai darbu Seimā, ja māk no skatuves svešus tekstus norunāt... Cik stulbi tas ir, ja skatuvi vienādo ar dzīvi. Tās ir dažādas lietas. Un arī tā ir kritikas lieta – ja šo cilvēciņu, aktieri, mākslinieku vai režisoru, dievišķo un tas sāk domāt, ka var visās sfērās strādāt. Var seimā ievēlēt, vai ielikt par teātra vadītāju. Tā arī notika – aktieri kļuva par teātru vadītājiem. Tāpēc līmenis krīt ar katru gadu. Ko aktieris var izdarīt? Ko aktieris var pateikt savam kolēģim? Tas viņu pasūtīs tālāk un teiks, kāds tu pats biji aktieris?! Tu man kaut ko aizrādīsi? Nav skata no malas gandrīz nevienā teātrī. Viņi ar tādu prieku gaida profesionālu režisoru, jo tas nozīmē, ka būs labs darbs. Kad es katru otrdienu rīkoju sapulces, teicu aizrādījumus un sekoju izrādēm līdzi katru vakaru, tas viņiem arī nepatika. Jo tas nozīmē, ka nedrīkst pļēgurot, vienmēr jābūt formā, disciplinētam, jānāk uz mēģinājumiem. Koks ar diviem galiem. Bet viņi to ir pelnījuši. Ja aktieriem nav svarīgi, kas ar viņiem strādā, bet svarīgi būt brīviem un spēlēt bohēmu... Esmu teātrī un vairāk nekas nav svarīgi. Tā arī notika. Jau cik gadus Paņevežas, Šauļu teātros strādā tie paši vadītāji – aktieri. Un kā? Slikti, ļoti slikti. Tāpat citos.
- Lietuvieši – Mindaugs Karbausks, Rims Tumins – tagad ir režisori ar vārdu Maskavā.
- Tumins varēja arī strādāt Lietuvā savā teātrī. Grib izmēģināt sevi citā mērogā, citās iespējās un tas ir normāli. Karbausks salīdzinoši ir ļoti jauns režisors. Mums tomēr nav maz labu lietuviešu režisoru izrādes, sākt visu no sākuma, pārliecināt tik mazā valstī nav tik vienkārši. Tas ir atkarīgs no rakstura. Varbūt domā, ka pret viņu izturēsies ar aizspriedumiem vai arī ar attieksmi – atved mums, parādi, mēs pateiksim, ko domājam par tavām izrādēm. Es uzskatu, Karbausks pareizi dara, ka negrib vest uz Lietuvu savas izrādes, jo tai nav jābūt tiesai. Vajadzētu taču interesēt, par ko tautietis domā, ko dara svešos, bet varbūt ne tik svešos apstākļos. Kādas tēmas viņu interesē un kādu ceļu kā režisors iet, ko jaunu sev atrod, ar ko mums interesants. Bet es zinu, ja viņš atvestu savu izrādi, viņam uzbruktu.
– Jo tāda ir cilvēka daba?
– Tāda ir cilvēka daba. Humānisma idejas – mīlestība un draudzība – ir mannā putra bērniem.
– Veiksmīgos nemīl.
– Protams. Un tā ir jābūt, tikai ne tik nelietīgi. Dueļi ir izzuduši, tos nomainīja ar tiesām, bet tur taisnību desmit gados neaizstāvēsi. Ja būtu iespēja duelēties, viss uzreiz mainītos. Tad tomēr vajadzētu padomāt, pirms teikt un aizvainot. Esmu par to.
– Kuras ir tās tēmas, par ko jums tagad ir svarīgi runāt teātrī?
– Mani satrauc daudz un aktuālas lietas. Uztrauc lietas, kas bija arī toreiz, pie izteiktas cenzūras. Tagad taču teātrim ir vēl sarežģītāk runāt par šīm lietām. Pastāv iekšējā cenzūra, viņi no kaut kā baidās.
– Jā, tas ir paradokss, vai ne?
– Jā, tas ir dīvaini. Toreiz varēja attaisnoties – to nestudēšu, jo tādēļ varu ciest. Tagad visu var – lūdzu, ņem. Bet, izrādās – pats baidies. Vai arī netici, baidies ko zaudēt, vai pietrūkst spēka runāt par šo jautājumu. Kāpēc, es nezinu. Man ļoti žēl, ka nav dramaturgu atsaucības. Man nebija tādas iespējas, lai strādātu ar grupu un no nekā taisītu savu materiālu pēc dzīves, nevis klasiskās dramaturģijas tēmām.
– Jūs domājat to modeli, kā strādā mūsu Alvis Hermanis?
– Jā. Tagad mēģināšu ar saviem studentiem to visu atjaunot un skart tādas tēmas, kā pedofilija, visādi klani (politiskie, KGB), skola, vecāki, kas zaudē saikni ar bērniem, jo aizbrauc uz trim četriem gadiem nezin uz kurieni un atstājot tos. Ir daudz tēmu, par ko runāt, bet vajag dramaturģisko talantu, lai to uztaisītu. Taču, ja par to interesēsimies, tad atradīsim. Paši studenti arī sāk rakstīt un rādīt no savas dzīves, pieredzes. Varbūt no tā kaut kas sanāks.
– Jūs esat iestudējis Bulgakova Meistaru un Margaritu. Mēs zinām, kādi tik, pat traģiski, gadījumi skāruši cilvēkus, kas ķērušies šim darbam klāt. Jūs šī mistiskā bagāža nebiedēja?
– Nē, es par to nedomāju. Tik dziļi negāju tajās tēmās. Ja nezini, tad labāk neaiztiec. Cilvēks dažkārt ļoti grib tur ielūkoties, bet viņam nav tādu tiesību. Turklāt cilvēks grib iegūt to [neparastās spējas], lai valdītu pār citiem. Es vairāk aizrāvos ar cilvēka muļķību. Mani vairāk interesēja tas, kā cilvēks uzvedas, ja zina, ka ir mirstīgs. Kā pēkšņi satiekas ar kādu nesaprotamu būtni un cenšas to apspēlēt vai apmānīt. Tāpēc man šķita, nav bīstami, ja neej tur, kur vari sevī atmodināt tādus spēkus, ka pats vairs pār sevi nevaldi. Tāpēc nebaidījos. Tiesa, no tās mājas sāka krist kaut kādi ģērboņi...
– Nu re, tātad kaut kas tur mistisks ir...
– (Smejas.) Jā, bet ne jau uz mani krita un nevienu nenosita. Bet šī izrāde, lai cik tas dīvaini nebūtu, vēl tagad iet. (Iestudēta teātrī-festivālā Baltijas nams pirms pieciem gadiem - L.D.) Es to nesaprotu. Protams, uz šo izrādi tagad ir briesmīgi skatīties, gandrīz puse aktieru nomainījušies. Bet iestudējumam bija lieli panākumi.
– Esat ticīgs cilvēks?
– Es gribu ticēt. Gribu ticēt. Reizēm pārmetu krustu, lai no kaut kā norobežotos. Bet nevaru teikt, ka esmu fanātiķis. Man ir ļoti daudz jautājumu pašam sev, jo man sķiet, šausmīgākas grāmatas pasaulē par Veco derību nav. Jaunā derība man ir neskaidrs jautājums. Ja ielasies, tā var atgrūst no dzīves. Tā ir tik ļoti biedējoša ar ideālu, ka nolaižas rokas.
- Kur smeļaties iedvesmu?
- No visurienes smeļos, arī no kritiena, jo pēc tā nāk atjaunošanās. Caur pārdzīvojumiem uz zvaigznēm. Kāds mani sargā... Nezinu. Ne jau es vadu savu dzīvi. Reizēm pats sev traucēju. Ir zīmes, kas apstādina. Nejaušību nav. Pat tad, kad līst lietus. Mūsu trajektorija ir noteikta. Haosa nav.
Jons Vaitkus (fakti)
Režisors, pedagogs, aktieris
Dzimis 1944. gadā
1974. gadā beidzis Ļeņingradas Valsts teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtu
70. gadu beigās mācījies divgadīgajos Maskavas Augstākajos scenāristu un režisoru kursos, viņa pedagogi bija Andrejs Tarkovskis un Vītauts Žalakevičs
Vienu gadu bija Šauļu Drāmas teātra galvenais režisors (1974-1975)
No 1975. līdz 1988. gadam strādājis Kauņas Valsts drāmas teātrī, no 1980. līdz 1988. gadam - galvenais režisors
Lietuvas Valsts akadēmiskā drāmas teātra (tagad Lietuvas Nacionālais drāmas teātris) galvenais režisors (1990-1995)
Kopš 2008. gada Lietuvas Krievu drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs
Izskolojis vairākas aktieru un režisoru paaudzes, starp viņa audzēkņiem ir režisori Oskars Koršunovs un Gintars Varns, aktrise Ingeborga Dapkunaite
Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas profesors
Iestudējis arī operas, uzņēmis vairākas kinofilmas