Klajā nācis grupas “Dead Can Dance” dibinātāja, solista un multiinstrumentālista Brendana Perija jaunākais soloalbums “Songs Of Disenchantment - Music From The Greek Underground”.
Grupa “Dead Can Dance” Latvijā uzstājusies tikai vienreiz - 2005. gada 1. aprīlī, bet atsevišķi ar koncertu 2007. gada 18. novembrī paciemojusies apvienības otra idejiskā puse Līza Džerārda. Abi koncerti bija ļoti labi apmeklēti, un, pēc neoficiālas informācijas, koncertu organizatoru plānos ir atvilināt šo brigādi uz Latviju vēlreiz. Saprotams, ka tas arī izdošanās gadījumā nenotiks tik drīz.
“Songs Of Disenchantment - Music From The Greek Underground” ir Brendana Perija trešais soloalbums, kurā šoreiz mākslinieks pievērsies grieķu pilsētas fokloras stilam rebetiko, kas savas klasiskās aprises ieguva pagājušā gadsimta 20. - 30. gados. Perijs pāraranžējis un ierakstījis desmit, pēc savām domām, zīmīgākās sava laika rebetiko kompozīcijas. “To, ko pēc daudziem gadiem iepazinu kā rebetiko mūziku, pirmoreiz es izdzirdēju Melburnas piepilsētas grieķu kafejnīcās un tavernās 70. gadu beigās. Šīs vietas galvenokārt kalpoja kā grieķu migrantu sociālie centri, kuri kopš 19. gadsimta beigām secīgi ieradās Austrālijā. Dienas laikā tos bieži apdzīvoja vecu vīriešu grupas, kas spēlēja galda spēles un malkoja uzo, klausoties laikas un rebetiko mūziku,” stāsta Brendijs Perijs. “Dažus gadus iepriekš arī es no Anglijas biju emigrējis uz šo pusi, un tā sagadījās, ka šim sešu nedēļu garajam ceļojumam mums trāpījās vecs grieķu kuģis ar nosaukumu “Ellinis”. Tieši ar šo kuģi sākās mana personiskā muzikālā odiseja - tur es pirmo reizi mācījos spēlēt ģitāru.”
Par rebetiko stila iepazīšanu, vēsturi, attīstību un nozīmību Brendans Perijs var stāstīt gari un plaši, taču, ja īsumā, tad: “Gadu gaitā mana mīlestība pret visu grieķisko nemaz negaist, jo īpaši attiecībā uz rebetiko. Esmu sakrājis ievērojamu mūzikas ierakstu, tradicionālo instrumentu un piemiņlietu kolekciju, kas galu galā mani iedvesmoja un sniedza nepieciešamās prasmes, lai varētu ierakstīt dažas no šīm brīnišķīgajām dziesmām. Mani ļoti pārsteidza fakts, ka praktiski nav rebetiko mūzikas ierakstu angļu valodā, un tā galu galā bija galvenā motivācija - dalīties šajās dziesmās ar angliski runājošu auditoriju, kā arī izraisīt pārliecinošu tradicionālistu ziņkāri.”
