RECENZIJA: Henny - “Rockstar hronikas”

© Publicitātes foto

Diez vai Henny debijas albuma parādīšanās pie latvju hiphopa debesīm ir kāds pārsteigums, lai gan nu jau vairāk nekā sešus gadus Henrijs Eduards Mucenieks pazīstams kā leģendārās latviešu rokgrupas “Līvi” ģitārists. Puisim ir plašs muzikālo interešu loks, un 2021. gadā viņš nolēma uzsākt repera karjeru, uz skatuves kāpjot ar vārdu Henny. Pēdējos gados Henrijs manīts pašmāju lielākās hiphopa apvienības “Kreisais Krasts” dalībnieku rindās, kā arī piedalījies vairākos projektos kopā ar Muud, Reiku, grupu “Olas” un citiem reperiem.

“Esmu priecīgs beidzot nodot savas “Rockstar hronikas” klausītāju ausīm un padalīties ar savu dzīves pieredzi,” tā Henny. “Albums tapis aptuveni trīs gadu periodā, jo visu laiku nevarēju saņemties tam pieķerties. Šī gada otrajā pusē, draugu un kolēģu mudināts, beidzot saņēmos un novedu to līdz galam. Es vēlējos, lai albums ir maksimāli “vaibīgs”, un tā arī darīju. Manas “Rockstar hronikas” ir dažādu muzikālo žanru apvienojums, kur klausītāji atrādīs gan mazliet “r’n’b”, gan “trap” un pat disko - tas viss atspoguļo manu muzikālo interešu dažādību, tāpēc ceru, ka klausoties šo albumu, varēsiet aiziet gan “pilnīgā mērcē”, gan “ievaibot” un izbaudīt to.”

Albumā piedalījušies arī tādi viesmākslinieki kā 3adatu stagars, Pre'set (Mārtiņš Ozols-Ozoliņš), Misters Krūmiņš (Jānis Krūmiņš), E.V. (Kārlis Pauls Šēnhofs), Spraits (Niklāvs Bērziņš), Dzaubis (Emīls Rinalds Bauģis) un Spinaac (Oksana Isajeva). Savu artavu albuma tapšanā ieguldījuši arī latviešu roka grandi no “līviem” Ainars Virga, Guntars Mucenieks un Aleksejs Balinskis. Albuma masterā piedalījies Punkts uz I (Inguss Šusts).

Noklausoties “Rockstar hronikas”, nepamet sajūta, ka Henny vairāk tīk atrašanās vienotās hiphopa brālības rindās un repa piedāvātā brīvības sajūta (tas ir, bez sirdsapziņas pārmetumiem var lietot “biezus” vārdus) nekā pati šī žanra mūzika. “Es daru to tādēļ, ka man to vajag, un tādēļ, ka ir ko teikt,” dziesmā “Šī dzīve” skaidro Henny, taču neskan pārliecinoši - vismaz tā sadaļa, ka “ir ko teikt”.

Interesants ir Henny stāsts par savu bērnību un/vai jaunību (un Ainara Virgas ierunājumu ar viņa specifisko vārdu “muzīk” trumpī) dziesmā “Kaut krimināli” un vēl dažos gabalos, bet no muzikālā viedokļa varētu atzīmēt dziesmu “Klubā” ar “house” mūzikas elementiem (kopā ar Spinaac jeb Oksanu). Žēl, ka Henrijs praktiski neizmanto savu galveno trumpi - prasmīgo ģitārspēli (tā pilnvērtīgi parādās tikai dziesmā “2023”), kas bagātinātu albumu, un ļautu Henny vismaz ar šo niansi izcelties latvju reperu daudzgalvainajā un nepārskatāmajā pūlī, jo bez tās sanācis parasts ierindas albums.