Skatīties jauno Mihaila Kublinska izrādi Jūras velni Nacionālā teātra Aktieru zālē nav viegli. Pirmā daļa ilgst gandrīz divas stundas, un krietnu laiku no tās Gundegas Repšes lugas teksti tiek runāti, runāti un runāti monotonu darbību – mīklas mīcīšanas un šurpu turpu staigāšanas – vienmuļajā troksnī, it kā ar papēžiem dobji klabinot koka grīdu, gribētu pienaglot vārdus pie skatītāja apziņas, iedzīt kaut kur dziļāk sacītā jēgu. Otrajā, krietni īsākajā cēlienā skatītājam ir ļauts arī pasmaidīt.
Par mājām
Jāatzīst, pēc pirmizrādes, ko turklāt vēl nelāgi iespaidoja problēmas ar Mārtiņa Milbreta scenogrāfiju, kas nedarbojās tā, kā vajag (grīdā ieklemmējās un atpakaļ negūlās galds-laipa), gandarījuma nebija. Pārāk jau nu režisoriski nesavākts, aktierdarba ziņā neviendabīgs šķita šis iestudējums. Trešā izrāde atstāja labāku iespaidu – attiecības vērpās smalkākas un problēmas izzīmējās asākas, lai arī teksta vienalga ir par daudz, vārdi daudzviet paliek tikai vārdi un temps – pārāk gauss. Neejiet uz šo izrādi, ja vēlaties atpūsties no ikdienas, kas spiež pie zemes kā pelēkās Latvijas debesis. Visticamāk, starpbrīdi gaidīsiet, ik pēc minūtes pulkstenī veroties un uz otro daļu nepaliksiet. Ejiet, ja teātrī patīk psiholoģisks tuvplāns un, pieverot acis uz izrādes nepilnībām, pietiks pacietības, lai izsijātu kādus domugraudus, ap ko arī mājupceļā paskrubināties. Rakstīšu par tiem, ko notvēru es.
Gundegas Repšes pirmajā lugā Jūras velni jo spēcīgi skan latviešu dramaturģijā un teātrī nebūt ne jaunā māju tēma, sasaucoties gan ar Harija Gulbja Cīrulīšiem, gan nepārāk sen Nacionālajā teātrī iestudētajiem Leldes Stumbres Smiltāju mantiniekiem, vai arī kaimiņa Andrusa Kivirehka Igauņu bērēm. Dzīvo 70 gadus vecais Arkādijs jūras brucinātajā Kurzemes jūrmalas krastā, katra vētra saīsina laiku, kas mājas šķir no iznīcības, taču par Urratu pārdošanu un pārcelšanos uz dzīvi citur neko i dzirdēt negrib. Tēva apaļā jubileja ir retais notikums, kas pulcē kopā visu ģimeni un pa vienam vien skapjos slēptie skeleti grabēdami tiek vilkti gaismā. Arkādijs ir latvietis, kas savā lepnībā, spītībā un skarbumā rada skandināviem. Ne zemnieks, un arī jūrnieks ne, bet savai vietai pieaugušais. Gundega Repše ir radījusi brīnišķīgu motīvu – viņš nepametīs savas mājas, viņš ņems tās līdzi, nevis, dzīvojot trimdā un glabājot sirdī, bet burtiski – būvējot molu un pārceļot mājas uz tā. Tas ir milzīgs, arhetipiskajā latvieša raksturā, kam savs kaktiņš, stūrītis zemes sirdij pieaudzis, sakņots, vitālais gara spēks, kas met izaicinājumu jebkuram pretspēkam, turklāt dara to azartiski. Traģika ielikta tajā, ka šis pretspēks nav vien jūra, tie ir tuvākie cilvēki, ģimene, kas tiek ziedota cīņai ar stihiju, pakļaujot sevi lielajai vientulībai, kas viņa gadījumā varētu būt arī nāve. Uldis Norenbergs, lai arī vietumis pārāk ārišķīgi, nospēlē cieto, pat pretīgo veci ar sliktām manierēm, kas, būtiski, nevis nespēj, bet nemāk mīlēt. Viņš to dara pa savam – runājot riebeklības mirušās sievas dēlam, ko pats uzaudzinājis, četrgadniecēm meitām glāsta vietā pamatīgi uzšaujot pa dibenu un nopērkot veļasmašīnu tikai tad, kad sieva jau zem zemes un veļa pašam jāmazgā. Tas ir ļoti precīzs, no dzīves norakstīts tēls, kādu labi pazīstu – vismaz bērna vecumā karu pieredzējušais, dzīves skarbuma rūdītais vīrietis, kam iemācīta pieticība kā sadzīvē, tā emocijās. Tas nenozīmē, ka viņš nejūt – jūt, tikai nemāk to paust. Atrautais glāsts un labais vārds atspēlējas kā bumerangs, spokojas bērnos un mazbērnos, kuri tāpat mokās savā privātajā dzīvē, grūtībās veidot un saglabāt attiecības. Starp citu, spoku jeb tēvu grēku tēma nav vienīgā, kas Repšes lugā atgādina par Ibsenu, un otrā tad arī būtu tas lielais, būtiskais, galvenais jautājums, kas, vienojoties Repšes un Kublinska pesimistiskajā intonācijā, vieno disharmoniskos cilvēkus – kā dzīvot, kad teju visas par mūžīgajām uzskatītās vērtības ir kļuvušas relatīvas.
Par dvēselēm bez kodola
Kāda tad ir cilvēka dzīves vērtība, kas ir tas atskaites punkts, pēc kura mērīt mūža lietderību, pasaulē, kurā ģimene ir formāls veidojums, vīrietis nav spējīgs rūpēties ne par sevi, ne par sievieti, bet sieviete nevar/nemāk/trūkst laika uzturēt mājas pavardu siltu? Tas ir senais stāsts par dvēselēm, kam nav kodola. Man nav dvēseles – apmēram tā izrādē diezgan deklaratīvi apgalvo abas Arkādija meitas, Zanes Jančevskas Estere un Annas Klēveres Barbara. Pirmā ir balsi zaudējusi operas prīma, kas visu līdzšinējo mūžu likusi pār vienu – mākslas – kārti, un, atģidusies vientulībā, nu mizo tēvam kartupeļus. Divu pieaugušu bērnu māte Barbara precīzā Annas Klēveres tēlojumā – dzīves nogurdinātā meklētāja, kas maina darbus un vīriešus, tuvu 40 būdama, dzemdē trešo bērnu, bet piepildījuma kā nav, tā nav. Vienam no mēriem vajadzētu būt mīlestībai, taču arī šajā ziņā dvēseles ir aklas un maldās, meklē, viļas. Atkal jāpiesauc klasiķis, jo velkas asociācijas ar Māterlinka aklajiem, kas netiek ārā no meža. Paradoksāli, ka vienīgais, kuram lugā un izrādē ir piešķirta spēja mīlēt šī vārda īstajā nozīmē – tīri, nesavtīgi, bez ego noteiktā «kas man par to būs» diktāta, ir tiešā nozīmē neredzīgais Aināra Ančevska Geršvins.
Viena no izrādes problēmām sakņojas lomu sadalījumā. Diemžēl Zane Jančevska Esteres lomā ir tikai tehniski precīza, bet nepieciešamā satura kopējā zīmējumā nav. Taču tā ir viena no galvenajām lomām, kuras neizdošanās met ēnu uz visu izrādi, tostarp Esteres un Geršvina attiecību līniju. Tamdēļ arī būtiskā lugas tēma par mākslas un dzīves attiecībām izskan tikai pa pusei, ar Jura Hirša silti un reizē sāpīgi izstāstīto rakstnieka Jāņa dzīves drāmu – par mākslinieka radošo brīvību un ziedošanos literatūrai.
Par velniem
Visbeidzot – par velniem, kam lugā ir visai plašs nozīmju lauks. Par jūras velnu tēviņu, kas «ierokas par sevi daudz lielākas mātītes ķermenī un kļūst par pastāvīgi parazitējošu sēklinieku», runā jaunā vīra neuzticības aizskartā Estere. (Tas, starp citu, ir viens no mīklainajiem jautājumiem, uz ko izrādē atbildes nav – vai Čabers patiesi krāpj Esteri, vai to Arkādijs izdomājis, jo znots vēl joprojām ir parādā naudu par nopirkto zemi un jaunajā statusā esot, negrasās to atdot.) Šī, vīriešiem ne pārāk glaimojošā raksturojama, bet atkal jau laika zīmes, kam tas pats Blaumaņa Edgars rada, dzīvie piemēri ir trīs no pieciem izrādes vīriešiem. Runa ir par to pašu vīrišķību, ar ko sievietes saprot stiprā pleca sajūtu un kas laikā, kad sievietes ir kļuvušas tik emancipētas, ka arī no savas puses dara (vai iespēj darīt) visu, lai laulības institūts zaudētu jēgu, diemžēl izskatās pēc izmirtošas parādības.
Protams, ka ar velniem jāsaprot cilvēkā mītošie dēmoni, kaislības un zemapziņas dūksnāji, pretspēks, kas var būt gan jūra/stihija-dzīve, gan otra cilvēka daba, ko gribam pieradināt, savaldīt, pakļaut. Šai ziņā ar teju velnišķīgu spēku, kā pamatā seksuālā enerģija un hipnoze, apveltīts Mārča Maņjakova Čabers, dvēseļu zvejnieks, sieviešu ēdājs un zobu tehniķis vienā noslēpumainā personā. Tiesa, šīs infernālās dotības patušē to racionālo kodolu, pret ko, vismaz man tā šķita, ar rūgtu ironiju vēršas autore, runājot par ezotērikas uzvaras gājienu visādu veidu krīzes skarto ļaužu ikdienā, par jauno reliģiju mācībām, kuras peļņas kārie sludinātāji ar dubultmorāli interpretē pa savam, čakarējot nelaimīgus cilvēkus.
Tādu pat mulsu neizpratni kā Čabera veiktā Esteres noburšana rada arī divdesmitgadīgās Indijas hiperaktivitāte, kamdēļ Madarai Saldoverei Aktieru zāles apmēros nu ļoti skaļi jāklaigā un jāspiedz, atgādinot pāraugušu Punktiņu, taču kopumā dzīvīgās ūdenszāles raksturs, kā arī Līgas Liepiņas Žubīte un Lolitas Caukas Rota (īpaši jubilejas pusdienu skatā) atsvaidzina izrādi. Pie mulsinošajām parādībām pieder ar mazais Sinbads (Kristofers Šulcs), jaunās paaudzes simbols, kas izrādes finālā ar rotaļu šaujamajiem rokās vēršas pret iepriekšējo ar visām tās tradīcijām – saprotami, bet kaut kā pārāk naivi.
Nobeigumā atziņa, kas gan nesmaržo pēc oriģināla svaiguma, taču no izrādes palika prātā visilgāk. Katrā cilvēkā mīt gan eņģeļi, gan dēmoni, un nekad nevar zināt, vai tev uzsmaida pirmie vai otrie, bet ir cilvēka spējās mācīties mīlēt un nekļūt par marioneti velna rokās.