RECENZIJA: Depeche Mode "Spirit"
Uz gatera strādnieka vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tās grupas, kuru albumi tiek gaidīti ar tādu pat nepacietību kā angļu elektroniskās mūzikas blices “Depeche Mode” jaunākie garadarbi.
Iepriekšējais “DM” albums “Delta Machine” tika izdots pirms četriem gadiem, bet pagājušā mēneša vidū fani beidzot sagaidījuši arī pēc skaita četrpadsmito grupas studijas disku. “DM” atkal skan kā “DM”, tas ir, “sintezatorīgi”, bet teksti skar šā brīža aktualitātes, sākot no cilvēces garīgā bankrota līdz mazizglītotiem ļautiņiem, dodot mājienu par “breksitu” un Donalda Trampa ievēlēšanu. “Es nedēvētu šo albumu par politisku. Albums ir par cilvēci un mūsu vietu tajā. Ja vēlamies, lai kaut kas mainītos, par to jārunā un jādomā līdzi visam, kas notiek. Šobrīd neizskatās, ka Londonā notiek šāds process. Mēs dodamies pretējā virzienā,” tā intervijā žurnālam “Rolling Stone” izteicies grupas vokālists Deivs Gahans, piebilstot: “Šis albums provocēs uz domāšanu.” Kopumā albumā ir ducis kompozīciju, visu to autors ir Martins Lī Gors. Albums tapis jauna producenta Džeimsa Forda aizgādā - šis vīrs pazīstams kā elektropopa projektu “Simian” un “Simian Mobile Disco” dalībnieks, no viņa producenta darbiem slavenākais ir “Klaxons” albums “Myths Of The Near Future”.
PAR. Pats saprotamākais un elegantākais “Depeche Mode” albums šajā gadsimtā. Pēc abiem slābanajiem iepriekšējiem albumiem likās, ka “DM” laiks iet pensijā, taču šis disks jau liek atcerēties kaut ko no 80. gadiem. Albums būvēts gluži kā skolas sacerējums - ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu. Jau ievadošā kompozīcija “Going Backwards” apliecina, ka “depeši” joprojām ir spēks, labi iesākto turpina singls “Where’s The Revolution”, pēc tam albumā valda neliela elektroniskā miegainība, bet ar “Scum” un “You Move” klausītājiem atkal acis būs vaļā. Uz albuma beigu pusi visvairāk priecē “So Much Love”, kas skan kā perfekta 80. gadu sintīpopa laikmeta himna. “DM” ģitāras tomēr nav nepieciešamas, tās viņi var izmantot tikai dekoram, trīs “vīri melnā” vislabāk izklausās tikai ar sintezatoriem.
PRET. Šķiet, fani šo albumu tomēr nav īsti pieņēmuši kā savējo - piektā vieta gan Apvienotās Karalistes, gan štatu topos priekš “DM” nav nemaz tik slikti, taču nav arī diez ko labi. Varbūt klausītāji tiešām gaida kaut ko “Black Celebration”, “Music For The Masses” vai “Violator” atgādinošu? Diez vai, tik naivs taču neviens nevar būt…
Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.