RECENZIJA: Guano Apes „Offline”

Brīnums, ka šī vācu grupa ar enerģisko vokālisti Sandru Nasiču priekšgalā nav ar pompu izsludinājuši tagad tik moderno jubileju svinēšanas gadu – Guano Apes taču dibināti 1994. gadā, tātad būtu īstais laiks nopūst divdesmit svecītes no tortes...

Tā vietā grupa izdevusi jaunu studijas albumu, kas ir otrais pēc tās atgriešanās uz lielās skatuves – kā zināms, no 2005. gada līdz 2009. gadam šis sastāvs bija pilnībā pašķīdis, tad kādu gadiņu reanimējās, uzstājoties dažādos festivālos un koncertos, un tikai 2010. gadā atsāka maukt uz pilnu klapi, kam liecinieks bija gluži nesliktais albums „Bel Air” (2011). Par to varēja pārliecināties arī latvju mūzikas cienītāji, jo 2011. gadā Guano Apes bija vieni no „hedlaineriem” liepājnieku rīkotajā „Summer Sound”. Tiesa, esam vāciešus redzējuši arī daudz labākos laikos, proti,2000. gadā, būtībā viņu slavas zenītā, kad Guano Apes uzstājās Ķīpsalas hallē. Tolaik Sandra Nasiča & Co bija izdevuši divus teicamus albumus – trīs miljonu kopiju apmērā pārdoto debijas ripuli „Proud Like A God” (1997) un komerciāli mazliet mazāk veiksmīgo „Don’t Give Me Names” (2000) ar tādiem hitiem kā „Open Your Eyes” un „Big In Japan” (tas gan bija Alphaville hita „kavers”). Taču tas bija sen un palicis tikai atmiņās, jo Guano Apes vairs sen nav tādas jaudas. Pēdējos gados viņi lielākoties uzstājas dzimtajā zemē un naudīgajā Krievijā – gluži kā mūsu Prāta vētra.

PAR. Ik pa brīdim kaut kas no vecajiem, plēsonīgajiem Guano Apes tomēr uzvēdī, piemēram, dziesmās „Like Somebody”, „Close To The Sun” un „Jiggle”. Rokbalāžu cienītājiem varētu iet pie sirds „It’s Not Over”. Sandra Nasiča savu balss spēku joprojām nav zaudējusi – tas priecē.

PRET. Ja „Bel Air” lika domāt, ka Guano Apes var atgriezties iepriekšējā līmenī, tad „Offline” šādām pārdomām pārvelk treknu svītru – te no vāciešu savulaik izpildītā „alternative metal” palikusi tikai vāja atblāzma, turklāt tikai dažās dziesmās, te drīzāk ir tāds „light rock”, kādu pasaules mūzikā ir grēdām, steriem un tonnām. Spilgtākais piemērs ir dziesma „Hey Last Beautiful”, kas piestāvētu jebkurai poproka grupai ar sieviešu vokālu (piemēram, pēdējo gadu „No Doubt”), ja vien tās sadomātu par viesmūziķi uzaicināt kaut ko līdzīgu Robijam Viljamsam.

Sandris Vanzovičs

* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.