Melnajam pienam nav paveicies. Neskatoties uz pāris vērā ņemamām recenzijām, šis Jaunā Rīgas teātra uzvedums teātra vēsturē draud iereģistrēties vienīgi kā stāsts par govīm.
Uz šādu vienkāršotu pieeju, kas izpaužas arī šāgada Spēlmaņu nakts žūrijas nominācijās, acīmredzot vedina ne tikai fakts, ka sešas aktrises - Sandra Zvīgule, Elita Kļaviņa, Iveta Pole, Jana Čivžele, Liena Šmukste, Kristīne Krūze - uz skatuves atveido arī (bet ne tikai!) govis un viens aktieris - Vilis Daudziņš - bulli. Bet arī tas, ka režisors Alvis Hermanis uzveduma pieteikumā uzsver govju tēmas dominanti un, it kā lai to apstiprinātu, izvēlas neveiksmīgu, jo ilustratīvu scenogrāfijas elementu – milzīgus govju portretus, kas palaikam tiek demonstrēti uz ekrāna. Par labu Melnajam pienam nenāca arī tas, ka izrāde tika izlaista sasteigta – pilnveidošanās process notika, publikai jau klātesot. Bet vislielāko pakalpojumu sniedza Latvijas teātra sezonas skaļākais notikums Ziedonis un Visums, kas nāca klajā jau pēc nedēļas un atstāja Pienu savā ēnā. Arī es esmu Ziedoņa un Visuma varā, tomēr jāatzīst, ka Melnais piens gan vizuālās valodas, gan struktūras, gan filozofijas ziņā ne tikai neatpaliek no tautas dzejniekam veltītās izrādes, bet pat pārspēj to.
Ierosinoša ir A. Hermaņa veidotā telpa. Tukša skatuve ar diviem koka soliem avanscēnā, uz kuriem prologā sēž izrādes dalībnieki, pagriezuši zālei muguru; telpas tumsu caurauž noslēpumainu skaņu raksts – it kā uzplūstošas un atplūstošas neizšķiramas cilvēku balsis, sienāžu sisināšana, varžu kurkstēšana, putna iesvilpiens... Ienāk prātā sen lasītas grāmatas nosaukums. No dziļumiem. Varbūt – no senumiem. No tā, kas šķietami pagājis, bet tomēr ir klātesošs. Tumsa ir konceptuāla. Nakts. Apziņas, sabiedrības, dabas. Brīnumu laiks. Skatuve kļūst par brīnumu lauku brīnumu laikā. Aktrises vecu laucinieču drēbēs, lakatiņiem galvā izklīst pa skatuvi, apsēžas uz ķebļiem vai koka bluķīšiem un slauc. Dzirdam, kā piens strūklo neesošajās slaucenēs. Pa to laiku Vilis Daudziņš stāsta par neticami slapjo vasaru, kad pļavas pārvērtās par ezeriem un pie katras smilgas bija pieķērusies skudru ģimene. Ne tūlīt, bet, paejot laikam, iedomājies, tas taču nebija tāpat vien – kolorīts pastāstiņš, kamēr aktrises aizgājušas pēc aksesuāriem nākamajai ainai. Stāsts, kas attāli tipoloģiski sakrīt ar Vecās Derības apokaliptisko vēstījumu par Noasa plūdiem, kļūst vienlaikus par izrādes moto, kamertoni, uzveduma norises laika datējumu mītu valodā. Noasa plūdu tēls variatīvi atkārtojas stāstā par melno pienu, kas likts arī izrādes nosaukumā: kādu dienu piens, ko slauca, vairs nebija balts, bet melns. Lielas nelaimes, pasaules beigu, nolādējuma, lāsta zīme.
Aktrises, atgriežoties skatuvē, ir nomainījušas ne tikai vecenīšu lempīgās kurtkas, bezformīgos brunčus, bet arī atbrīvojušās no vecuma. Mūsu priekšā jaunas meitenes augumam pieguļošās dažādkrāsu spilgtās raibās kleitās, kas apdrukātas ar ziedu rakstiem un kas izceļ lielos krūšu polsterus. Viņas, sasēdušas uz soliem, lietišķi veic pēdējos sagatavošanās darbus, lai pārvērstos par govīm: uzvelk kurpes ar augstiem papēžiem, auskaru vietā iever dzeltenas plāksnītes ar (govju) numuriem, pakarina kaklā vara zvaniņus, iesprauž matos ragus un paņem rokā brūnu bizi, kas pildīs astes funkcijas. Acīs tiek izdzēsts cilvēka skatiena saprātīgums, tiek pārveidotas dažas kustības, uzsvaru liekot uz kāju stīvumu. Aktrises nekopē govju izturēšanos, bet ir neapšaubāmi, ka viņas pārtapušas dzīvniekos, vienlaikus nešķiroties no pievilcīgu sieviešu veidola. Turpmākajā izrādes gaitā aktrises eksistēs divās hipostāzēs – pārmaiņus būs gan govis, gan to saimnieces. Izrādes jēgas izpratnē tas ir ļoti svarīgi, tāpat kā tas, ka Vilis Daudziņš uz skatuves parādās pat četrās personās – kā Latgales zemnieks-govs Musjas saimnieks, kas runā dialektā, bullis Mikiņš, liellopu uzpircējs, kurš transportē govis uz kautuvi, persona, kuru var uztvert kā izrādes Autoru. Visi šie tēli savā starpā ir krasi atšķirīgi, tā ka var tikai apbrīnot aktiera artistisko virtuozitāti. Tomēr aina Mikiņa pusaudža gadi paceļas pāri visam kā neapšaubāms šedevrs – V. Daudziņa skatuviskais šarms, humora izjūta, fantāzija šķiet neizsmeļama.
Pie fakta, ka aktieris vienā izrādē spēlē divas vai vairākas lomas, ir tā pierasts, ka pat kritiķi dažkārt nefiksē, kad šim paņēmienam ir tikai utilitāri tehniska un kad – jēdzieniska funkcija. A. Hermaņa un viņa aktieru kopīgi radītajā izrādē minētais paņēmiens lietots filozofiskā nozīmē. Vispirms – cilvēks un dzīvnieks (govs) ir viens veselums, turklāt cilvēks pēc savas, nevis pēc kāda cita (ļaunas) gribas, pārvēršas dzīvniekā (un otrādi). Šai sakarā aktualizējas divi asociāciju lauki. Pirmkārt, sižeti par gulbju jaunavām, eža kažociņu, Pelnrušķīti, nāriņu, brāļiem-vilkiem un citi līdzīgi. Šīs brīnumpasakas taču mums kaut ko saka. Par divām dabām/dvēselēm, kas mīt vienā cilvēkā. Par to, ka iztēle/fantāzija mums var palīdzēt pārmiesoties ilgu tēlā, kas, sakausēts ar mūsu strikti definēto reālo dzīvi, var dot ja ne īstu, tad vismaz iluzoru sajūtu par pilnvērtīgu eksistenci. Ne tikai mūsdienās cilvēki pazīst neapmierinātību ar sevi un tiekšanos glābties pa fantāzijas ceļu. Otrkārt, izrāde sauc atmiņā stāstus par varmācīgi kristītajiem, kuri pēc baznīcas atmazgājas Daugavā un svešo skatieniem noslēptā meža norā svin savus, pagānu, svētkus (pārvēršas par govīm), kas neizslēdz to, ka nākamajā svētdienā viņi atkal būs svešā dieva lūdzēju pirmajās rindās. Par kādu pagānisku rituālu, kas demonstrē dabai raksturīgo vitalitātes spēku, kura priekšā cilvēkam nākas kapitulēt, liecina aina ar pirmo govju deju (mežonīgo). V. Daudziņa Saimnieks cenšas savaldīt govis, kuras aplī riņķo tam apkārt, turot rokās ķēdes, līdz pakrīt, kamēr satrakojies ganāmpulks izklīst skatuves tumsā. Citā ainā arī caur savdabīgu deju triumfē cilvēka-dabas harmonijas tēls – Saimnieks ielej spaiņos no govīm izslaukto pienu, un, uzcēlis plecos nēšus, griežas ap savu asi – spaiņi lido kā traki, bet neviena pilīte neizlīst.
Lai varētu izdarīt šādus vispārinājumus, protams, jāmēģina saprast, ko simbolizē govs tēls. Bet pirms tam svarīgi fiksēt, ka izrādes vēstījums pretendē nevis uz kāda atsevišķa indivīda, bet uz kolektīvās zemapziņas izteikšanu šodienas situācijā. Aktieru no reāliem cilvēkiem uzklausītie un izrādē etīžu metodē vizualizētie stāsti aptver Latvijas vēsturi apmēram pēdējo septiņdesmit gadu laikā – cilvēki un arī govis stāsta par notikumiem vācu okupācijas, 1949. gada deportācijas, kolhozu, kā arī valsts atjaunotās neatkarības laikā.
Kāpēc, teiksim, teātris neuztaisīja izrādi par zirgiem, trušiem vai vistām? Arī visnotaļ derīgiem mājdzīvniekiem. Jau latviešu folklora fiksē cilvēka un govs ciešo saikni, tiecas cilvēciskot šo dzīvnieku vairāk nekā citus, metaforizē pienu kā dzīvības uzturētāju avotu vai pat pašu dzīvību. Arī izrādē viscaur govs tēls tiek antropoloģizēts, gan, piemēram, stāstot par govju dzemdībām, gan nodibinot attiecības starp sievieti un govi kā starp divām draudzenēm vai māti un meitu (turklāt ne vienmēr mātes lomā ir sieviete). Šajās attiecībās tiek izspēlēta visplašākā emociju gamma – no silta humora līdz aizkustinošam lirismam un pat traģismam. Protams, reālā šodienas dzīve, kad iznīkst Latvijā gadu simtiem tradicionālais vienas govs saimniecības fenomens, kļūst par spēcīgu emociju katalizatoru, bet ne par vēstījuma galveno (vai pat vienīgo) saturu. Man personīgi govs tēls šai izrādē asociējas ar latvisko identitāti, ko nākas zaudēt globalizācijas laikmetā. Te svarīgi atgādināt, ka govis izrādē ir jaunas, bet tantes - vecas. (Atgriešanās jaunībā ir atgriešanās sevī-zūdošajā.) Emocionāli satriecoša ir izrādes kulminācija ar deju (otru, lirisko) nakts tumsā, kad ragu galos iedegas zvaigznītes (ir brīdis, kad redzamas vienīgi tās) un aizmetinās tēma par govīm, kuras kļūs mūžīgas, pārvēršoties par Piena ceļu debesīs. Kad to vēl apskaņo ar Albioni Adadžio G minora varenajiem sēru viļņiem...
Izrādes kompozīcijā izmantots caurviju motīvu princips (jau minēju Apokalipsi, deju) – viena un tā pati tēma parādās, pazūd un pēc laika, variatīvi transformēta, uzpeld atkal: vāgneriskā tehnika izmantota šķietami nepretenciozi, atgādinot nejaušu sagadīšanos. Tas attiecas, piemēram, arī uz nāves tēmu, kura izrādē iznirst «no dziļumiem» vismaz piecas reizes – individuāls liktenis, pat nejaušība (stāsts par nedzīvi dzimušo teļu, govs nožņaugšanās ķēdēs), folklorizēts variants (saimnieks lasa govīm, tās aizmidzinot, pasaku, kurā nokauj govi), liriski apcerēts kolektīvs liktenis (Piena ceļa dejas), naturālistiski tiešs monologs ar šausminošām detaļām par govju kaušanu, ko stāsta lopu uzpircējs.
Nāves un Apokalipses motīvu spēcīgā dominante, lai arī tā paslēpta zem artistiskas, daudzkārt pat jautras spēles metiem, liek Melno pienu atzīt par eksistences traģēdiju, pie tam eksistenci attiecinot gan uz jebkuru individuālu dzīvi/dzīvību jebkurā laikmetā, gan arī uz tautas kolektīvo eksistenci šodien. Melnais piens, protams, uzdod jautājumu par tā sakariem ar Imanta Ziedoņa tālajā 1976. gadā publicēto Poēmu par pienu, kur Dzejnieks brauc lauku piena pasaulē stiprināt harmonisko pasaules izjūtu. Rudenī viņš atgriežas pilsētā, jo, laukos guvis daudz, tomēr nejūtas tiem piederīgs, lai gan zina, ka kolhozi-govis-piens-slaucējas pastāvēs mūžīgi un vienmēr tur varēs atgriezties. Melnais piens turpretī fiksē harmoniskās pasaules beigu fāzi. Turklāt, un tas filozofiskā ziņā ir pats novatoriskākais A. Hermaņa izrādē, mūsdienu latvieti traktē gan kā traģēdijas subjektu, gan objektu, nemeklējot Apokalipses vaininieku vienīgi kādos abstraktos (vai ļoti konkrētos) ļaunajos spēkos. Jo Jaunā Rīgas teātrī latvietis ir četri vienā – bullis, govs īpašnieks, kāvējs, mūsdienu cilvēks-mūsu laikabiedrs. Šai ziņā Melnais piens gan sasaucas ar Imantu Ziedoni, kurš jau 1974. gadā uzrakstīja dzejoli par to pašu: «.. pret savas tautas dziesmu var tikai savējie.»