Režisora Viestura Meikšāna izrāde Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās latviskās dzīvesziņas kopējiem varētu kļūt par īpašu notikumu. Izrāde atgādina par mūsu nācijas saknēm un tradīcijām, ciešo cilvēka un dabas saiti, nemainīgo kārtību, kuras ievērošana ļāva mūsu senčiem dzīvot harmonijā ar dabu.
Tā atgādina par latviešu folklorā slēgtajām zināšanām un vērtībām, kas, ja ne ar mātes pienu iezīstas, tad dzīves meklējumu ceļos uzietas, sajustas un sev par labām atzītas. Pieļauju, ka tas ir teju obligāts nosacījums, lai emocionāla pieslēgšanās izrādei vispār būtu iespējama. Diemžēl gluži nepiederu pie šo vērtību apjūsmotājiem, ar mani tā nenotika, un to ļoti subjektīvi izjūtu kā lielāko izrādes trūkumu.
Veiksmīgā sadarbībā ar scenogrāfu Reini Suhanovu un kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni, Viesturs Meikšāns rok dziļāk, meklējot sakņu sistēmā līdzīgo, universālo. No Edvarta Virzas teksta atvasinātajā (ideoloģiskais aspekts ignorēts) poētiskajā, skatuviskām metaforām piepildītajā telpā ieplūdinātas ne tikai latviešu, bet arī grieķu mitoloģijas zīmes, kas reizē ar kristīgās tradīcijas klātbūtni atklāj mūsu raibo kultūrvēsturisko ainavu. Te godā Jumi un pielūdz kristiešu Dievu, līdzās latviešu etnogrāfijai tērpos un priekšmetos, likts, piemēram, krievu patvāris, Jāņu ozolu vainagi apzeltīti kā grieķu lauru, te pastaigājas kentaurs un blondbižaina baiba uz laukakmens koturnām. Tas ne tikai atgādina par saknēm, bet arī par to kultūrkokteili, kas veido mūsdienu cilvēka vērtību sistēmu un tradīciju izpratni. Taču metaforu rindas, ko pārtrauc gluži reālistiski risinātas ainiņas, rada tādu kā nozīmju haosu, kurā viegli apmaldīties, jo pietrūkst groda jēgas rāmja, kas tās sakārtotu. Taču var just, ka režisors ar aktieru ansambli – Mārtiņu Meieru, Ingu Siliņu, Ingu Kniploku, Inesi Ramuti, Ģirtu Rāviņu, Ilzi Lieckalniņu, Oskaru Morozovu, Māri Bezmeru – elpojis vienā ritmā, protot iedvesmot un atraisīt iztēli improvizācijai. Viens tēls gan ar savu tēlainību izceļas no citiem, un to radījusi Inga Siliņa.
Tas, ko man izdevās no šiem mozaīkas gabaliņiem salipināt kopā, ir stāsts par, gudro un harmonisko, bet arhaisko dzīves modeli, ko reprezentē Straumēni, un kas šodien kļuvis par mītu. Par to liecina gan nedzīvais, apdegušais Straumēnus simbolizējošais koks pie teātra ieejas (dēļu sienas uz skatuves arī nokvēpušas), gan atsvešinātā poēmas teksta pasniegšana, runājot mikrofonā, kas rada pieklājīgu distanci starp šodienu un tiem aizlaikiem, kuros izrāde ļauj ieskatīties. Šis mīts ietver arī citus, piemēram, pasaules radīšanas mītu (tā es sapratu Ingas Siliņas pirmmātes tēlu) un atdzimšanas mītu (izrādes struktūru veidojošais gadalaiku ritums, cikliskums). Režisoru citējot: «zinot savus senčus, mēs zinām arī to, kas esam paši», var secināt, ka šis Straumēnu inspirētais mīts rāda mūsu zaudēto paradīzi. Tas nozīmē, ka savu sakņu apzināšanās un godāšana, tāpat darba tikums, kas ved uz labklājību, ir tie nācijas/kultūras dzīvības avoti, kas šodien un šeit ir izsīkuši.
Ar gadskārtu ritumu un noteiktu darbību atkārtošanu izrādei piemīt rituāla daba, savs, lai arī buksējošs, ritms un īpaša noskaņa. Tās radīšanā ļoti liela nozīme ir Jēkaba Nīmaņa mūzikai, bagātajai skaņu pasaulei, kuras daļu uzbur aktieri turpat uz skatuves. Te mūziku izvilināt iespējams pat no siena grābekļa. Atkal jāpiesauc senie grieķi, jo gribas atzīt, ka šī izrāde dzimusi no mūzikas gara, un, sekojot Nīčes interpretācijai (Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara), Dionīss kā dabas radošā enerģija iemiesojusies tautas gara vitalitāti apliecinošās skatuviskajās norisēs. Tas dod vielu pārdomām par to, kas šodien notiek ar latviešu tautas gara dzīvotspēju un vai izrādes piedāvātā savdabīgā «atgriešanās sākotnē» (Mirča Eliade) var virzīt uz atjaunošanos un atdzimšanu.
Un vēl kāda piezīme. Viestura Meikšāna izrāde sasaucas ar Jaunā Rīgas teātra izrādi Melnais piens, kuras problemātika saistīta ar izmirstošajiem Latvijas laukiem, kas ir viens no latviskās identitātes stūrakmeņiem. Un tikpat ļoti, kā Melnajā pienā mulsināja govs tēla vulgarizēšana pat līdz debilizācijai, pretenzijas radīja ļoti līdzīgā un nemotivētā parādība Straumēnos, konkrēti Māra Bezmera darbībā govs tēlā.
Šo, jau sesto Viestura Meikšāna izrādi Valmieras teātrī uztvēru kā eksperimentu, strādājot ar jau iepriekš lietoto etīžu metodi, izmēģināt spēkus metaforiskā teātra valodā. Kopumā šis pozitīvi vērtējamais eksperiments liecina, ka mūs vēl gaida pārsteigumi.