INTERVIJA: Prāta vētra par jauno albumu un vasaras koncertiem

Šodien visai skaļi tiek atzīmēta Prāta vētras jaunā albuma 7 soļi svaiga gaisa iznākšana, – pēc skaita tas ir jau vienpadsmitais grupas ripulis latviešu valodā. Šoreiz rakstīts Berlīnē, varbūt arī tāpēc savā skanējumā eiropeiskāks.

Akurāt nedēļu pirms albuma iznākšanas Neatkarīgā aicināja uz sarunu Prāta vētras ģitāristu Jāni Jubaltu un taustiņnieku Māri Mihelsonu, lai viņi pavērtu priekškaru par albuma 7 soļi svaiga gaisa tapšanu un citām aktualitātēm.

– Ar kādām izjūtām gaidāt albuma iznākšanu? Kāds uz to ir skats no muzikālā viedokļa?

J. J.: – Es varu paust tikai savas iekšējās izjūtas un pārliecību, bet man šķiet, ka šis materiāls ir sakopots un viengabalains, man ir pārliecība, ka vētra ir labākajā formā, kādā jebkad bijusi. Iespējams, kādam tur pietrūks eksperimentu, taču tāpat ir dažādas interesantas tendences. Vētra ir tādā foršā un ļoti stabilā savas muzicēšanas apkopojumā, ja skatāmies 25 gadu pastāvēšanas griezumā.

M. M.: – Daudz kas ir atkarīgs no producenta – kā viņš šo materiālu redz, tā velk to kuģīti vai deķi uz attiecīgo pusi. Alekss Silva bija producents arī mūsu albuma Četri krasti ierakstā. Mēs izgājām cauri savam repertuāram, lai saprastu, kas pašiem patīk un kas citiem patīk, – kā konkrētās dziesmas uzņem koncertos, ko tajos joprojām spēlējam. Konstatējām, ka joprojām daudz spēlējam no Četriem krastiem, – patīk, kā skan Rudens, arī albuma tituldziesma un citas. Pamatīgas dziesmas, kuras ir forši spēlēt un kuras pieprasa arī publika. Šķita, ka esam izgājuši visus iespējamos ceļus, kurus var iziet, un nupat ir laiks atgriezties toreizējā laikā.

– Kāpēc izdomājāt atgriezties tieši pie Aleksa Silvas kandidatūras?

J. J.: – Alekss tomēr ir producents ar lielo burtu un sapratni, kurš strādā arī pie dziesmas struktūras. Tas ir baigi svarīgi! Jo dažkārt mēs vienkāršotā versijā strādājam pie dziesmām un tad rodas klasiskā shēma ievads–pants–piedziedājums. Savukārt viņš veido muzikālo izjūtu kā cilvēks no malas, līdz ar to saprot, kurā brīdī varbūt nepieciešams pantiņu pastiept drusciņ garāku, varbūt pielikt klāt vēl kādu takti, – viņš to visu dara izjūtu līmenī, kas ir ļoti labi. Klāt nāca arī skaņu salicējs jeb miksa ģēnijs Maikls Ilberts – viņš šogad bija nominēts Grammy balvai par darbu pie Teilores Sviftas albuma, žēl, ka to nedabūja. Pirms mums viņš rakstīja Adeli, kā mēs beidzām, tā ķērās pie Travis. Liels sava aroda meistars. Citreiz liekas, ka augšu ir par daudz, citkārt atkal apakšas griežas ausīs, bet te uzliec gatavo ierakstu, sēdi, klausies un priecājies! Man vismaz liekas, ka ir radīta tāda pasaulīga skaņa. Patīk vai nepatīk – tas ir cits jautājums, taču man nebūtu kauns šo disku ielikt jebkuras pasaules radiostacijas aparātā – tas skanēs, un nejutīsi nekādu atšķirību no daudziem pasaules klases mūziķiem.

– Laikam labi, ka producents jau pazīstams.

M. M.: – Kopš Četriem krastiem ir pagājis daudz laika, tāpēc iespējams izvērtēt toreiz paveikto darbu. Jāatzīst, ka man ar Aleksu tolaik bija... Man ar viņu bija ne pārāk labas attiecības. (J. J.: – Jā, viņi visu laiku baigi kāvās, riktīgi klapējās (smejas)!). Nē, tik traki nebija, bet mums brīžiem bija cilvēciskas nesaskaņas, kad viņš domāja citādāk, es – citādāk. Man likās, ja raksti albumu, tev jābūt arī kādam prieciņam no tā, nedrīkst vienkārši mehāniski atslīpēt divas taktis. Bet viņa gadījumā tieši tā notiek. Es biju iedomājies, ka būs tāds kā brīvais režīms, – raksti, tad pusi laika pavadi nestrādājot, ķerot studijā mūzu, bet pēc tam kaut kā to dziesmu tomēr ieraksti. Bet tagad pagājuši šie desmit garie gadi, satikām Aleksu Berlīnē un aprunājāmies, vai viņš būtu ar mieru atkal uzņemties producēšanas darbu, un radās izjūta, ka katrs pa šiem gadiem ir kaut kā mainījies. Un tāds beigu galā arī bija rezultāts: visi ir nobrieduši, visi zina, kas jādara, un ļoti mērķtiecīgi, konstruktīvi un produktīvi dara savu darbu.

– Kā notika pats šis ieraksta process Berlīnē?

J. J.: – Kopumā mums bija trīs ierakstu sesijas. Pirmā bija pagājušā gada maijā UFO Sound Studio, kurā tikai īrējām telpas un neizmantojām neko no viņu aparatūras, visu atvedām sev līdzi. Tur džeki pat prasīja – kāpēc jūs vispār īrējat studiju?! Bet mums tieši to vajadzēja, jo tas bija netālu no Aleksa mājām. Kolosāla vieta. Mēs tur pavadījām divas nedēļas. Alekss ik pa brīdim ienāca, paklausījās. Kad zini viņa darba stilu, ir vienkāršāk, vairs nav nekādu pārsteigumu – atnāc un strādā, no rīta līdz vakaram, pa vidu kafijas pauzīte. Mērķtiecīgi un koncentrēti. Pirmā diena pagāja, kopā ar Aleksu izklausoties cauri idejas, – to bija tik daudz, ka no šī apjoma jau varēja sagurt. Atlasījām 17 uzmetumus, no kuriem tas nomīnusojās līdz 15, pēc tam darbojāmies un palika 12, bet pēc tam – deviņas. Taču pēdējā nedēļā viena dziesma kaut kā ieradās pati, tas bija pēkšņi, tā saucas Kad zvaigznes pār alejām krīt. Atnācām no vakariņām, Ingariņš bija piesēdies pie klavierēm, Māris – pie otrām, un pēkšņi tā sāka skanēt! Alekss klausās un saka – eu, stop, pie šīs pamēģinām piestrādāt! It kā jau bija tik daudz sagatavju, taču izdevās pēdējā brīdī, tieši studijā, noķert vēl arī šo dziesmu, kolosāli!

– Iepriekšējais producents jūs aizdzina līdz pat Amerikai, vai Berlīne – tā bija Aleksa izvēle?

J. J.: – Es teiktu, ka tā ir loģiska izvēle, abpusēji radusies. Viņš dzīvo Berlīnē, bet Hansa Studios, kur veicām lielāko daļu ierakstu, ir leģendām un mītiem apvīta. Iedomājies: tur ir piecstāvu ēka, kurā ir tikai studijas, nekā cita nav, sākot no pagraba līdz augšējam stāvam! Šajā kompleksā ir ierakstīti arī ļoti leģendāri albumi – U2, Deivids Bovijs, Depeche Mode. Interesanti, ka gar šo ēku savulaik virzījās Berlīnes mūris. Kad Depeche Mode tur rakstīja albumu, viņi logos izlika tumbas, lai austrumniekiem varētu atskaņot savu jaunāko ierakstu. Arī Aleksam pašam tur ir studija, mēs vēl janvārī uz to atbraucām un nedēļas laikā piebeidzām šo ierakstu. Ļoti omulīgi un mājīgi, tur nav darba izjūtas, patīkami atmosfēriska vieta. Piemēram, vakarā sēžam, ienāk Frens [Hīlijs] no Travis – nu, džeki, kā iet? Ai, nu tā – forši. Iedzeram vīna glāzi, viņš – labi, iešu es arī kaut ko padarīt. Pēc tam ejam garām un skatāmies – viņš sēž, skatās filmu, šodien kaut kā nestrādājas, nākšot rītdien! Brīva atmosfēra!

– Berlīne iepatikās arī sadzīviskā līmenī?

J. J., M. M.: – Jā, ļoti! Pērn tur kopumā pavadījām divus mēnešus – tas ir diezgan ilgs laiks. Forši, ka visu vedām sev līdzi, busiņā ielikām arī savus divriteņus. Pārvietojāmies pa Berlīni ar riteņiem, – kad bija brīvs, varējām kaut kur braukt, nebija tikai gājiens pāri ielai un atpakaļ. Praktiski tā bija dzīvošana Berlīnē, nevis parasts ceļojums. Pamazām iejūties: veikaliņā ieej, tevi jau sveicina tas, kas tur aliņu pārdod, aizej uz kādu ēstuvi – o, džeki, čau! Arī vietējā restorāniņā zini visus darbiniekus pēc vārdiem. Berlīne pārsteidza ar savu kultūras vidi – līdz šim bija sanācis tai tikai braukt cauri. Arhitektūra, cilvēki, kafejnīcas, bāriņi, milzīgie parki, reihstāgs un pretstatam modernais Sony centrs – Berlīne pavērās no pavisam citas puses. Tā tiešām ir viena no Eiropas galvaspilsētām.

– Pēdējos gados jums diezgan aktuāls ir Krievijas virziens. Kā veicas, kur braukājat, kur piedalāties?

J. J.: – Kamēr gadu rakstījām albumu, nekādas darbības nebija – pabijām Krievijā tikai kādas trīs vai četras reizes. Tagad iznāk albums, nākamajā dienā pēc latviskās versijas. Jau rīt lidojam uz Maskavu un sākam albuma promotēšanu. Krievu versijā četrām dziesmām būs krievu teksti, vienai – latviešu, pārējie – angļu. Izveidojas loģiska ķēdīte: iznāk albums, tad ir dalība festivālos, taču tādos, kurus aizrunā jau gadu iepriekš. Lielākais būs Našestvije – milzīgs festivāls, kurā būsim hedlaineri. Tur skatuve tiek būvēta tāda, ar kādu uz Latviju brauc varbūt vienīgi Lady Gaga, – mērogs ir vērienīgs! Rudenī būs tūre [pa Krieviju], paralēli notiks citi pasākumi. Parasti šādas tūres dalās pa reģioniem, piemēram, ja braucam pāri Urāliem, tad šajā sarakstā ir Jekaterinburga un citas tuvākās pilsētas. Tā nedēļas vai divu laikā izbraucam konkrēto reģionu. Nekad neesam bijuši Vladivostokas galā – pērn rudenī mums mēģināja organizēt tur koncertus, taču albums vēl nebija ierakstīts, tāpēc izdomājām to labāk atstāt uz šo gadu. Tur būs kādi pieci vai seši koncerti. Viena dēļ tur nav vērts braukt – ar vilcienu sešas dienas, Dons to pērn ir izbraucis (smejas)! Ar lidmašīnu arī 16 stundas.

M. M.: – Skatīsimies, kā mums ar jaunajām dziesmām klāsies, taču publika Krievijā mūsu repertuāru zina un to pieprasa. Ja skatās kartē, pārsvarā esam braukuši tikai līdz Urāliem, taču pāris reižu ir bijusi arī Novosibirska, daudzas reizes – Jekaterinburga, tomēr tālāk par Baikālu neesam bijuši. Žēl, bijām Irkutskā, 70 kilometrus no Baikāla, gribējās uz šo ezeru aizbraukt, ja jau tik tālu esi ticis, taču nesanāca – bija jābrauc mājās.

– Vai grupas darbībā attiecībā uz kaimiņzemi ir izmaiņas saistībā ar politisko situāciju?

J. J., M. M.: – Personīgi mēs neko tādu neesam jutuši. Nekad, nekad, nekad neesam mēģinājuši politizēties, mēs vienmēr esam no šiem jautājumiem distancējušies. Konkrēts gadījums. Pagājušajā gadā Sandijs Semjonovs, Gundars Rēders un citi par mums filmēja dokumentālo filmu. Arī viņi uzdeva jautājumu, kas mainījies saistībā ar Ukrainas notikumiem. Maskavā mums bija pieci koncerti, un filmēšanas brigāde atbrauca uz vienu no tiem. Viņiem bija pamatīgs pārsteigums: ir kādi 4000 cilvēki, sākam spēlēt dziesmu Rudens, kas krieviski ir Veter, un tajā brīdī publika, kas ir īsti krievu cilvēki un vienkārši mīl mūsu mūziku, sarīko flešmobu – no lapiņām izveido sarkanbaltsarkano karogu! Pēc tā vairs nebija neviena jautājuma par politiku, jo bija acīmredzami, ka neko tādu mākslīgi izveidot nevar, tas notiek ļoti dabiski.

– Par Latvijas tūri – šogad paredzēti tikai četri koncerti, turklāt arī tie paši ir pārbaudītas vērtības, tas ir, pārbaudītās vietās: Jelgava, Valmiera, Ventspils un Rīga. Kāpēc tik pieticīgi?

M. M.: – Viss diemžēl atduras ciparos. Mēs paši šīs tūres organizējam un, ja paskatāmies iepriekšējo gadu griezumā, tad... Visas vietas ir super, visās ir fantastiski klausītāji – Liepāja, Kuldīga, Saldus, Preiļi, visur! Bet, kad sāc iepazīties ar bezkaislīgo grāmatvedību, tad saproti, ka bāz galvu cilpā, un, ja nebūtu Rīgas koncerta, tad, iespējams, šajā cilpā arī paliktu. Renārs intervijās visu laiku saka – dārgie latgalīši, mēs aizbrauksim arī pie jums, ja ne šogad, tad nākamgad! Gribētos, taču ir matemātika – mūsu un Kaspara plāni, protams, ir daudz grandiozāki, taču [menedžere] Aija viņu visu laiku piebremzē, sakot, ka viss ir forši, bet... Un pēc «bet» seko smaga finansiālā argumentācija (smejas). Nav tā, ka mums negribētos braukt uz kādu konkrētu pilsētu, taču tas mūsu lunaparks ir baigi liels, tas maksā milzu naudu, un paši vien ar to naudu riskējam.

– Vai Kaspars jau ir demonstrējis kaut ko no tā, ko gatavo šī gada koncerttūrei?

J. J., M. M.: – Vai, un kā vēl! Viņš to plāno jau no pagājušā gada, šķiet, pirmoreiz ir pat uztaisīts 3D modelītis. Viņš ir traks! Izprintēts, izdomāts skatuves veidols, kas tikai tur ir iecerēts! Viņš atkal ir izplānojis savu kārtējo kosmosa kuģi (smejas). Jau daudzmaz ir izstrādāta programma, un sāksim mēģinājumos to izspēlēt, lai sajustu, vai kaut kur nav krituma, – līdzīgi kā teātra režijā. Varbūt kaut kur ir par garu, jūti, ka kāds jau sāk žāvāties un iet pēc aliņa, – to visu var laikus pielabot. Mēs tam gatavojamies laikus, programma par 90% ir salikta jau pirms diviem mēnešiem. Nepieciešams taču arī to savietot ar gaismām, videografikām – džekiem taču jāzina, kam viņi to programmē un taisa. Tāpēc dziesmu secība ir būtiska, taču, protams, kaut kas jau vēl pamainīsies.

– Vai par jaunā albuma dziesmām jums jau ir skaidrs, kad tauta dosies pēc alus, bet kad stāvēs un atvērtām mutēm klausīsies? Man, piemēram, šķiet, ka dziesmas Pilsētas ugunis laikā visi dziedās līdzi lipīgajam piedziedājumam, savukārt pie Kad zvaigznes pār alejām krīt dosies pēc alus...

J. J.: – Ļoti, ļoti, ļoti precīzi esi trāpījis! Jo čalis ies pēc aliņa, bet meitene – ne! Viņa ieķersies priekšā stāvošajai bizē un turēsies pretī, cik jaudas, lai čalis viņu [dziesmas laikā] neaizvilktu pēc alus (smejas)! Visiem izpatikt nevar, lai katrs pats atrod savu dziesmu. Es domāju, ka publika dziedās līdzi Ēdenes dārzā – par ķiršiem raus riktīgi vaļā! Savukārt otra, kas Donam patika, – viņš teica, ka nebalsī bļaus līdzi... Laikam tā saucas Sapnī. Man pie latviešu nosaukumiem joprojām ir jāpierod, pašiem šīs dziesmas ir vairāk zināmas pēc darba nosaukumiem, piemēram, Eltons Džons, Jubis Koko, No New York un tamlīdzīgi...

– Albuma nosaukums 7 soļi svaiga gaisa – vai tam ir kāda dziļāka nozīme?

J. J.: – Tāpat kā visām pārējām dziesmām, tai apakšā ir reāls un konkrēts stāsts. Pa dienu mums bija tā sauktais studijas grafiks, darbošanās konkrētā laikā – no/līdz. Ir viena ēdienreize. Zvanījām turpat lejā uz restorāniņu un prasījām, lai mums kaut ko sagatavo. Kad gājām ēst, no studijas iegājām turpat blakus esošajā itāļu restorānā, un tie bija ne vairāk, ne mazāk septiņi soļi svaiga gaisa. Reizēm vienīgie tajā dienā. Tā ka viss ir loģiski, nekas nav no pirksta izzīsts!

– Jauno albumu noklausoties, tā arī nespēju izprast, kurš būs tas hits, kas pavilks visu šo ripuli.

M. M.: – To parādīs laiks un, protams, koncerti. Ir dziesmas, uz kurām paši liekam akcentus, iesniedzam tās radiostacijām, taču bieži vien kāda sāk pati dzīvot savu dzīvi, kāds dīdžejs pēkšņi to sāk tāpat vien spēlēt [ēterā] vai arī dzirdi atsauksmes – eu, veči, nu šī dziesma gan jums izdevusies! Tā paklausies un – ja, tiešām? Nu, ja jau cilvēkiem patīk... No jaunā albuma tā bijis, piemēram, ar dziesmu Jūras, arī Kad zvaigznes pār alejām krīt ir milzu cieņā.

J. J.: – Varbūt šis ir gadījums, kad beidzot ir albums. Ja ir viens liels hits, nav izslēgts, ka pārējās dziesmas uz tā fona it kā pazūd, bet te ir vairākas līdzvērtīgas dziesmas. Es tā padomāju – bet kas tad vispār aiziet? Tas, ko sāk citi spēlēt un dziedāt! Reiz gāju cauri tunelītim pie autoostas, un tur divi čaļi ar ģitārām laiž «prom uz siltajām salām». Nodomāju – re, cik labi šī dziesmiņa aizgājusi! Tauta pati izvēlas savas dziesmas. Iespējams, kāda dziesma tev pašam liekas ļoti izdevusies, bet cilvēki varbūt pat nesaprot, ko tu ar to vēlējies pateikt, savukārt cita, kura tev liekas mazāk veiksmīga, pēkšņi aiziet tautās.

– Cik saprotu, kopumā jūs esat ļoti apmierināti ar paveikto?

M. M.: – Jā. Ir jēgpilni pavadīts iepriekšējais gads, un veselam jēgpilnam gadam cilvēka mūžā ir liela nozīme. Domāju, ka ikvienam no mums ļoti daudz deva šie divi mēneši, kas tika pavadīti, mērķtiecīgi darbojoties. Nevis ar domu, kas sanāks, tas sanāks, bet intensīvi un koncentrēti pie kaut kā strādājot. Tā atkal ir vērtīga pieredze, kas varbūt pat ir lielākais ieguvums.

Prāta Vētra

• Grupa dibināta 1989. gadā Jelgavā. Sākotnējais sastāvs: Renārs Kaupers (vokāls), Jānis Jubalts (ģitāra), Gundars Mauševics (basģitāra), Māris Mihelsons (taustiņi), Kaspars Roga (bungas). Pēc Gundara Mauševica jeb Mumiņa traģiskās bojāejas autoavārijā 2004. gada 23. maijā par viņa aizvietotāju kļūst Ingars Viļums.
• Kopumā saņemtas 29 Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvas. 2006. gadā ieguva MTV Europe balvu kā labākā Baltijas grupa. Pirmā Latvijas grupa, kas piedalījās starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā, – 2000. gadā ar dziesmu My Star tika iegūta trešā vieta. Spilgtākā starptautiskā atrādīšanās – 2003. gadā Prāgā iesilda Rolling Stones. 2013. gadā uzstājās Glastonberijas festivālā.
• Diskogrāfija (latviešu valodā izdoties albumi): Vairāk nekā skaļi (1993); Vietu nav (1994); Veronika (1996); Viss ir tieši tā, kā tu vēlies (1997); Starp divām saulēm (1999); Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas (2001); Dienās, kad lidlauks pārāk tāls (2003); Četri krasti (2005); Tur kaut kam ir jābūt (2008); Vēl viena klusā daba (2012); 7 soļi svaiga gaisa (2015). Seši albumi izdoti arī angliski, divi – arī krievu valodā, iznākušas divas labāko dziesmu izlases un trīs koncertieraksti DVD formātā.